Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti ziņojumi ar iezīmi “Pārdomas”

Amor vincit omnia

Ir 2019.gada 28. jūlijs plkst. 21:20 vakarā, sēžu mūsu terasē, bērni guļ, vīrs aizbraucis uz lidostu pēc savas mammas, un es atgriežos pie blogošanas.  Tik jocīgi! Un forši! Man visu šo laiku ir pietrūkusi tieši rakstīšana. Man patīk! Es tik tiešām nezinu vai sanāk, vai nē, bet man ir jāraksta. Vīrs jau sen saka, ka sanāk un Agritiņa arī ko tādu ieminējās, bet es vēl te tielējos ar sevi un reizēm nespēju tam noticēt... Man ir jādod. Man to vajag. Tas mani uzpilda un dod tādu prieku! Un ja nu vēl kādam noder par iedvesmu un Dieva liecību mūsu dzīvēs - tad tas ir dubultprieks!  Es vienmēr sevi esmu uzskatījusi par matemātiķi. Nu man tā vienmēr ir interesējusi, patikusi un padevusies. Domraksti un sacerējumi - tie bija manas māsiņas Intas gara augļi. Bet pēdējā laikā es esmu nākusi pie jaunas atziņas, arī pateicoties Agritiņai, kas mani tik ļoti iedvesmoja, stiprināja, mīlestībā uzmundrināja, ka varbūt tā rakstīšana tomēr ir arī mana Dieva dota dāvana - talants. J...

...ieildzis

Ir pagājuši drusku vairāk nekā 2 mēneši kopš mana pēdējā ieraksta. Kur es biju pazudusi? Vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Jo īstā dzīve ir te ārā, ne jau ekrānā. Zinu, ka daudziem no jums patīk sekot līdzi mūsu ikdienai, jaunumiem, bildēm un aprakstiem, bet manā dzīvē jau nekas būtisks nemainās vai nu es rakstu blogu, vai nē. Dzīve ir skaista tik un tā.  Nē, es neesmu stāvoklī.  Nē, es neesmu slima, arī bērni neslimo.  Nē, es neesmu nelaimīga – tieši pretēji!  Šie noteikti nav iemesli tam, kāpēc es pārtraucu rakstīt blogu... NĒ! (Daži no jums centās man piekabināt kādu vainu ;) Miers ar Jums!)    Pirms Lieldienām ir tāds īpašs laiks – GAVĒNIS. Kad cilvēks no kaut kā atsakās, kaut ko noliek malā, lai pārdomātu savu dzīvi, sakārtotu savas domas un padziļinātu attiecības ar Dievu. Un man šajā gadā, tas bija blogs, ko noliku malā un centos dzīvot bez tā.  Vai man tas izdevās? Jā!!! Pavisam godīgi, man tas tik ļoti iepatikās – nerakst...

..jo vajag zupai

Ja jums kādreiz bērnībā spieda ēst, tad Jūs šo te sapratīsiet! Dace Vīgante savā grāmatā "Ledus apelsīns" vienā no stāstiem "Apelsīns" ļoti labi atspoguļo bērna izjūtas, domas, pārdomas tajā brīdī, kad viņam liek ēst to, no kā "paliek nelabi".  Ja Jūs tagad, būdams vecāks, spiežat savam bērnam kaut ko ēst, tad izlasiet šo stāstu un pārdomājiet! Bet te mazs citāts: Zupa. Uz galda nolikts milzīgs, kā viņai šķiet, vislielākais, visdziļākais šķīvis ar dārzeņu zupu - lieliem kartupeļu klučiem, kas kā kantaini, glumi ledus gabali rēgojas no bezgalīgas buljonjūras. Kā Pelnrušķītes karietes riteņi - tik lielas burkānu ripas. Pavisam mīksti, caurspīdīgi kāposti. Viņai patīk paņemt kartupeli no alumīnijas bļods, pirms tas iekrīt zupā, un grauzt tāpat, sajust, kā tas šņirkst starp zobiem. Un burkānu - saldu un smaržīgu. Arī kāpostu, īpaši to stingro, kraukšķīgo vietiņu tuvāk kacenam. Bet viņai neļauj, jo vajag zupai.* D. Vīgante  P.S. Mūsmājās v...

