Kad mēs plānojām mūsu jauno virtuvi, tad bija pāris nianses pie kā mēs ekstra piedomājām un viena no tādām bija šāda. Mēs vēlējāmies, lai ikdienas trauki, t.i., tādi, ko lieto ikdienā, kurus "drīkst" jeb var arī bērni vai mēs pieaugušie nejauši saplēst, ir pieejami visiem bērniem, arī divgadniekam. Lai viņi paši var pieiet paņemt sev šķīvīti, krūzīti vai bļodiņu un uzlikt ēst vai padzerties. Lai nav man visu laiku jāpadod kāda krūze vai šķīvis. Tas atvieglo arī ikdienas dežurantam uzklāt vakariņu galdu, jo viss ir vienuviet. Šī īstenībā nav mūsu ideja, bet mēs to noskatījāmies no kolosālās Feldmaņu ģimenes, kad viņiem ikdienas trauki bija bērniem atbilstošā līmenī, un visi, pat maziņais, varēja pats pieiet un paņemt. Mēs to pamanījām, ievērojām un vēl nospriedām: "Cik kolosāli! Mums ar tā vajadzētu!" Un paiet kāds laiks, un viss notiek! Un mums tas izdevās! Lai gan no sākuma mums nebija īstas un konkrētas skaidrības, kur kas stāvēs, tomēr mēs atradām arī ik...
"Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī." Sal. pam. 31:25