Pāriet uz galveno saturu

Laulība un bērnu audzināšana

Šī laikam man ir bijusi viena no vismīļākajām tēmām no visām Atonu Starecu pamācībām, ja tā var teikt, jo es esmu laulībā un mums ir jāaudzina četri brīnišķīgi bērni, kā arī savu mammas lomu es uztveru kā darbu jeb līdzvērtīgu algotam darbam. Kā tad to darīt pareizi? Bet varbūt nav vienas pareizas atbildes, jo katram ir savs? Kā mīlēt savu vīru un bērnus, tad kad to gribas vismazāk, vai vispār negribas?

Man patīk kāda doma, ko es izlasīju zviedru valodas mācību grāmatā, ka mēs visi esam slikti vecāki, tikai reizēm :) Tā tas ir! Tas mums palīdz netiesāt vienam otru un tajā brīdī, ja kādam vecākam iet grūti atbalstīt viņu ar savām lūgšanām! 

"I barnuppfostrans finns det inte ett rätt eller ett fel. De i tid och otid mäste prata med sina barn om etik och moral, om var som är rätt eller fel. Alla är dåliga mammor och pappor – men bara ibland."

"Bērnu audzināšanā nemēdz būt tikai viena pareiza vai viena nepareiza pieeja. Viņiem (vecākiem) laikā un arī ne laikā ir jārunā ar saviem bērniem par ētiku un morāli, par to, kas ir pareizs un nepareizs. Visi ir slikti vecāki: mammas un tēti - bet tikai dažreiz."


Laulība vai bezlaulība
Starecs Filo­fejs savam garī­ga­jam bērnam raksta: «Runā­jot par to, kādu dzīvi — laulī­bas vai bez­lau­lī­bas — tev izvē­lē­ties, ļauj, lai no­tiek Dieva griba, jo bieži ir tā, ka cilvē­ki vēlas vienu, bet Dievs liek ­ci­tu. Arī laulī­bas dzīve ir laba, tomēr šķīstā bezlau­lī­bas dzīve vērtē­ja­ma kā labā­ka, augs­tā­ka, jo nepre­cē­tais rūpē­jas par to, kā būt tīka­mam Dievam, kamēr precē­tais — kā izpa­tikt sievai un pasau­lei. Dievs nevie­nu nespiež laulā­ties vai ­dzī­vot bezlau­lī­bā. Viens vai otrs no šiem ­dzī­ves­vei­diem ir jāizvē­las cilvē­kam pašam. Bet, ja viņš nespēj izvē­lē­ties un šaubās, tad lai sirds dedzī­bā, aizkus­ti­nā­ju­mā un godbi­jī­bā lūdz Dievu viņam to atklāt.»*
Dievs man ir devis fantastiskas piecas dāvanas: vīru, ko es tik ļoti mīlu un kas mani mīl, un četrus unikālus, skaistus un Viņam piederošus bērnus. Es savā laikā pieņēmu šo lēmumu un uz sava toreizējā līgavaiņa bildinājumu, atbildēju ar "Jā!", tad nu tagad es dzīvoju šo dzīvi, ko esmu izvēlējusies. Reizēm iet ļoti skaisti, reizēm grūtāk, bet tā bija mūsu izvēle ar Dieva svētību un žēlastību. Tāpēc man ir jārpriecājas par šo lēmumu, jo es zinu, ka tā bija Dieva griba!
----------------------------------------------------------------------

Laime laulības dzīvē
Runā­jot par laimi laulī­bas dzīvē, starecs Porfī­rijs sacī­jis: «Laime ir iespē­ja­ma, bet ar vienu notei­ku­mu: dzīves­bied­riem caur Kristus mīles­tī­bu un Viņa baušļu ievē­ro­ša­nu ir jāgūst gara bagā­tī­ba. Tikai tā viņi sasniegs patie­su mīles­tī­bu viens pret otru un būs laimī­gi. Ja ne, laulā­tie paliks garī­gi naba­gi un nespēs izrā­dīt mīles­tī­bu; tad dēmo­ni grūdīs viņus kārdi­nā­ju­mos un darīs nelai­mī­gus.»*
Tik bieži ir situācijas manā dzīvē, kad gribas, lai manu sirds tukšumu piepilda mans vīrs. Cik gan tas ir muļķīgi! Es zinu, ka manam vīram tas nav pa spēkam, tas ir iespējams, tikai un vienīgi Dievam! Tā ir mana atbildīga kļūt garīgi bagātai katru dienu no jauna, neskatoties uz to, ko dara vai NE dara mans vīrs. Tam nav nekādas nozīmes. Man ir jāsāk rīts ar lūgšanu, ne jau ķeksīša vai mana vīra dēļ, bet man to vajag, lai es kļūtu bagātāka garā un spētu mīlēt savu ģimeni, neskatoties uz viņu trūkumiem un vājībām. Man tas ir vajadzīgs tik ļoti, pat ja tas nozīmē, ka man ir jāceļas 5 vai 4 no rīta, lai kādu brīdi pabūtu klusumā un vienatnē. Jo kā es iesākšu šo dienu, tā arī tā diena paies...
----------------------------------------------------------------------

Rudens putnēns
Starecs Jēkabs atce­ras: «Manai mātei bija mūķe­nes dvēse­le. Manas vājās vese­lī­bas dēļ māte mani sauca par rudens putnē­nu.» *
Vai es mēdzu savu bērnu saukt tik mīļi tajās situācijās, kad viņi parāda sevi no vājākās puses? Vai arī es lieku viņam "beigt muļķoties un saņemties"? Man patīk pārlasīt šo pamācību, jo tā mani iekšēji uzrunā, kā paskatīties uz manu bērnu, kad nav viņam "Demo - pareizā" uzvedības versija :) 
---------------------------------------------------------------------

Jāpilda savs pienākums
Garī­ga­jai meitai, kas bija stāju­sies laulī­bā, starecs Hero­nims sacī­jis: «Tu domā­ji, ka laulī­bā būsi laimī­ga, bet tagad redzi, ka tas tā nav, un vēlies, lai ta­vu dvēse­li piepil­dī­tu kas cits, tātad tu meklē garī­go. Tāpat arī jūrā: ja tīklā ir nedaudz ēsmas, zivis piepeld, lai to apēs­tu, un iekļūst tīklā, tiek ­ta­jā saistī­tas, paliek tur un vairs netiek ārā. Tad tās sūkstās: «Kādēļ mūs apmā­nī­ja un kādēļ mēs tagad esam te ieslēg­tas? Cik labi ir tām, kas pali­ku­šas ārpu­sē!» Savu­kārt ārpu­sē eso­šās zivis saka: «Cik labi ir tām, kas iekš­pu­sē! Viņām ir ko ēst!» Tā arī ir. Laulā­tie augs­tu vērtē nelau­lā­to dzīvi, bet nelau­lā­tie nere­ti apskauž laulā­tos. Tomēr tādēļ nav jāmai­na savs lēmums. Ikvienam ir savā vietā parei­zi jāda­ra tas, ko viņš ir iemī­ļo­jis, un godī­gi jāpil­da savs pienā­kums.»*
Ak, cik gan bieži man pašai nāk šādas domas, kas nav no Dieva: "ja es.. vai ja man..". Vai arī cik gan bieži man nācies dzirdēt šos vārdus kādās diskusijās, ka viņi jau laimīgie - varēja atpūsties bez bērniem? Bet kāpēc gan to nedarīt kopā? Kad mēs gaidījām mūsu pirmo bērniņu, apkārtējie cilvēki mūs biedēja ar tik daudz negatīvām lietām, ka bērns negulēs, ka būs grūti, bet ziniet, no tā visa nekas nepiepildījās. Nezinu, kāpēc viņi nespēja noticēt mūsu laimei, jo ar to vēl nebeidzās, tad turpināja mūs biedēt tālāk, kā, piemēram: "Tagad guļ, nekas nāks zobi un negulēs!" u.t.t. Bet Dievs Savā varenajā žēlastībā bija pār to visu, un tas nepiepildījās ar pirmo bērni, bet ar citiem gan! Tā ir bijusi viena lieliska skola, jo ar katru bērnu tas ir savādāk. Tāpēc jau jādzīvo šodienā, jāpriecājas, ka man tagad ir mazi bērni un jāizbauda tas laiks, kas mums ir dots, ko varam pavadīt kopā! 
----------------------------------------------------------------------