Cauras riepas

Nu pasakiet man, kā var tā gadīties! Nē, tas negadās, Dievs visu sakārto! Mums ir divas ļoti spilgtas liecības par to, ka mašīnām riepas plīst pat īstajā laikā un vietā. Mans stāsts.  Vedu savu jaunāko meitiņu pirmo reizi pie zobārsta. Vairāk jau tāda formāla vizīte, jo viņai vēl nebija pilns gadiņš apritējis. Atbildēju uz daudz jautājumiem par mūsu ikdienu un ieradumiem, un varēju godīgi atbildēt, ka Estere cukuru ikdienā vēl nelietoja, nu tik cik ir kādā pārtikā, bet kūkas, šokolādes un končas viņai ir tabu. Vizīte ilga max 10 minūtes. Un savā ziņā jau tā bija tāda bezjēdzīga formalitāte, pieminot faktu, ka līdz bija jāstiepj arī trīsgadnieks. Kad iznācu no zobārstniecības, es pamanīju, ka mūsu busiņam aizmugurējā riepa šofera pusē bija nolaidusi gaisu. Ak, nē! Man pēc 30 min vajadzēja būt jau mājās, jo jaunākie skolnieki pārnāk mājās. Par laimi, uzzvanīju skolai, visu izstāstīju un lūdzu, lai viņi pabrīdina bērnus un nodod ziņu no manis, kā rīkoties šādā situācijā. Pēc tam ...

Brīvroku mamma

Pirms gadu mijas beidzot arī izlasīju līdz galam Reičelas Meisijas Stefordas grāmatu "Brīvroku mamma". Iesaku!  Lai gan no sākuma likās, ka grāmata nav man aktuāla. Kaut kā nelasījās, īsti neuzrunāja. Biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes, bet laikam sagaidīju kaut ko citu. Kaut kā līdz galam neiebraucu "mesidžā". Likās, ka viņas minētos ikdienas piemērus, es nevaru attiecināt uz sevi, jo es taču neesmu tik atkarīga no viedtālruņa, nekad neesmu pārbaudījusi epastu, sēžot pie mašīnas stūres sastrēgumos utml. Tomēr arvien vairāk to lēnām lasot un visu pārdomājot, es nonācu pie šādas savas analīzes. Runa jau nav burtiski par mobilo tālruni, epastu, nebeidzamo darbu sarakstu vai aizņemtību darbā. Runa ir par prioritātēm un laiku, ko veltām saviem tuvajiem un mīļajiem! Ja vienam ir problēmas atteikties no  blogošanas , tad citam tā ir ravēšana, ēst gatavošana, šūšana, gleznošana, sērfošana internetā, grāmatu lasīšana, makšķerēšana, strādāšana, un tā jopr...

Tikko "aizmiga"...

"Šovakar jūtos kā mamma lose... redziet sapriecājos, ka meita tikko aizmiga plkst. 23:38!! Bet šeku reku, viņa atkal kādu sauc! Uhhh! Sen nav bijis tik grūts vakars, ka mūsu mazā izdomājusi "līgot", lai gan visi citi jau sen guļ! Nez, kas viņai uznācis. Un es sāku dusmoties... iekšā viss sāk vārīties... Parasti viņu midzina tētis. Bet patlaban viņš ir aizņemts ar remonta darbiem, un man viņa parāda "mēli"... tagad atkal stāv gultiņā un ne jau mani sauc, bet gan "te-te, te-te, te-te"... nez vai ieradumam ir spēks un viņai vajag tēti, vai arī sākot ar rītdienu, es sākšu viņu midzināt, līdz viņa iemācīsies jeb pieradīs aizmigt arī pie manis, jo patlaban es jūtos, kā īsta i....e. Kas nesaprot savu bērnu un netiek galā ar esošo situāciju. Zinu, ka šī nav ne pirmā un, visticamāk, arī ne pēdējā reize, bet tā negribās... negribās justies tik traki.... Kā tādai "vienīgai melnai pupai starp baltajām"..." Šādi es rakstīju  28/12/2017, b...

Ziemassvētku "vecītis"

Ziemassvētku vecītis - mūsu ģimen? Tāda nav. Bērniem patīk pārģērbties par rūķiem un ne tikai Ziemassvētku laikā, bet cauru gadu, un mēs to viņiem arī neliedzam, jo mums ir mājās rūķu tērpi, sagādāti priekš zviedru Lūcijām .  Te ir manas domas un mūsu pieredze, nostāja, stāsts, kas tad mūsu bērniem atnes dāvanas, jo ticēt brīnumiem vajag un kāpēc gan ne?  Ziniet, kad es lasīju  sešu bērnu mammas bloga ierakstu par Ziemassvētku vecīti, es piekritu viņas domām , bet laikam īsti līdz galam nesapratu par ko viņa runā, līdz šiem Ziemassvētkiem, jo mēs visi kopā nolēmām, ka mums nebūs Ziemassvētku vecītis. Tad nu bērni devās pa visu māju, pagrabu un otro stāvu meklēt dāvanas, ko tikmēr "eņģeļi" salika zem eglītes :) Pēc tam vienu maisu omīte nolika aiz durvīm, piezvanīja un gājām lūkoties, kā eņģeļi darbojas. Bet, tā kā Jēkabs bija rūķīša tērpā un viņš ļoti, ļoti gribēja būt tas laimīgais, kas izdala visas dāvanas, tad, kāpēc gan ne? Pārējie bērni palīdzēja, it īpaši Pēt...

.. vienādas

Šo rakstu es iesāku dokumentēt un rakstīt gandrīz pirms gada. Mēs jau bijām trīs meitenes, bet Estere vēl maziņa, lai pieskaņotos mums! Tomēr viņa aug, un nu jau jāsaka: Trīs meitenes - vienādas! Ticiet man, tas paliek ar vien grūtāk un grūtāk mūs saskaņot un pielāgoties viena otrai! Paldies, Inesei, par šiem kolosālajiem džemperīšiem! Kad Estere no tā izaugs būs lellei ;) Tā nav ikdiena, bet reizēm mums patīk šādi dzīvoties! Jo ir tak forši, ka arī mammai un meitai var būt kopīgas intereses un kaut kas sirsniņai ;)

Caffe

Vasaras beigās man bija uznācis tāds nogurums, ka dienas vidū es vienkārši slēdzos ārā! Mani vajadzēja uzlādēt vai pārstartēt! Bet diemžēl tādas opcijas nepastāv... Nu, labi atpūta noderētu gan! Pieļauju, ka tas bija saistīts ar visu pārvākšanos, remonta darbiem un 6 bērniem mājās. Jo bērniem, skolas gaitas uzsākot, esmu atguvusi savus spēkus. Pa dienu viņi ir skolā, un es varu paspēt atpūsties un uzlādēt savu bateriju ;)  Es neesmu kafijas cilvēks, nekad to īsti neesmu dzērusi, bet nogurums bija tāds, ka vienu reizi iedzēru, nejaušas sagadīšanās pēc... un atguvu savu lādiņu... Hmmm... tagad man ir jautājums visiem kafijas dzērājiem: Ak, tāpēc Jūs dzerat kafiju? Lai atjaunotu spēkus? Uzlādētu bateriju? Tā ir?  Es neesmu pret kafiju, es vienkārši nekad nebiju īsti līdz galam sapratusi un izjutusi, kāpēc man tā būtu jādzer?  Es neesmu kļuvusi par regulāru kafijas dzērāju, bet reizēm to izbaudu! Līdz šim tās bija tikai mana vīra gatavotās kapučīno - ar sirdi un ...

Vienlīdzības plāns skolā

Jau kādu laiku gribēju Jums izstāstīt šo Vienlīdzības plānu, kas ir, pilnīgi nopietni, spēkā esošs mūsu bērnu skolā! Tas nav nekāds joks un dažreiz pat mazas lietas ir jāņem nopietni un jāizrauj pie pašas saknes! Paldies, Tev, Elizabete, par dalīšanos un jautājumiem, tas mudināja man pabeigt un laist šo rakstu "dzīvajā", jo sapratu, ka šī tēma ir joprojām ļoti aktuāla!  Latviski pareizi laikam būtu ņirgāšanās jeb mobings. Skolas "profilaktiskās" darbības, lai apturētu, aizkavētu un novērstu ņirgāšanos: Skolā ir Lielais un Mazais -"krustvecāku sistēma". Tas nozīmē, ka lielajiem bērniem ir jābūt labam piemēram tiem mazākajiem un jāpalīdz mazajiem justies skolā droši. Skola ir atvērta un pieejama vecākiem. Bērni mācās sadarboties un vērtēt.  Katru starpbrīdi ir vismaz viens Starpbrīža uzraugs, kāds no pašiem bērniem, pēc viņu veidotā grafika. Klasēs ir klases padome, un vismaz vienu reizi semestrī ir klases padomes lielā sapulce.  Bērni, s...

Vingrot - katru dienu

Jau mēnesi es neesmu bijusi uz sporta zāli, jo visu laiku kaut kas notiek. Reizēm vienkārši ir jāprioritē bērni, bet reizēm tieši tās dienas un laiki ir aizņemti... brauc ciemos uz pārrunām apkures katlu "izplatītāji"/santehniķi, vai mākleriene pārvērtēt māju, vai vīrs darbā mazliet aizkavējas, vai arī jābrauc uz kādu kokrētu veikalu, vai kādam jāizpalīdz, vai arī bērniem skolā ir sapulce, vai arī es esmu mazliet apslimusi, vai arī pārāk piekususi, lai kaut kur dotos, vai kā šodien - kaķis jāved pie vetārsta. That is life! Paradoksāli... vasarā treniņi bija vienu reizi nedēļā, un es uz tiem gāju un tiku. Tagad ir 3-4 reizes nedēļā (pirmdienās: apļa treniņš + core; trešdienās: apļa treniņš + tabata, piektdienās: aerobika un sestdienās: dzelži jeb stangas treniņš), un es netieku ne uz vienu. Bet viss būs - īstajā laika un vietā! Tagad ir šāds dzīves posms, un drīz atgriezīsies arī treniņu laiks.  Laikam ejot un šo visu pārdomājot, es nonācu pie viena secinājuma, kas man ...

Dzīve. Realitāte. Ikdiena.

Man ļoti patīk rakstīt blogu. Varbūt pat pārāk ļoti un tā ir savā ziņā arī "dilēma", jo man tam vienkārši nav laika. Visas dienas paskrien tik ātri. Ap  plkst. 8:30 sākas mans un bērnu rīts (vīrs sen jau ir prom darbā), primārie mājas (t.i., uzlikt veļu mazgāties + izžaut, izsūkt grīdas, nomazgāt traukus ar rokām ) vai dārza darbi , pa vidu vēl Esteres iemidzināšana, laika veltīšana bērniem, jeb palīdzība atrast vēl neizpakotās, ļoti svarīgās lietas un mantas, tad jau pusdienas. Pa vidu atkal Esteres barošana, trauku mazgāšana. Tad seko divas alternatīves: vai nu pastaiga uz ezeru vai arī divi jaunākie (reizēm 4 jaunākie, ja niķi līp klāt) iet gulēt diendusu. Un es viņiem sēžu klāt, kamēr aizmieg... Tad jau atkal launags un gatavoju vakariņas... Pa vidu vēl kāds mājas solis un vakara rituāls, kamēr bērniem animācijas filma, mums ar Esteri kvalitatīvais laiks, tad lūgšana un indivuālais laiks ar vienu no bērniem . Kad visi mazie aizmiguši, tad jāsteidz vēl nomazgāt trau...

Mūsu "pensionārs"

Šī diena man pagāja pārdomās par mūsu kaķi Džonu Grasi! Viņš ir jau cienījams pensionārs, jo augustā apritēs jau 12. kaķa gads, t.i., 64. cilvēka gads*! Labs vecumiņš :) Grasis, tā mēs viņu ikdienā saucam, ir mūsu pirmais "bērns". Viņš ir piedzīvojis gan pārcelšanos uz Zviedriju, gan 5!! mājdzemdības, gan visas pārcelšanās un ikdienas ņigu-ņegu! Kaķis tā teikt ar varenu stāžu. Pēc būtības es esmu suņu cilvēks. Man ļoti patīk suņi un vienu dienu mums tāds arī būs. Tagad ir māja un lielākas iespējas, ka tas notiks "pavisam" drīz. Bet mūsu kaķis ir īpašs. Viņš ir ļoti gudrs kaķis un šādi kaķi man arī patīk! Kad mēs viņu iegādājāmies, mēs dzīvojām Ogrē, mazā divistabu dzīvoklītī un mums vēl nebija pašiem savu bērnu. Kaķis bija viņš, tagad ir "oнo", un pirmos 5 savus dzīves gadus, viņš bija 100 % mājas kaķis. Kāpēc tā? Jo mums kaimiņam bija mežonīgs āras runcis un mēs patiešām baidījāmies, ka tas runcis mūsu kaķēnu saplēsīs gabalos. Kad mēs pārcēlāmie...

Malkas plītiņa

Es nemāku. Es tik tiešām nemāku, piemēram, izcept pīrāgus, izmantojot, malkas plītiņas cepeškrāsni. Bet es mācos. Man ļoti, ļoti patīk malkas smarža, kad to iekurina! Un ēdiens ar liekas gardāks. Nezinu, vai tās ir tikai iedomas, vai arī dzīva uguns ir dzīva, un tas piedod ēdienam savu garšas niansi, ko nevar iegūt ne ar vienu elektrisko vai gāzes cepeškrāsni. Pēc pāris apdegušiem iznākumiem, mācos uzmanīt cepeškrāsni un biežāk pārbaudīt rezultātu ;) Un ar katru reizi sanāk arvien labāk.

Nature...

Lai gan remonta darbi nenotiek tik ātri kā bija ieplānots un visu laiku parādās kādi jauni pārsteigumi* pie mājās, tomēr mēs esam ļoti apmierināti ar mūsu jauno mājvietu, un jūtamies šeit tik tiešām kā SAVĀS MĀJĀS! Un tas ir pats galvenais! Mums te tik tiešām ļoti patīk! Un, ziniet populārākā mašīna Kalvā ir Traktors !! ;) Bet Rūcītis par to ir īpaši priecīgs.  Te ir klusums un miers. Lai gan pēc kaimiņa lauka mēslošanas, tagad ir fiziski ļoti daudz mušu, bet mēs ceram, ka tās ar laiku pazudīs. Pie griestiem karājās pāris mušpapīri, un mēs jokojot atceramies stāstu par Emīlu no Lennenbergas, un viņa pieredzi un pārpratumus ar šiem lipīgajiem papīrīšiem ;)

Palikt mierā.... kad uznāk lielā dusma...

Paldies, Tev, Solvita par jautājumiem:  AAAA, gribēju jautāt, vai bieži dusmojies, vai tevi var ātri nokaitināt bērni? Ko Tu dari, kad nāk lielā dusma? Tagad sēžu un par to visu domāju... kā tad tur īstenībā ir? Te ir mana atbilde Solvitai: Jā, es dusmojos. Man jau liekas, ka bieži, jo bērnu daudz... līdz ar to nedusmojos visu laiku uz vienu, bet tad atnāk otrs un čīkst, tad jau trešais klāt un tā pa apli!  Ja bērniem prasa, viņi saka, ka nē... redz, bērni ātri aizmirst un piedod! Un dzīvo tālāk, bet es te dzīvoju savos pārmetumos, kas arī jānes Dievam pie kājām un jānoliek! 

