Jā, arī mūsu bērni plēšās savā starpā: strīdās, kaujās, apzināti kaitina viens otru, pabaksta, komentē, reizēm iesmej par otru, nosauc "mīlvārdiņos". Apceļ un "apbižo" visos man zināmos veidos. Jūs domājat, ka no tā var izbēgt? Nezinu, iespējams, bet, iespējams, ka tas ir normāls attīstības posms, kam vienkārši ir jāiziet cauri. Atceroties manu bērnību... uiii, kā mēs māsas viena otru aiz bizēm rāvām, skrāpējām un kāvāmies! Tad man liekas, ka manējiem vēl nav tik traki... ka mums gāja trakāk! Tāpēc šādi brīži, kad viņi viens otru paslavē, samīļo, apķer, kopā izveido rotiņas, ir jāķer. Jāķer un jāiemūžina, lai ir ko atcerēties, lai ir tas pozitīvais ;) Manuprāt, vislabāk ir bērnus iesaistīt ikdienas darbiņos, tādējādi nodarbinot viņus, cerībā izbēgt no brāļu/māsu "kašķu" mīlestības. Reizēm tas der, reizēm tik tiešām nostrādā, bet reizēm bērnam vajag tieši tajā brīdī nedalītu vecāku uzmanību. Nav vienas pareizes receptes visām reizēm, i...
"Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī." Sal. pam. 31:25