Pāriet uz galveno saturu

...ieildzis

Ir pagājuši drusku vairāk nekā 2 mēneši kopš mana pēdējā ieraksta. Kur es biju pazudusi? Vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Jo īstā dzīve ir te ārā, ne jau ekrānā. Zinu, ka daudziem no jums patīk sekot līdzi mūsu ikdienai, jaunumiem, bildēm un aprakstiem, bet manā dzīvē jau nekas būtisks nemainās vai nu es rakstu blogu, vai nē. Dzīve ir skaista tik un tā. 

Nē, es neesmu stāvoklī. 

Nē, es neesmu slima, arī bērni neslimo. 

Nē, es neesmu nelaimīga – tieši pretēji! 

Šie noteikti nav iemesli tam, kāpēc es pārtraucu rakstīt blogu... NĒ! (Daži no jums centās man piekabināt kādu vainu ;) Miers ar Jums!) 
 
Pirms Lieldienām ir tāds īpašs laiks – GAVĒNIS. Kad cilvēks no kaut kā atsakās, kaut ko noliek malā, lai pārdomātu savu dzīvi, sakārtotu savas domas un padziļinātu attiecības ar Dievu. Un man šajā gadā, tas bija blogs, ko noliku malā un centos dzīvot bez tā. 

Vai man tas izdevās? Jā!!! Pavisam godīgi, man tas tik ļoti iepatikās – nerakstīt. UN tāpēc arī mans nerakstīšanas laiks ir tik ļoti iiiiiiiieeeeeiiiilllldddddzzzziiiisss (ieilzis).......... jo Vienkārši dzīvoju. 
Es sapratu, ka dzīve pēc sava būtības ir ļoti vienkārša. Dievs no mums negaida pasaules glābšanu, Viņš ir jau to paveicis mūsu vietā! Viņš grib, lai mēs esam kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem, un mīlam Viņu! Bet tieši mēs, cilvēki, to bieži vien sarežģījam: AR saviem standartiem, pedantismu, latiņām, robežām un būriem, kuros mēs dzīvojam. Dzīve ir vienkārša – baudiet to! Ķeriet katru mirkli, ko vien dzīve piesviež un esiet vairāk bez ekrāniem. 

Es nevaru pateikt Jums kaut ko tādu, ko jūs jau nezinātu. Jūs katrs esat tik pilns un bagāts ar savas dzīves gudrību, ka par katru no JUMS varētu sarakstīt grāmatu un uzņemt filmu, jo nav divas vienādas dzīves! Saskatiet to! Ielūkojieties sevī! Dzīvojiet to! Jums jau visa tā ir, kas nepieciešams! Bet, ja vēl kā trūkst, tad UZ PRIEKŠU par viesiem 200 %, lai to sasniegtu! 

Vienu brīdi, es biju nolēmusi pavisam pārtraukt rakstīt blogu, jo ir forši bez tā.. Man jau pāris mēnešus stāv sagatavots, bet vēl nenopublicēts ieraksts ar nosaukumu “Pēdējais raksts”.... nez, vai kādreiz to izvilkšu... ? 

Lieldienu laiks gāja un tuvojās svētki, kad es sapratu, ka ir forši nerakstīt, bet tikpat forši ir arī rakstīt, jo tajā brīdī, kad es rakstu, es kaut ko RADU, dodu no sevis. Un šī daļa man mazliet pietrūka! Jā, es dodu sev, bērniem, ģimenei, apkārtējiem, bet savā ziņā, bloga rakstīšana ir kaut kas tikai "MANS". Mans laiks, lai radītu. Bet visvairāk man pietrūka manu recepšu apkopojums, jo līdz šim es tās, jaunatklātās receptes, uzreiz publicēju blogā, ja man tās savajadzējās atkārtot, atvēru tik blogu un ātri atradu, tagad man stāv vesela kaudzīte ar žurnāliem, kuru receptes es esmu izmēģinājusi un mums garšoja. Tad nu ātri jāsaraksta, lai nav katru reizi ilgi un dikti jāmeklē, kurā no visiem žurnāliem bija tā kūkas, dārzeņu vai zupas receptes. Lūk, tas man pa šo laiku pietrūka visvairāk, un es atkal secināju, cik forši, ka man ir blogs! 
 

Vai man bija vairāk brīva laika, kamēr es nerakstīju blogu? Nosacīti jā un nē. Jo tas laiks tāpat tika aizņemts ar ēst gatavošanu, mājas tīrīšanu un citiem ikdienas darbiņiem. Nē, noteikti nebija tā, pat nevienu dienu vai mirkli, ka man būtu brīvas pāris stundas, es apsēstos dīvānā un spītīgi turētos pie savas “farizejiskās bauslības”... es tagad blogu nerakstīšu, nerakstīšu. Nē – šādi mirkļi man nebija. 
Tomēr šajā laikā tika izlasītas vairākas grāmatas un, ja man jāizvēlas, vai lasīt grāmatu sev un iegūt, vai rakstīt blogu un dot jums – tad nevaru atbildēt viennozīmīgi, bet gribu teikt, ka visam ir jābūt līdzsvarā! Jo dodot jums, iegūstu arī es, lai gan ne vienmēr to jūtu un redzu ;)

Kā tad man iepriekš izdevās atrast tam laiku un rakstīt blogu? Vienkārši. Es to reāli darīju pa naktīm! Bet to nu es esmu piedzīvojusi un sapratusi, ka tā vairs nevēlos darīt. Man iepatikās izgulēties! Nu, tā pamatīgi! No rīta var piecelies dusmīgs, kašķīgs un jau uzvilcies, bet var arī mosties vēsā mierā ar apziņu, ka katra diena ir jauna iespēja. 
Lai gan atzīšos, kad bērni tiek nolikti gulēt, tad kādu laiku sēžu telefonā, pārbaudu un atbildu epastus, ieeju kādos sociālos tīklos un laiks tur vienkārši pazūd... nu re – šis arī būs mans laiks, lai atsāktu rakstīt blogu! Tik adekvāti jāsadala un jānosprauž robežas. Blogam nav vainas, vaina ir manai pašdisciplīnai. Piemēram, rakstīt katru dienu, bet tikai 20 – 30 minūtes. Es vēl tikai meklēju savu bloga “laimes formulu” ;)

Centīšos atsākt rakstīt mazliet biežāk, bet kā man ies, to jau redzēs ar laiku. ES esmu tikai cilvēks un arī maniem bērniem vajag mammu, kas nav pielipusi pie datoru 24/7, bet tikai šad un tad, kad bērni jau guļ un to arī no sirds vēlos īstenot! Disciplinēt sevi, augt un attīstīties! Nospraust sev bloga robežas un vienlaicīgi būt brīvai Kristū! Būt īstai Brīvroku mammai! 

Lai Jums svētīga šī svētdiena!

Komentāri

  1. ❤ Priecājos par Tevi,esi svētīta!
    Un paldies par receptēm,tiešām. Mana mīļākā kūka jau pēdējo pusgadu,ja ne vairāk, ir tieši Tevis meistarotā un blogā ieliktā Snikerkūka☺martā un aprìlì to uztaisīju 3 reizes,jo visiem nonstopā bija jubilejas. Piekrìtu par to laika menedžēšanu un robežu nospraušanu,domāju,ka mums visiem vienmēr ir,uz ko tiekties:)

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts