Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti ziņojumi ar iezīmi “Bērnu audzināšana”

Tavam šķīvītim nav kājiņu!

Nezinu, kā ir jūsmājās, bet pie mums - nevienam šķīvītim diemžēl nav savu kājiņu !  Tā ir frāze, ko mēs sakām, ja paēdot trauki paliek turpat uz galda! Hmmm... tiem nav savu kājiņu, paši nevar aiziet uz izlietni, tāpēc mācām, iedrošinām, atgādinām un palūdzam, lai čaklie bērni palīdz tam sliņķim šķīvītim atstāt galdu!  Tas bija pirmais līmenis. Nu tā kā datorspēlēs! Pēc manas "atslodzes dienas" seko nākamais līmenis. Kas īsti bija mana atslodzes diena? Tā bija viena no pirmajām dienām šajā gadā pēc ciemiņu aizbraukšanas, kad es jutos slikti! Visu dienu reāli nogulēju, jo nebija spēka! Neko neēdu, tikai dzēru un gulēju! Kad apnika gulēt, lasīju grāmatu. Paldies, manam vīram, ka viņš to dienu varēja palikt mājās! Tā teikt, lai es uzlādēju savas baterijas!   Jā, nu šīs ir stāsts, ko ieviesa vīrs un tas ļoti labi strādā! Redziet, cik labi ir, kad vīrs vada bērnus un ievieš savus uzlabojumus! Tagad bērniem ir ne tikai jāpalīdz šķīvītim tikt prom no galda, bet ...

..jo vajag zupai

Ja jums kādreiz bērnībā spieda ēst, tad Jūs šo te sapratīsiet! Dace Vīgante savā grāmatā "Ledus apelsīns" vienā no stāstiem "Apelsīns" ļoti labi atspoguļo bērna izjūtas, domas, pārdomas tajā brīdī, kad viņam liek ēst to, no kā "paliek nelabi".  Ja Jūs tagad, būdams vecāks, spiežat savam bērnam kaut ko ēst, tad izlasiet šo stāstu un pārdomājiet! Bet te mazs citāts: Zupa. Uz galda nolikts milzīgs, kā viņai šķiet, vislielākais, visdziļākais šķīvis ar dārzeņu zupu - lieliem kartupeļu klučiem, kas kā kantaini, glumi ledus gabali rēgojas no bezgalīgas buljonjūras. Kā Pelnrušķītes karietes riteņi - tik lielas burkānu ripas. Pavisam mīksti, caurspīdīgi kāposti. Viņai patīk paņemt kartupeli no alumīnijas bļods, pirms tas iekrīt zupā, un grauzt tāpat, sajust, kā tas šņirkst starp zobiem. Un burkānu - saldu un smaržīgu. Arī kāpostu, īpaši to stingro, kraukšķīgo vietiņu tuvāk kacenam. Bet viņai neļauj, jo vajag zupai.* D. Vīgante  P.S. Mūsmājās v...

Šalles, cepures un cimdi

Līdz šī gada rudenim mums ziemas cepures, šalles un cimdi parasti uzglabājās, vai nu kādā kumodē, vai vienā lielā kopīgā cepuru grozā un cimdu grozā. Bet būšu pavisam godīga un atklāta, ka sešu dažādu vecuma bērnu cepures un cimdi, kas samesti vienā grozā pārskatīt un atrast ir diezgan laikietilpīgi un sarežģīti, neskatoties uz to, ka gan es, gan bērni ļoti labi zina, kuram ir kurš cimds un cepure. Bet tā kā katram no mūsu bērnam ir ne tikai viena cepure vai cimdu pāris, bet vismaz divi, tad to ir vienkārši pārāk daudz.  Mūsu koridoris jeb halle vēl nav pilnībā pabeigts un iekārtots. Līdz šim katram bērnam ir divi pakarināmie un top mums viena liela apavu "noliktava" ar to padalīšos, kad tā būs pabeigta.  Taču šoreiz vēlējos dalīties ar mūsu plauktu + katram sava kaste izveidoto sistēmu. Tas īstenībā ir ļoti vienkārši. Katram mūsu ģimenē pieder viena kaste.  Ērti , jo visi zina kura ir viņa kaste. Tas nekas ka tās ir līdzīgās krāsās, vai pat vienāda...

Uzdrīkstēties būt vecākiem!

Vienā jaukā novembra ceturtdienā, kamēr tētis ar mazajiem bērniem mājās, bet lielie dēli šaha pulciņā, es steidzu uz Bērnu audzināšanas lekciju, ko vadīja Zviedrijā pazīstams trīs bērnu tēvs, psihologs un rakstnieks Alfs B. Svenssons . Ļoti pozitīvi, iedvesmojoši un jautri! Izsmējāmies no sirds kaut gan runājām par svarīgām un nopietnām tēmām! Man patika, ka runāja ne tikai viņš, bet arī mums bija savstarpēji jādalās savā pieredzē un pārdomās. Viss sākās ar jautājumu: Un ko tu atbildētu, ja tavs bērns tev teiktu: "Es neēdīšu atkal to s.....o maltās gaļas mērci!"              Tava atbilde?* Tēmas par ko viņš runāja bija sekojošās: Kā atrast laiku bērniem? Kā uzlabot bērna pašvērtējumu? Nospraust robežas - bet kā? Kā palīdzēt bērniem skolā? Kā saglabāt tuvību/mīlestību pārim, kad piedzimst bērns? Īsumā mans apkopojums un kādi komentāri: Dodiet bērnam 15 minūtes NEDALĪTĀS UZMANĪBAS  katru dienu ! Kā? Te ir daži varianti: ...

Esterei - 10

Šajā mēnesī viņa atrada kaķa barību un tas ir ĻOTI, ĻOTI interesanti un garšīgi! Tad nu mums atlika tik viņu vaktēt, un tā kā man tas apnika, tad es pēc kāsa laika kaķa WC un barības bļodiņu nonesu pirmajā stāvā, kur Estere tam vairs netiek klāt.  Viņai ir iznācis otrs apakšējais zobiņš!  Viņa ir beidzot uzsākusi ēst! Jē, pāris maltītes var pilnībā aizstāt ar normālu ēdienu - bet tas gan notika pašā mēneša beigās! Viņa ēd to pašu, ko mēs pārējie! Nekādas blendētas putras vai biezenīši, bet normāls ģimenes ēdiens.  Viņa ir sākusi pati, pieturoties, celties kājās. Tad nu vertikālā pasaule ir jauns atklājums un kaut kas ļoti interesants. Tik forši viņa māk pierāpot pie verandas durvīm, piecelties kājās un skatīties ārā pa logu.  Viņa saka: "gugugu".  Viņai patīk spēlēties un smieties kopā ar tēti! Viņai sāk iepatikties vannas kopā ar lielo māsu.  Viņa izdzirdot tēta balsi, kad viņš ierodas mājās, uzreiz rāpo pie viņa un grib opā. Ja viņš viņu nepam...

Esterei - 9

Pirms divām dienām Estere jau nosvinēja pilnus 10 mēnešus, tāpēc steidzu ar Jums padalīties, kas notika iepriekšējajā mēnesī... Viņa uzsāka cītīgi rāpot un tagad ir neapturama. Ar ēšanu gan mums iet tā pašvakāt, jo viņa joprojām priekšroku dod manam pieniņam, bet viņai garšo baltais jogurts vai kefīrs, sviestmaize un dārzeņi. Viņai ir iznācis pirmais apakšējās zobiņš un viņa ir baigi foršā peka ;) Mūsu eņģelītis! Dienā vidēji guļ trīs reizes (~ plkst. 10:00, 13:00 un 16:00), parasti gan ratos un verandiņā. Uz nakti aizmieg savā gultiņā, bet pēc tam ar mūsu palīdzību pārvietojas pie mums! Viņa tik forši māk pieglausties pie manas sirsniņas, ka izkust var! Man liekas, ka neviens no mūsu bērniem tā nav darījis! Tas ir ļoti izteikti, kad viņa ir nogurusi un viņai nāk miegs, ja es viņu tā panēsātu, tad Estere man uz rokām vertikālā sēdus pozā aizmigtu! ;) Viņai nepatīk, kad viņu mazgā... Vairs nav tik izteikti pirkstiņš mutē, jo ir citas interesantas lietas, ko apskatīt, nogaršot ...