Sausums
Citā līdzī­gā gadī­ju­mā starecs Hero­nims uzsvē­ris: «Neskum­sti par to, ka esi laulā­jies. Laba un augsta ir mūka dzīve, tā sniedz spārnus, kas paceļ debe­sīs, kamēr laulā­tais kājo pa zemi, pa sausu­mu. Skaisti ir debe­sīs, bet arī bīsta­mi: ja kritī­si, sašķī­dī­si gaba­los, kamēr, paklū­pot uz zemes, tu neno­si­tī­sies un it viegli atkal piecel­sies.»*
Pirms mūsu Sievu Bībeles studijām es nekad nebiju dzirdējusi vai pati izmantojusi terminu kā "garīgais tuksnesis". Kāds garīgais tuksnesis, ja es esmu kopā ar Dievu un Viņš ir kopā ar mani visu laiku? Un te ir sava veida atbilde. Man ir daudz pienākumu kā precētai sievai, kā daudzbērnu mammai, kā meitai, kā māsai, kā studentei un kā draudzes loceklei, bet man jau liekas, ka tas viss ir iegājis citās "sliedēs". Jā, es nevaru tagad skriet uz kristīgiem koncertiem vai nometnēm, kur es savā laikā tik ļoti esmu piedzīvojusi Dieva klātbūtni un tuvumu, bet es TAGAD varu lasīt saviem bērniem priekšā Bībeli, kādu kristīgu stāstu, piemēram,  par "Heinrihu no A" un dzirdēt no maniem bērniem: "Liels paldies", ka tas tik ļoti ir viņus uzrunājis, ka viņu acis spīd, un es redzu, ka Dievs viņiem ir īpaši tuvu tajā brīdī. Mana sirds lēkāja no priekiem, kad Pēteris pēdējos trīs internacionālajos dievkalpojumos, kuros mums ir kopējās lūgšanas laiks, kur katrs var lūgt no savas vietas, savā valodā, teica lūgšanu skaļi latviešu valodā! Es augu citādi, bet vēl joprojām garīgi. Grūtākais ir to pieņemt! Kad tad ir izdarīts, tad tik jāsāk darīt un baudīt Dieva darba augļus. 
----------------------------------------------------------------------

Lemjams kopīgi
Piere­dzē­ju­šais garī­gais tēvs starecs Epifā­nijs par laulā­to attie­cī­bām sacī­jis: «Atturī­ba laulī­bā Dieva mīles­tī­bas labad ir teica­ma un brīniš­ķī­ga. Ja tiek ­di­bi­nā­ta ģime­ne, kurā neliek šķēršļus bērnu dzimša­nai, tas ir labi, un arī tas, ja attu­rē­ša­nās notiek, lai iz­vai­rī­tos no bērnu dzimša­nas, tiek ­vēr­tēts kā labi. Jebku­rā gadī­ju­mā šīs kate­go­ri­jas vērtē­ja­mas augs­tāk nekā vidu­vē­jī­ba. Viss pārē­jais ir lemjams kopī­gi, nevis vienper­so­nis­ki, citā­di tas ir grēks.» *
Lemjams kopīgi! Tas nekas, ka es esmu sieviete. Tā nav tikai mana problēma. Ai, kā man sāp, ja cilvēki runā par topošo bērniņu jeb par izsargāšanos kā par problēmu. Tā ir Dieva dāvana! Es zinu tik vienu, ka tik svarīgi ir iemācīties gaidīt vēl pirms kāzām, jo arī laulībā būs pavisam reālas situācijās, kad būs jāpiekopj atturība, piemēram,  uzreiz pēc dzemdībām, vai arī gaidību laikā, ja sievietei ir kādi sarežģījumi, un tad tas var notikt tik dabiski un skaisti! Ir labi un ļoti vērtīgi kontrolēt savu miesu arī seksuālajā jomā. Īsta mīlestība gaida!
----------------------------------------------------------------------

Daudz PIENĀKUMU
Ievē­rī­bas cienī­gi ir arī šie sta­re­ca Epifā­ni­ja vārdi: «Nelau­lā­tam cilvē­kam ir savas tiesī­bas un pienā­ku­mi. Pēc laulī­bām tiesī­bu paliek mazāk, bet pienā­ku­mu — daudz vairāk. Un, kad piedzimst bērni, vecā­kiem vairs nepa­liek nekā­das tiesī­bas, tikai vieni pienā­ku­mi.» 
Reizēm man nav pat laika izķemmēt matus, nemaz nerunāsim par iešanu dušā, tad kad es to vēlos, jo man ir pienākums: apģērbt bērnus, iedot viņiem brokastis, aizvest uz skolu, nopirkt produktus pusdienām, tās pagatavot, izmazgāt un izžāvēt veļu, nolikt viņus gulēt, mīlēt un audzināt, vest uz baznīcu u.t.t. Tā ir mana kalpošana viņiem - maniem mazajiem bērniem, arī tad, ja tas nozīmē, atsacīties no dušas dienas vidū...*
---------------------------------------------------------------------

Piekāpība ģimenē
«Kādēļ gan auto­ma­šī­nām ir gumi­jas riepas ar kame­rām? Tādēļ, lai tās amor­ti­zē­tu un būtu laba saķe­re ar ceļu, tā sama­zi­not bīsta­mī­bu. Ja rite­ņi būtu cieti un neelas­tī­gi, mašī­na nekur nespē­tu aizb­raukt. Jau pēc maza gaba­li­ņa tie izjuk­tu no ceļa nelī­dze­nu­mu izrai­sī­tās vibrā­ci­jas. Tāpat ir ar piekā­pī­bu ģime­nē. Tā palīdz izvai­rī­ties no daudzām problē­mām un nodro­ši­na pastā­vī­gu garī­gu izaug­smi.»*
Principa pēc ir jāizēd zupa vai tomēr ir piekāpība: ēd cik gribi? Nav vienas pareizas atbildes, jo cik situāciju, tik arī iespējamo atbilžu variantu. Ne jau velti ir tāds sakāmvārds, ka gudrākais piekāpjas! Tad nu, vecāki, būsim tie gudrākie! :) 
----------------------------------------------------------------------

Slikta sieva
Kādam cilvē­kam, kurš baidī­jies, ka viņam varē­tu gadī­ties ļauna sieva, starecs Porfī­rijs teicis: «Slikta sieva tev var izrā­dī­ties par laimī­gu iespē­ju nonākt para­dī­zē.»*
:) Tas pats ir arī attiecināms uz sliktiem vīriem, jo ja laulībā būs problēmas un tev tā rūpēs, tad tu meklēsi palīdzību un, kas meklē, tas atrod...
----------------------------------------------------------------------

Padomi precētai sievai
Kādai precē­tai sievai starecs Hero­nims devis šādus pado­mus: «Klausi savu vīru, cieni viņu un vērtē augs­tā­k par sevi. Viņš ir daudz piedzī­vo­jis. Nelūdz viņam neko. Dievs ir devis tev bērnus — eņģe­lī­šus. Redzē­sim, par ko tu viņus izau­dzi­nā­si. Vecā­kiem uzti­cē­ta milzu atbil­dī­ba par saviem bērniem. Es pazīs­tu kādu sievie­ti, kurai ir nepak­lau­sīgs dēls. Dienu un nakti šī sieva lūdzas par viņu. Es viņai esmu teicis: «Dievam tu atrā­dī­si vai nu izglāb­tu bērnu, vai brū­ces uz saviem ceļiem!»»*
Tieši tajās situācijās, kad liekas, ka mans vīrs ir gudrs, bet es gudrāka, jo man pie rokas ir karte, bet viņš jau desmit minūtes maldās pa pilsētu ir grūti, bet ļoti svētīgi: "Vērtēt viņu augstāk par sevi!" Vienkārši paklusēt, klausīt un cienīt! Aizliec roku priekšā mutei, ja tas ir nepieciešams! 
----------------------------------------------------------------------

Jāpilda Dieva griba
Ja vecā­ki nav reli­ģio­zi, «bērnam nav jāpil­da viņu ļaunp­rā­tī­gās vēlmes, viņam ir jāievē­ro baušļi un jāpil­da Dieva griba» — teicis starecs Eusē­bijs. «Jo, kā mums māca Svētie Raksti, pirmais un lielā­kais bauslis ir mīles­tī­ba uz Dievu un paklau­sī­ba Viņam; tikai pēc tam seko mīles­tī­ba pret vecā­kiem, radiem, draugiem, mīļo­to cilvē­ku vai ze­mes inte­re­sēm un paklau­sī­ba tiem.»*
Man pietiktu ar to, ja es zinātu, ka mani bērni nekad nenovirzīsies no Dieva ceļa. 
----------------------------------------------------------------------

Garīgā saaukstēšanās
Par bērnu audzi­nā­ša­nu starecs Paisijs saka: «Pirmo garī­go saauks­tē­ša­nos bērns saķer, patei­co­ties vecā­ku jūtu atvēr­ta­jām durvīm. Visvai­rāk viņu saauks­tē tieši māte, kas nav tērpu­sies paze­mī­bā un ar savu uzve­dī­bu iztuk­šo bērnus.»*
Āmen. Arī man ir nācies saaukstēt savus bērnus un īpaši vienu no viņiem - Reinīti... Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs tagad varam būt Zviedrijā, un mēs redzam, kā tas viņam ir nācis par labu, bet vēl tik daudz  darba, pūliņu un laika ir jāiegulda viņā, lai dziedētu viņu un piepildītu ar savu mīlestību. 
---------------------------------------------------------------------

Dabiski izaug paklausīgi..
«Vecā­ku svētā dzīve dod ziņu bērnu dvēse­lēm, un viņi pilnī­gi dabis­ki izaug paklau­sī­gi, godbi­jī­gi, bez dvēse­les traumām. Tad bērni priecē vecā­kus un vecā­ki priecē bērnus gan šajā, gan nāka­ma­jā, mūžī­ga­jā dzīvē, kur viņi atkal laimī­gi būs kopā.»*
Vecāki dzīvosim savas dzīves svētas! Tas ir iespējams! Es to esmu piedzīvojusi! Es tam ticu un es to zinu! Pavisam atklāti un godīgi runājot... Man bija tik dabiski viegli mīlēt Dievu, savu vīru un mūsu pirmos divus bērnus, ka viņi mums tik tiešām nesagādāja lielas problēmas. Tas bija tik skaisti un reizē vienkārši! Dzīvē daudz kas mainās un ar trešā bērniņa gaidībām, mainījos es, ne uz to labāko pusi, es vienkārši, pašai nemanot, biju attālinājusies no Dieva, no manām personiskajām attiecībām ar Dievu. Kāpēc es to toreiz neredzēju? Un tā dēļ, cieta mans trešais bērns, man bija grūti viņu mīlēt, man bija grūti viņu saprast, es neizjutu viņu un viņa vajadzības, es tik bieži nezināju, kas man ir jādara un kā jādara... Tas viss atstāj sekas ar ko mēs vēl tagad strādājam un vēršam par labu... Es ticu, ja vien es būtu tuvāk Dievam, es varētu no tā visa "izbēgt", jo pēc Martas dzemdībās es atkal piedzīvoju ļoti spilgtu Dieva klātbūtni... Dievs to visu ir vērsis par labu un tagad, es izprotu tās māmiņas, kurām ir līdzīgas problēmas, tas man ir mācījis netiesāt vecākus, kuru bērni kašķējas vai reizēm grib pievērst savu uzmanību caur kašķiem. Es esmu no tā visu ļoti daudz ko ieguvusi, bet es zinu, cik labi ir bez tā visa. 
----------------------------------------------------------------------

Audzināt kopš šūpuļa
Starecs Filo­fejs pamā­ca: «Lai ve­cā­ki savus bērnus sāk audzi­nāt jau kopš šūpu­ļa. Lai mā­ca viņiem dievbi­jī­bu, lai iz­ra­vē viņu ļaunās tieks­mes un centie­nus, lai ne­pieg­lai­mo­jas viņiem un neapmie­ri­na viņu muļķī­gās vēlmes un inte­re­ses. Tāpat kā mīksts vasks tavās rokās pieņem vēla­mo formu, tā arī no maza bērna tu vari izvei­dot visu, ko vēlies. Uz tīra papī­ra uzrak­stī­tie vārdi vairs nav izdzē­ša­mi. Tāpat arī tas, ko uzzi­na mazs bērns, nav izdzē­šams no viņa atmi­ņas līdz pat vecu­mam.»*
Āmen! Mēs ar vīru vienmēr esam uzskatījuši, ka bērns jau kopš dzimšanas saprot tik daudz!!! Viņš ir vēl jauns un maziņš, bet ne muļķis. Es esmu redzējusi situācijas, kad vecāki skatās trilleri un tur pat līdzās sēž zīdainis. Man parasti tas ir radījis neizpratni uz ko man ir atbildējuši: "Viņš jau vēl maziņš, tāpat neko nesaprot!"...mana sirds raud un kliedz vienlaicīgi... saprot, saprot gan un no tā visa mācās! Lūdzu, vecāki, esiet apdomīgi, ko un kad jūs skatāties pa TV! Bet ir šāds piemērs no Pētera pirmajiem dzīves mēnešiem. Viņš gulēja savā gultiņā, kad es sāku ar viņu runāties un "pavilkt uz zoba", ar frāzi, kad izaugs liels lauzīs meitenēm sirdis ar savām zilajām acīm. Ja jūs redzētu Pētera toreizējo sejas izteiksmi un reakciju, jūs arī man piekristu, ka bērni saprot ĻOTI DAUDZ! Viņa sejiņa savilkās, un viņš sāka izmisīgi raudāt! Es kā mamma, "pasmējos" par viņu, tā man ir bijusi laba mācībā, lai vairs nesmietos un nekaitinātu savus bērnus. 
---------------------------------------------------------------------

Stiprināsim savus bērnus
«Ja vējš saliec mazu koci­ņu, bet mēs tam pielie­kam balstu, kociņš iztais­no­jas; taču, ja mēs atbal­stu nepie­lik­sim, tas tā arī paliks līks uz visiem laikiem. Ja mēs sagri­bē­sim iztais­not jau izau­gu­šu un labi iesak­ņo­ju­šos koku, tas plaisās un lūzīs. Tā arī mūsu bērni. Stipri­nā­sim viņus ticī­bā un dievbi­jī­bā, kamēr vēl mazi. Uzbūvē­sim viņiem aizsar­gval­ni, uzcel­sim labo piemē­ru un pamā­cī­bu sienu, kas sargās bērnus, līdz viņi nostip­ri­nā­sies tiku­mos un vairs nebūs nekā­du briesmu apdrau­dē­ti.»*
Zinu, cik vecāku tik viedokļu un pieredzes, bet mana ir tāda, ka sākt ar bērnu runāt par garīgām lietām, kopš ieņemšanas, kopš piedzimšanas, jo ātrāk, jo labāk. Kā mūsu bērni ir apguvuši Tēvreizi, grēku nožēlas lūgšanu, luterāņu dievkalpojumu liturģiju? Vienkārši atrodoties tajā. Tā kā mēs katru vakaru lūdzam Tēvreizi, tad bērni to iemācās no galvas pilnīgi dabiski, brīvi un nepiespiesti. Tā ir bijis ar Pēteri un Kristapu un ticu, ka nākotnē būs arī ar Reini un Martu, ka tajā brīdī, kad viņi jau daudz runās, vienā vakarā viņi vienkārši sāk lūgt līdzi. Arī liturģiju viņi ir iemācījušies, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka mēs regulāri apmeklējam dievkalpojumus. Un ziniet, tagad Reinis un Marta savos 3 un 1.9 gados, ir tie, kas mums atgādina, ka jānoskaita galda lūgšana pirms ēšanas! Vai tas nav skaisti!?
---------------------------------------------------------------------

Saki caur lūgšanu
Intere­san­tus pado­mus kādam no bērnu vecā­kiem devis starecs Porfī­rijs: «Neizda­ri spiedie­nu uz bērniem, neno­māc viņus. Visu, ko vēlies viņiem sacīt, saki caur ­lūg­ša­nu. Bērni nedzird ar ausīm. Tikai Dieva žēlas­tī­bas apgais­mo­ti, bērni sadzird to, ko mēs vēla­mies viņiem sacīt. Ja vēlies kaut ­ko pateikt saviem bērniem, pasa­ki to Dievmā­tei, un Viņa visu nokār­tos. Šī tava lūgša­na būs kā garīgs glāsts, kas apņems un piesais­tīs bērnus. Dzīvē ir tā, ka dažkārt, kad bērnus glāstām ar rokām, viņi preto­jas, taču garī­ga­jam glāstam bērni nepre­to­jas nekad.»*
Man parasti patīk atsaukties uz sava vīra lūgumu, kaut ko izdarīt. Ja viņš ir ne omā, vai viņš to pavēl, tad pirmā ir pretestība, mans ego ar ko es cīnos un tad es izpildu prasību... Ar bērniem ir tieši tāpat. Tajās reizēs, kad es viņus mīļu pasaucu: "Kriksi, atnāc, lūdzu!". Viņi parasti 100% atsaucas. Bet ja es vienkārši uzkliedzu vai skaļi uzsaucu: "Kristap!", man bieži vien tas jādara atkārtoti un tad vēl jāaiziet līdz viņam un jāpārliecinās, ka viņš mani ir dzirdējis! Vai jūs esat kādreiz domājuši, kāpēc tā notiek? Man liekas, ka atbilde ir šajā pamācībā, jo es nomācu viņus, izdaru spiedienu! Ak, cik gan grūti ir reizēm būt vecākam! Bet es tik tiešām gribu, gribu iemācīties runāt ar viņiem caur lūgšanu!
---------------------------------------------------------------------

Grūti audzināmi vai rupji bērni... NEVAINO bērnu
«Lai ve­cā­ki, kuru bērni ir grūti audzi­nā­mi un rupji, nevai­no bērnus, bet gan to, kas patie­sī­bā stāv viņiem aiz ­mu­gu­ras, t.i., sāta­nu. Bet ar sāta­nu mēs varam cīnī­ties tikai tad, kad kļūstam svēti.»*
Katrs bērns ir savu vecāku spogulis. Tas tā notiek, lai kā vecākiem gribas nomest vainu uz sabiedrību, skolu, bērnudārzu u.c., viņi ir pirmā bērnu skola ar savu piemēru, kas ir ļoti svarīga. Bērni jau pirmkārt mācas no mums! Ja es gribu, lai bērns neburkšķ, man ir, jāpārstāj burkšķēt pret vīru! Atšķirība ir tikai tāda, ka mēs pieaugušie sabiedrībā mākam "tēlot" jeb uzlikt masku, ka viss jau ir kārtībā, bet bērns ir patiess, arī ārpus mājām!  :) Aiz tā stāv sātans, bet mums jāatceras, ka īstenībā mums, vecākiem, ir pienākums, pirmkārt jau strādāt ar savu rakstu un negatīvajām īpašībām!
----------------------------------------------------------------------

Dievam vairāk stāstiet
Runā­jot par audzi­nā­ša­nu, starecs Epifā­nijs vecā­kiem pieko­di­nā­jis: «Dievam par saviem bērniem stāstiet vairāk nekā bērniem par Dievu.»*
Mūsu mācītājam ir daudz šādu liecību, ka tajā laikā, kad viņš īpaši daudz lūdzas par saviem pusaudžiem, viņiem tik tiešām skolā ir labākas sekmes un viss raitāk notiek, bet tad, kad viņš ir paslinkojis un nelūdzis par saviem bērniem, tad viņš arī redz tos negatīvos ne-lūgšanas augļus. Jo vairāk bērnu, jo vairāk un ilgāk jālūdz, jo vairāk tam vajag laiku, pacietības un mieru!
---------------------------------------------------------------------

Padomu došana un pelšanas
«Jauna cilvē­ka dvēse­le alkst pēc brīvī­bas, tādēļ viņš tikai ar grūtī­bām spēj uzklau­sīt dažā­dus pado­mus. Pastā­vī­gu pado­mu doša­nu un pelša­nu par katru sīku­mu aizs­tāj ar savu uzti­cī­bu Kristum, Dievmā­tei un svēta­jiem, lūdzot, lai Vi­ņi apskaid­ro tava bērna prātu.»*
 
Man nepatīk, ja man aizrāda un baksta pie katras manas neizdošanās, kaut gan es mācos un cīnos ar savu ego, lai katru aizrādījumu vienalga par kādu tēmu vai situāciju, es uztvertu, kā pamācību, kā iespēju, man no tā kaut ko iemācīties un iegūt. Tāpat jau arī bērniem! Pēterim ļoti patīk runāt pie galda. Tas ir forši! Bet es vairāk priecātos, ja viņš to runāšanu spētu apvienot ar ēšanu, jo viņam runājot, šķīvis netukšojas. Šajā ziņā viņš man atgādina manu kursa biedru Matīsu, kurš ēd ļoti lēni un nesteidzoties. Bieži vien mums vai vecvecākiem apnīk, jā, lai cik tas banāli tagad izklausās, to uzrakstot uz datora, bet apnīk viņa runāšana, un tad nu mēs, pieaugušie, visi pēc kārtas: "Pēter, lūdzu, ēd! Pēter! Pēter, tu jau paēdi? Pēter, vai tu varētu vienreiz beigt runāt.." u.t.t. Īstenībā jau nestrādā! Bet mēs to turpinām darīt, kāpēc? Jo tā ir pieklājīgi, jo tā vajag - varbūt būs jūsu atbilde... Bet es tik tiešām gaidu mūsu nākamo mājvietu, lai šo situāciju vērstu uz citu pusi, ka ļaut viņam izrunāties, būt aktīvai klausītājai, kas arī uzdod jautājumus un izprotu savu bērnu, lai viņš sajustu to, ka ir mīlēts arī šajos "nepiemērotajos brīžos, kad runāt", jo es ticu tam, ka, tiklīdz viņa emocionālā krātuvīte būs pilna, viņš pārstās runāt un turpinās ēst :) 
---------------------------------------------------------------------

Kā pret kumeļu
«Pret bērniem iztu­rie­ties kā pret kume­ļiem, te stingrāk pievel­kot, te atkal atlai­žot iemauk­tus. Brīžos, kad kumeļš spārdās, no rokām neizlai­žot, atslā­bi­nā­sim iemauk­tus, citā­di viņš tos pārraus. Bet, kad kumeļš būs mierīgs, pievil­ksim iemauk­tus un vedī­sim viņu, kurp vēla­mies.» 
Katra mamma ir piedzīvojusi to pirmo momentu, kad viņai bija jāuztic savs bērns, kādam citam izņemot vīru kaut vai uz pāris minūtēm. Es laikam nekad neaizmirsīšu to sajūtu, tās asaras un manus uztraukumus, kad es pirmo reizi uzticēju Pēteri savai draudzenei uz stundu, lai pati dotos steidzami pie LOR-ārsta. Es raudāju kā mazs bērns, es negribēju viņu atstāt. Viņš palika laimīgs un priecīgs kopā ar vienaudzi. Viņam bija labi, bet man grūti! Tā ir tā iemauktu palaišana vaļā un jo bērns aug lielāks, jo vairāk ir jālaiž vaļā un pavisam ir jāpalaiž, kad bērns sāk veidot jaunu ģimeni, jeb apprecas! Redzēs, kā mums tad vēl ies :)*
---------------------------------------------------------------------

Kā mīlēt bērnu?
«Vecā­kiem savus bērnus ir jāmīl kā bērnus, nevis kā savus elkus. Tas nozī­mē: mīlēt bērnu tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu paši vēlē­tos redzēt, visbie­žāk — sev līdzī­gu.»*
Es mīlu Pēteri, neskatoties uz to, ka viņš mēdz ilgi, gari, kaitinoši runāt ēšanas laikā. Es mīlu Kristapu, arī tajās reizēs, kad viņš par neko spiedz un spekulē. Es mīlu Reinis, īpaši tajos brīžos, kad viņš kašķējas un cenšas panākt savu. Es mīlu Martiņu arī tad, kad viņa atkal no jauna pārbauda savas robežas. Es gribu, lai viņi izaug ar apziņu, ka es mīlu viņus, neskatoties uz viņu rīcību vai nedarbiem. Jā, viņiem ir jāzina, ka tā nebija labi darīt, vai ka tas nebija prātīgi, vai arī tas, ka viņa rīcība man ļoti sāpēja un nepatika, bet neskatoties uz to visu, es viņus mīlu! Jo arī Dievs mīl mani un viņus, neskatoties ne uz ko! 
----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 73-77

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts