Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūlijs, 2015

Ikdiena Latvijā, Jūlijs 2015

Te vēl mazs kopsavilkums no mūsu Latvijas ceļojuma... Bija patiešām liels prieks ciemoties Latvijā. Tik daudz kā sastrādāta un piedzīvota. Prieks par katru tikšanos, par attiecībām un sarunām. Mazliet skumji par nesatiktiem draugiem... Bet visam savs laiks un vieta. Tā kā es šoreiz biju aizmirsusi savu Latvijas mobilā tālruņa sim karti Zviedrijā, tad pirmās dienas es nebiju sazvanāma. Tad devos pie dārgās Bites kompānijas, lai man piešķirtu jaunu sim karti. Izstāvēju ~ 45 min, kamēr bērni ar vīru ārā baudīja saldējumu un priecājās par Ogres lācīti. Viss jau jauki, mani sazvanīt varēja, bet man nebija neviena kontakta... Sāku kaut kādus numurus ievadīt, bet secināju, ka es nevēlos visu dienu pavadīt vienkārši ievadot kontakt informāciju... Tad nu pārstāju to darīt un pievērsos ģimenei.

Rīga un Kara muzejs

Noskatoties latviešu animācijas filmiņu "Neparastie rīdzinieki" , gribot vai negribot ir jāved bērni uz Rīgu Kaķu namu skatīties ;) Par zelta gaiļiem šoreiz gan aizmirsām, bet tie paliks uz nākamo reizi ;) 

Jūra, zivis, sarunas un mierīgi bērni

Kamēr vīri jūrā ķēra zivis, sievas ar bērniem krastā atpūtās. Kolosāla atpūta ļoti jaukā kompānijā. Paldies, Baibai par sarunām! Bieži vien var likties: Kāda tur atpūta ar visiem bērniem? Bet šajā reizē, tas izdevās. Bērni bija aizņemti ar jūras smiltīm un ūdeni, ka es varēju no viņiem patiešām atpūsties un kaut uz mirkli ievilkt elpu ;) Dievam viss ir iespējams. 

LKSB

Rūdim tik salds miedziņš teltī. LKSB jeb Latvijas Kristīgā Studentu Brālība mūsu ģimenē asociējas jeb saistās vismaz ar diviem svarīgiem notikumiem: 2003. gada Jaungada nometnē mans vīrs, toreiz gan vēl jaunietis, kas meklēja savu dzīves ceļu (mēs vēl nebijām pazīstami), kļuva par kristieti ;)  2004. gada 29. decembrī LKSB jaungada nometnē Māris mani bildināja... Jā, jā, tie kas tur bija, zina, ka tā bija tā pati nometne, kurā es viņam pārkritu pāri un uzsitu zilu aci. 

Sigulda

Pēdējos gados Sigulda mums asociējas ar mīļo Feldmaņu ģimeni. Bet tā kā šovasar laika apstākļi nebija piemēroti peldēšanai, tad izdomājām parādīt bērniem slavenās Siguldas trepītes, trošu vagoniņu un arī Gūtmaņu alu. Devāmies ceļā no rīta. Laiks apmācies un pelēks, bet nelīst. Kad ieradāmies pie gaisa vagoniņa, tad nevis sāka līt lietus, bet gāzt kā ar spaiņiem!!!! Uhhh... Stāvējām zem nojumes un gaidījām Siguldas vagoniņu, bet cilvēku bija tik daudz un mēs arī esam daudz, ka mums nebija vietas, lai brauktu pāri uz Turaidu. Stāvējām un domājām, ko darīsim, vai lai gaidām nākamo braucienu, vai varbūt jābrauc mājās, jo Rišķēni jau sīc un dīc, bet, neskatoties uz "sliktajiem" laika apstākļiem mēs nolēmām turpināt mūsu pastaigu. Laika apstākļi uzlabojās, jo lietus pierima. Tad nu veiksmīgi tikām arī līdz Gūtmaņu alai. Pret burkšķēšanu un skābšanu bērniem tika piedāvāts našķis: rozīnes un vafelītes. Pēc tam devāmies atpakaļ, lai kāptu Turaidas serpentīnā. Viss jau būtu ok, ja ti...

Ventspils

Tikai esot prom no Latvijas tu apzinies un novērtē to, kā vairs nav!  ;) Ēst latviešu saldējumu, tā ir īsta bauda ;) Tas bija pirmais, ko mēs izdarījām nobraucot no Scottish Viking kuģa, piestājām RIMI un iegādājāmies saldējumu un Laimas zefīrus, ko pataupījām nākamās dienas brokastīm. Lai viss ritētu mierīgi un gludi, mēs ļoti laicīgi jau bijām rezervējuši viesu namu "Spicīte" , kas atrodas 3 km ārpus Ventspils. Ļoti priecēja tas, ka mums bija vesela kotedža: divas istabiņas katrā pa trim gultiņām, burvīga veranda, kā arī maza virtuvīte un duša/WC. Perfekti priekš mūsu lielās ģimenes!

Pirmās jūlija dienas jeb mirklis pirms atvaļinājuma

Jau pēc divām dienām mēs svinēsim Rūdolfa 9. mēnesīti, bet te vēl mazs atskats vēsturē. Dažas bildītes, kas sakrājušās pirms mēs devāmies savā atvaļinājumā uz Latviju. Nosvinējām Rūdim 7. mēnesi ar Svaigo burkānu kūku . Bet man laikam ne visai. Labāk garšoja Svaigās avokado un zemeņu kūkas. Bet, ja nu kāds pats grib izmēģināt un tad spriest, tad receptīte ir pieejama šeit . 

Spagetī cīsiņos

Man liekas, ka kaut kur internetā mans vīrs ieraudzīja šādu īpašu veidu, kā bērniem pasniegt cīsiņus ar spageti. Lai gan tas nav ikdienas ēdiens mūsmājās, tomēr ir aizraujoši iemācīties jaunus un interesantus veidus, kā pasniegt bērniem jautrā veidā ēdienu ;) Piemērots, arī kādām bērnu ballītēm, kad nav laika ēst, jo ir tik daudz darāmā: bērniem - spēles un izklaides, bet pieaugušajiem - par visu parūpēties. No pieredzes iesaku labāk izvēlēties sardeles, jo tās nepārplīst vārīšanas laikā. Cīsiņi izvārās ātrāk, tādējādi pastāv iespēja, ka tie pārplīsīs.

Saklausīt...

Es mācos ik dienas saklausīt Dieva balsi, tas reizēm ir viegli, bet reizēm ļoti grūti, jo ne vienmēr man patīk tas, ko Viņš liek darīt, ne vienmēr es gribu to darīt un ne vienmēr es izvēlos dzirdēt to! Ak, kāpēc es esmu tik grēcīga...    Man ir reāli jau divas spilgtas liecības manā dzīvē par to, ka mēs varam iet savu ceļu un tas arī nav slikts. Mēs tiekam uz priekšu un dzīvojam tālāk. Bet, ja mēs paklausām Dievam, tad tas ir vislabākais mūsu dzīvēs...

Adenoīdu un kakla mandeļu operācija Zviedrijā

Ieskats mazā "slimošanas" vēsturē... Nodzīvojām Zviedrijā divus gadus un pie ģimenes ārsta tā arī savus bērnus nebiju vedusi, ja nu bija kaut kas ļoti akūts, tad vedu uz poliklīniku un tur pieņēma dežūrējošais ārsts. Kāpēc tad tā?   Visu laiku gaidīju uzaicinājumu no ārsta. Var jau likties tā mazliet muļķīgi, kāpēc lai ārsts pats mani meklētu? Bet tā kā uzaicinājums bērniem apmeklēt zobārstu mūsu pastkastītē parādījās pirmā mēneša laikā pēc pārcelšanās uz dzīvi Zviedrijā, jo viņiem ir datorizēta un vienota sistēma, tad es visu šo laiku domāju, ka ar ģimenes ārstiem ir tieši tas pats. He... kā maldījos. Izrādījās, ka poliklīniku izvēlas paši, tur jāpieraksta savi bērni un tikai pēc tam viņi sūta uzaicinājumus uz mājām ar pasta starpniecību. Tad nu pēc Rūdolfa piedzimšanas, kad mūsmājās viesojās medmāsiņa, mēs pieteicām arī Reini un Martu pie viņas. Pirmajā Reiņa vizītē pie medmāsas,  viņa pamanīja, ka Reinis elpo pārsvarā caur muti un nosūt...

Pētera vārda svētki

Tā kā Zviedrijā vārda dienas īsti nesvin, tad parasti mēs tās svinam ģimenes lokā ar omīti un citiem radiņiem. Nevis bērnu ballīte, bet gan svinības. Šī diena bija īpaša ar to, ka nākamajā dienā Reinim tika veikta adenoīdu un kakla mandeļu operācija par ko es jau rakstīju iepriekšējā rakstā, kā arī ar to, ka bija ļoti interesanti paskatīties kā uz mūsu dzīvokli un gatavošanos svinībām skatās bērns. No viņu augstumiem un skatu punkta. Tāpēc gatavošanās process Pētera vārda dienai ir iemūžināts caur Reiņa skatījuma.

Pārvarēt bailes

Ja es no kaut kā baidos, tad tas ir augstums! Man ir ļoti bail atrasties kaut kur augstu gaisā!!!! Jo tuvāk zemei, jo labāk! ...brrr.... Bet bērni māca man pārvarēt savas bailes. 03. jūlijā bija mūsu pilsētiņas vasaras diena, kad Činas (Kinna) baznīcā bija atvērtā durvju diena ar iespēju uzkāpt baznīcas tornī. Likās, ka tā ir kolosāla iespēja paraudzīties uz mūsu pilsētiņu no augšas un, ka šāda vienreizēja iespēja, neskatoties uz manām bailēm, ir jāizmanto. Tad nu iesēju Rūdi slingā un ar pārējiem bērniem pie rokas devos uz baznīcu. Tā kā vīrs tajā dienā strādāja, tad vienai pašai bija jātiek galā ar šo situāciju. Lēnām visi kāpām pa trepēm augšā. Ticiet man, ja nebūtu visapkārt mani bērni, tad es čīkstētu un pīkstētu, ka man bail, bet bērnu klātbūtnē es to neuzdrošinājos, jo mums taču tornī jāuzkāpj... uzkāpām gandrīz līdz pašai augšai, jo viena pati ar visiem bērniem, un vēl pie tam ar mazo slingā, es neuzdrošinājos kāpt pa parastām, vienkārši atbalstītām ko...