Māmiņa un mini?

Vai mēdz būt par īsiem svārkiem vai kleitiņām? Nu tādas jostas tipa… noteikti, ka jā! Bet mans ieteikums ir karstās vasaras dienās zem īsas, plīvojošas kleitas pavilkt vēl īsākus šortiņus, jo, ja uzpūtīs vējš, nebūs redzamas apenītes, kā arī, ja kaut kur nepiedomājot iznāks pieliekties, neviens neredzēs "pliku dibengalu", bet gan šortiņus. Ļoti praktiski, ērti un man jau liekas, ka arī kičīgi! Man patīk un tas man ļauj būt brīvākai savās kustībās un gaitās!  P.S. Lai gan pie mums pēdējās dienas līst lietus, mēs tomēr ticam un ceram, ka karstās dienas un siltais laiks arī pienāks pirms apkures sezonas sākšanās! ;) 

Priecīgas Lieldienas!

Aizver acis..... Agrs rīts. Svaigs gaiss. Klusums. Putnu čivināšana. Divas sievietes steidzas uz kapu.  Tukšs! Enģelis... Brīnums! Prieks! Smaids un prieka asaras! Steiga, jā, jāpasteidzas... lai ātrāk šo prieka vēsti paziņotu citiem! Jēeee!!! Viņš ir Augšāmcēlies!  Priecīgas Jums Lieldienas!  

Klusā Sestdiena

Jēzus ir miris! Joprojām ir tik daudz jautājumu... Klusā Sestdiena. Arī tajā laikā dzīve turpinājās. Katram bija savas gaitas un darāmie darbiņi. Tāpat kā mums. Nekas jau neapstājas. Bet mainās. Visu laiku kaut kas notiek un mainās, bet vai mēs to uztveram un zinām, tas jau ir cits jautājums.  Daļu no dienas bērni pavadīja pie maniem vecākiem, jo mums ar vīru bija darīšanas, ko varēja neieplānot tieši šajā dienā, vai arī atcelt vai pārcelt, bet mēs to neizdarījām. Mēs ļavām, lai dzīve rit savā ritējumā. Lai viss notiek. Lai turpinās. Un domās mēs varam būt klusi un mierīgi. Domājot par īsto šīs dienas nozīmi un jēgu.  Otru dienas daļu mēs visa exVeides ģimene pavadījām kopā, lai svinētu dubultās dzimšanas dienas. Svinēt un klusajā sestdienā? Var likties, ka tas nav pareizi.. Varbūt tomēr nedrīkstēja? Mēs sanācām kopā visa ģimene. Tas man atgādināja to, ka arī mācekļi pavadīja šo dienu lielākā vai mazākā sastāvā, bet tomēr kopā. Svinēt var dažādi.... ar dzerstiņu u...

Lielā Piektdiena

Šī diena mūsmājās iesākās ar Lielās Piektdienas dievkalpojumu Ērbī draudzē. Skumji un klusi. Gribas šajā dienā saglabāt arī to patieso notikumu noskaņu, nevis skriet un "tusēt pa pausauli", jo ir taču brīvdienas!! Mums tās ir sēras... Jēzus ir nodots. Mocīts. Apsmiets. Izsmiets. Sists un lamāts. Apsūdzēts. Krustā piesists. Nomiris. Miris.  Visas cerības un sapņi par to, ka Viņš varētu būt Pasaules Glābējs un Kēņiņš ir zuduši. Neizpratne un sāpes... Kas notiks tālāk?  Vai Jūs esat sevi iedomājušies kādreiz to cilvēku vidū, kas bija Viņam līdzās diendienā? Prieks un drošums. Brīnumi un gudrība. Ticība un cerība... viss tas pozitīvais un skaistais, pāris dienās ir pārvērties par šausmīgu murgu, ko aptvert ir ļoti grūti. Un līdz galam nesaprot neviens.  Tik daudz jautājumu un nevienas atbildes...