Dežuranti

Dežuranti mūsmājās. Nu, tā kā skolās ;) Par katru dienu atbild cits bērns! Uz ziniet, tas strādā! Es esmu daudz lasījusi par bērnu darbiņu plānošanu, organizēšanu un ieviešanu, bet līdz šim kaut kā tas viss līdz galam mani neuzrunāja. Bērnu mums ir daudz un darbiņu arī. Taisīt grafikus un likt pie sienas likās nereāli, jo to ir "never ending story". Tagad katru dienu tiek paveikti tie, kas ir svarīgāki. Es esmu mēģinājusi ieviest kādu jaunu sistēmu, kā, piemēram, šo Montessori apli , bet realitātē tā mums nenostrādāja. Pazīstu citus vecākus, kas bērniem maksā naudu par mājas darbu veikšanu, bet tas nav mūsu gadījums. Ilgu laiku mani šī tēma nelika mieru, līdz es atradu jeb beidzot sapratu risinājumu, kas ir piemērots un realizējams mūsu ģimenē.

Piebarošana

Mēs Esteri sākām piebarot tieši pirms mēneša 15/07/2017, t.i., viņai tolaik bija pilni 7 mēneši un 5 dienas, kad viņa pirmo reizi nogaršoja tvaicētu kabacīti. Kā viņa uz to reaģēja? Spļāva ārā, laida burbuļus un "mēdījās". Man šoreiz nebija nekādas iedvesmas vai vēlme "čakarēties" ar piebarojumiem un es pāris dienas ( kokrētāk - 3 ) mēģināju to realizēt, pēc tam "nospļāvos" un atmetu ar roku. Likās, ka viņai papildus ēdiens vēl neinteresē! Ne viņa vēl sēž, kas ir svarīgi, ja vadās 100 % pēc bērna vadītas ēdināšanas, kaut gan tas noteikti nebūs mūsu gadījums, ne viņai ir kāds zobs, lai gan zinu, ka arī ar smaganiņām vien var visu ļoti labi sakost. Tā nu mūsu maltīšu laikā, es viņai piedāvāju ( rokās iedevu ) kādu svaigu eko gurķa, paprikas vai burkāna gabaliņu, ko viņai bija iespējas "nogaršot", un tas arī viss.

Esterei - 8

10/08/2017 Viņa lien.  Pati ir apsēdusies. Sēž.  Ir arī pieķerta rāpojot, jeb pirmie četri soļi uz priekšu likti.  Bet ikdienā pārsvarā dzīvojas uz punča, vai četrrāpus šupojoties. Viņa pārvietojas viņai vien zināmā veidā, jo lien un rāpo tikai tad, ja ir kokrēts un ļoti vēlams mērķis. Griba nosaka visu ;) Bet atliek tik nolikt viņu istabas vienā stūrī un pēc mirkļa, viņa jau būs otrā.  Aug meitēns! Viņa ir uzsākusi arī papildus krūts barošanai ēst gan putriņu, gan dārzeņus. 

196 dienas jeb 6 mēneši +

Jau pusgads pagājis! Esterīte mums ir otrā meitiņa - peciņa, kas vēl uz 6 mēnešiem īsti nevēlās, bet divas nedēļas vēlāk veļas, kā lielā. Tagad drošākā vieta viņai ir tikai un vienīgi uz grīdas. Ja pirmie mēģinājumi apvelties un dzīvoties uz vēderu tika pavadīti ar nepatīkamiem saucieniem, jo te viena roka traucēja, iesprūdusi kaut kur zem vēdera, te otra roka kaut kur aizķērās, tad tagad prasme ir rokās un to dara arvien biežāk un apzinātāk. Un pasakiet vēl, ka zīdaiņi neko nesaprot... ja lieku viņu uz grīdu, viņa labprātāk vēl joprojām izvēlas gulēt uz muguras vai sāniem, vai velties ap savu asi, un pārvietoties tā kā māk un sanāk, noteikti, ka visu vērot, visus novērot un spēlēties ar mantām, jo velties uz vēdera un atpakaļ ir sāpīgi uz cietas grīdas, var atsist pakausi, pat, ja paklāta mīksta sedziņa. Tad noliekot viņu uz gultas, viņa veļas vienā rāvienā. Ciets, mīksts - noteikti jau apgūti "termini" sajūtu līmenī ;)

Palikt mierā.... kad uznāk lielā dusma...

Paldies, Tev, Solvita par jautājumiem:  AAAA, gribēju jautāt, vai bieži dusmojies, vai tevi var ātri nokaitināt bērni? Ko Tu dari, kad nāk lielā dusma? Tagad sēžu un par to visu domāju... kā tad tur īstenībā ir? Te ir mana atbilde Solvitai: Jā, es dusmojos. Man jau liekas, ka bieži, jo bērnu daudz... līdz ar to nedusmojos visu laiku uz vienu, bet tad atnāk otrs un čīkst, tad jau trešais klāt un tā pa apli!  Ja bērniem prasa, viņi saka, ka nē... redz, bērni ātri aizmirst un piedod! Un dzīvo tālāk, bet es te dzīvoju savos pārmetumos, kas arī jānes Dievam pie kājām un jānoliek! 

Divgadnieka izaicinājums

Uhhh... es patiešām jau biju aizmirsusi, cik spītīgs un nevaldāms var būt šis divgadnieku vecums!!!! Tā var tikt pie galīgi sirmiem matiem, jo pirmie jau ir! Vienā jaukā ceturtdienā, pēc visām mūsu slimošanām, es saņēmos un ar divgadnieku un mazo Esterīti aizbraucām uz mūsu sporta zāli, lai beidzot piedalītos Mamma un bērns treniņā! Braucām ar mašīnu, jo treniņš sākas vienlaicīgi ar meitas dārziņu, tā nu meita tika atstāta dārziņā mazliet agrāk un mēs pārējie traucāmies uz klubu. Viss forši! Ieejam, noģērbjamies, paņemu viņam mantiņas, paklājiņu, lielo bumbu un tik vingrošu. Ja mazā Esterīte visu treniņu nogulēja un ar viņu nebija problēmas, tad mūsu divgadnieks, visu treniņu notaurēja.... NĒ, nē, nē!!!!! Ņēmu viņu rokās, opā, vingroju ar viņu uz vēdera, uz muguras, uz rokām, bet tik vai tā.... skaļš viņš bija visu laiku! Piekusu!

Haoss

Reizēm cilvēkiem ir aizspriedumi, ja mēs izdzirdam, kad kāds iet pie psihologa. Tad jau jābūt "psihiski" slimam, vai arī "baigajām/mega problēmām", vai arī skan kaut kur dzirdētas aizpadomijas frāzes "manā laikā, mums nebija laika tādām muļķībām", vai atkal "mūsu laikā bija ĪSTAS problēmas, nevis tādas blēņas".  Vēl mēdz būt izteikti padomi kristiešiem, ka labāk lūgt Dievu, nevis iet pie kaut kāda psihologa. Jā un nē! Varbūt reizēm vajag vienu, citā reizē atkal otru, vai arī abus divus... Kaut gan cilvēki aug un attīstās un pamazām brūk tas priekškars... un lai brūk! Izkāpsim no tiem rāmjiem un būrīšiem, ko paši sev "apaudzējam".

Esteres pirmais mēnesis

Ir pagājis viens mēnesis kopš mēs esam kļuvuši par vecākiem sešiem bērniem! Prātā man vēl grozās Esteres dzemdību stāsts, ko tā arī vēl neesmu sākusi rakstīt, bet tas būs jādara ar steigu, lai visas nianses un mazie svarīgie komentāri neaizmirstās... Teikšu pavisam godīgi pāris nedēļas bija murgs... ne Esterei, ne man, ne vīram, bet visiem kopā... vairāk pārējiem bērniem un mums vecākiem ar pacietību... bērni skrien, dauzās, kaujas, spēlējas, kliedz - viss tas kopā - viens liels haoss. Tagad gan atskatos, pasmaidu un neliekas, ka bija tik traki, bet parasti jau tā ir, ka sākums ir grūtāks, jo visi mācās pielāgoties un pieņemt, tikt galā un sadzīvot ar jauno situāciju ģimenē.

Matu mazgāšanas aizsargs ;)

Reizēm mums ir grūti izmazgāt bērniem matus, jo acīs tek šampūns un ūdens. Ok - lielie puiši jau paši tiek galā. Reinis uz robežas, bet mazie - ir no mums, vecākiem, atkarīgi.  Paldies, Anglijas omītei - Pārslai, par šo atradumu! Tas mums ļoti atviegloja pēdējo matu mazgāšanas reizi! Nezinu pat kā to labāk, lai nosauc, par matu mazgāšanas ūdens aizsargu...? Varbūt Jums ir kādas idejas vai pieredze?

Dators un datorspēles

Man negribas teikt, ka mēs esam PRET, lai gan arī esam, tāpēc teikšu, ka mēs esam PAR ierobežotu un limitētu laiku bērniem pie datora/TV . Mums mājās nav ne TV, ne planšetes, ne gudrie telefoni bērniem, jo viņiem tie nav vajadzīgi. Redziet, dzīvē tomēr viss nenotiek tā, kā mēs vēlētos un kopš augusta vidus, kad Marta sāka apmeklēt bērnudārziņu, viņai tur reizēm ir pieejams iPads... Neesmu par to sajūsmā, bet vienmēr bērnus nenosargāsi un nepasargāsi. Ja tas ir limitētos daudzumos, tad pēc būtības jau problēmas nav. Bērni aug un arī mums ir jāaug kopā ar viņiem! Arī Reinim pirmsskolas klasītē reizēm izmanto planšetes, lai viņš trenētu rociņu un vilku pāri attiecīgajam burtiņam, ko apgūst. Protams, ka to varētu darīt pēc Montessori pedagoģijas , izmantojot smilšpapīra ciparus , bet ne visas skolas to pielieto. Tāda ir tā realitāte.

Diena nr. 7

Beidzot atradu savu pierakstu lapu. Nolēmu šovakar pabeigt manu iesākto tēmu, kas ir mazliet ieilgusi. Bet es zinu, ka jūs mani sapratīsiet, jo visu laiku ir citas prioritātes ;) Nē, tomēr izskatās, ka tā ir bijusi svētdienas lapa... mani māc aizdomas, ka īstā, mazā lapiņa ar Dienas nr.7 aktivitātēm ir kaut kur pazudusi, vai arī jau izmesta ārā... Ups... Es biju iesākusi rakstīt tās dienas aktivitātes, bet nobeigsim ar bildēm ;) un aprakstiem pēc atmiņas, kaut gan tas bija tālajā februārī... hi-hi... ---------------------------------------------------------------- Šī bija pēdējā diena manā vienas nedēļas "pierakstīšanas" eksperimentā. Noguru no tā. Pietiek ar ikdienas darbiņiem un aktivitātēm... lai vēl papildus sevi nodarbinātu ar aktivitāšu atzīmēšanu. Bet bija tik tiešām interesanti pavērot sevi no malas. Šajā rītā es cīnījos ar sevi, jo negribēju ne celties no rīta, ne arī iet un ko darīt . Arī šādas dienas pienāk ;) Viss bija apnicis , iespējams, arī tāpēc ka es zi...

Skola BEZ mobilajiem telefoniem

Zinu, ka arī Latvijā šī bija viena no diskusijas tēmām , kas, manuprāt, arī tika pieņemta. Tātad skolās ir aizliegts izmantot mobilos telefonus. Arī mūsu bērnu skola pieņēma šādu lēmumu pēc rudens brīvdienām pagājušā gadā. Tam visam punktu pielika viens incidents meiteņu ģērbtuvēs. Kamēr bērni sportoja, kādam iepatikās paņemt citas meitenes mobilo telefonu. Diemžēl neatrada ne pašu telefonu, ne vainīgo... Ja līdz tam bija atļauts lielajām klasēm, sākot no 6. (diemžēl bieži vien bērni paši neievēroja šos noteikumus un tos ikdienā izmantoja arī jaunākās klases), starpbrīžos izmantot mobilos telefonus, tad tagad tie skolas dienai iesākoties ir jānodod skolotājai. Viņa visus telefonus savāc vienā kastītē, ko pēc tam ieslēdz viņiem vien zināmā vietā ("seifā"). Es visnotaļ esmu par šādu lēmumu un saku JĀ!!! Jo starpbrīži ir domāti, lai izvēdinātu galvu, spēlētos, atpūstos, sarunātos un vēl visādi citādi uzturētu un attīstītu savstarpējās attiecības ;)  Mūsu bērniem ir te...

Blēņas un nedarbi

Man ļoti patīk Unas Gavares (7 bērnu māmiņas) blogs , kādu vakaru sēdēju un lasīju viņas ierakstus. Iedvesmojoši! Skaisti! Apstājos pie raksta par bērnu TOP (ne)darbiem ... un sāku domāt, kādi ir bijuši mūsu bērnu TOP nedarbi... Ziniet tajā brīdī bija grūti, ko atminēties. BET ilgi nebija jāgaida, kad mūsu jaunākais dēls sastrādāja vienu varenu blēņu. Viņš ir mūsu pirmais bērns, kurš ir atļāvies zīmēt mazliet uz brāļa skapja, mazliet uz durvīm un pavisam drusciņ uz sienas... Nu redziet, kā... reizēm, atliek tik vien kā kaut ko nodomāt... kā tas notiek ;) Bet visādā citā ziņā, varu viņai 100 % piekrist: par drupačām gultā, lai gan par to runā 100 reizes ;)  par dienišķo nekārtību dzīvojamā istabā; par asajiem nažiem. Mums uz to ķēriens ir jaunākajam dēliņam. Kā nekā viņš ir nr. 5 ;) Sava uzmanības deva tiek...  par veļas mašīnas izslēgšanu vai programmas maiņu mazgāšanās laikā; par printera/faksa/skanera pogu spaidīšanu, jo tas tak rada tik jauku skaņu, tie p...

TV raidījumi

Gavēņa laikā mūsu bērni atteicās no animācijas filmiņām un tā vietā mēs skatījāmies izglītojošus TV raidījumus. Tie bija tik ļoti interesanti, ka iesaku arī Jums. Bet kas ir pats interesantākais, ka pie katra raidījuma par valstīm, mēs izvilkām  mūsu lielo globusu un kopā meklējām, kur atrodas attiecīgā valsts. Pētījām cik tālu tā atrodas no Latvijas un Zviedrijas. Arī tupmāk mēs animācijas filmiņas skatīsimies tikai vienu reizi nedēļā, mūsu Piektdienas Kino vakaros , bet tas neizslēdz to, ka pa nedēļas vidu, bērniem ir kāds raidījuma ieraksts.