Ir pagājuši drusku vairāk nekā 2 mēneši kopš mana pēdējā ieraksta. Kur es biju pazudusi? Vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Jo īstā dzīve ir te ārā, ne jau ekrānā. Zinu, ka daudziem no jums patīk sekot līdzi mūsu ikdienai, jaunumiem, bildēm un aprakstiem, bet manā dzīvē jau nekas būtisks nemainās vai nu es rakstu blogu, vai nē. Dzīve ir skaista tik un tā. Nē, es neesmu stāvoklī. Nē, es neesmu slima, arī bērni neslimo. Nē, es neesmu nelaimīga – tieši pretēji! Šie noteikti nav iemesli tam, kāpēc es pārtraucu rakstīt blogu... NĒ! (Daži no jums centās man piekabināt kādu vainu ;) Miers ar Jums!) Pirms Lieldienām ir tāds īpašs laiks – GAVĒNIS. Kad cilvēks no kaut kā atsakās, kaut ko noliek malā, lai pārdomātu savu dzīvi, sakārtotu savas domas un padziļinātu attiecības ar Dievu. Un man šajā gadā, tas bija blogs, ko noliku malā un centos dzīvot bez tā. Vai man tas izdevās? Jā!!! Pavisam godīgi, man tas tik ļoti iepatikās – nerakst...
"Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī." Sal. pam. 31:25