Esmu jau iepriekš par to runājusi un stāstījusi, ka mūsmājās katram bērnam ir sava diena, kad mēs veltām viņam papildus uzmanību, lasām kādu grāmatu un vienkārši kopā esot runājamies par dzīvi un ikdienu ;) Tas notiek vakaros, kamēr pārējie jau ir savās gultiņās un mieg ciet ;) Jā, iznāk tā, ka darba dienās viens paliek mazliet ilgāk augšā un iet gulēt drusku vēlāk. Bet tagad nedalītajai uzmanībai nāk klāt arī pienākums, atbildība un pateicība. Tā tad... ja pirmdiena ir Pētera diena, tad Pēteris arī tajā dienā man visvairāk palīdz. Tas neizslēdz to, ka arī citus bērnus es lieku pie darbiņiem, bet Pēterim tiek dota iespēja iemācīties ko jaunu un īpaši daudz palīdzēt. Pēcis to dara vienu reizi nedēļā, kad ir viņa diena. Pēc tam viņš nākamās četras dienas var "atpūsties" un sestdienās palīdz VISI, bet svētdienās mēs nestrādājam jeb ikdienas darbiņus arī darām KOPĀ ;)
Kā pateicību par bērna īpašo dieniņu un visiem paveiktajiem darbiņiem, vakarā, vai arī tagad pēc skolas, "dienas bērns" var izvēlēties pēc patikas divas īsas animācijs vai mākslas filmas. Tas dod bērnam motivāciju palīdzēt un arī iespēju katram kaut ko izvēlēties un pārējiem to pieņemt.... Citādāk jūs jau ziniet 4 dēlu ģimenē, mūsu vecākā meitiņa tiek regulāri apdalīta animāciju filmu izvēlē, jo "tās taču ir meiteņu multenes!!!!". Ir mums arī šādi komentāri ;)
Kā mums gāja un iet ar šo jauno dežuranta sistēmu?
Pirmā nedēļa - ĻOTI labi. Bērni paši skrēja pie manis un pieteicās vai tik nevajag kaut ko palīdzēt!
Otrajā nedēļa - atgriezās mazās kurnēšanas.... "kāpēc esss?", tad nu mazliet argumentu, ka tā ir tikai viena diena nedēļā un atgādinājums par vakara izvēli, un lieta aizgāja.
Trešā nedēļā - mums atkal gāja labi. Likās, ka bērni jau ir pieraduši pie šādas jaunas kārtības.
Ceturtajā nedēļā - atkal bija mazas atkāpes no normas.
Pēc tam sākās skola un bērni palīdz mazāk, jo ikdienā ar mani mājās ir tik divas jaunākās atvases, bet šie nosacījumi un dežurantu lomas paliek spēkā!
Ko tad labu viņi darīja?
Katra diena bija, ir un būs mazliet citāda. Darbiņi tika un tiek pielāgoti bērna vecumam, prasmēm un spējām. Piemēram, ja liekākie puiši jau paši var iekurināt malkas plītiņu, tad Rūcīša uzdevums bija kaut ko atnest vai padot ;) Galvenā ideja ir tāda, ka man kaut ko darot retāk vai biežāk ir nepieciešama palīdzība, jo tad tas darbiņš ātrāk tiek paveikts, un tad nu es ar tīru sirdi (jā... zinu, ka labas mammas ir mazliet slikas mammas un nedara visu savu bērnu vietā, bet arī man nākas strādāt un cīnīties ar savu sirdsapziņu, kas klusi čukst, nu ko tu viņu apgrūtināsi... lai jau spēlējas, viņi ir tik mierīgi utml.) varu saukt ikdienas dežurantu, lai steidzas man palīgos.
- Iznest atkritumu maisus;
- Pieskatīt mazo māsu un paspēlēties ar viņu;
- Palīdzēt man izžaut veļu;
- Tīrīt māju;
- Sūkt putekļus;
- Mizot kartupeļus;
- Palīdzēt ēst gatavošanā;
- Kaut ko padot, atnest un aiznest;
- Pārbaudīt pastkastīti;
- Palīdzēt stumt ratiņus veikalā un iepirkties;
- Izkrāmēt trauku mazgājamo mašīnu;
- Iekurināt malkas plītiņu;
- Sagrābt lapas;
- Sanest zarus vienā vietā;
- Sasaukt visus;
- Uzklāt galdu un salikt galda piederumus;
- u.c. ikdienas darbiņus.
| Vecākais dēls mīca kotlešu masu ;) |
Vēl es gribēju piebilst, ka reizēm, kad es saucu, ne konkrēti, bet kādu no bērniem sev palīgā, citreiz nenāca neviens, bet citreiz atskrēja visi un sākās ņiģu-ņegu, jo nodarbināt piecus dažāda vecuma bērnus uzreiz un tagad ir visai sarežģīti.... tad nu tagad mums atkrīt šī problēma. Kā arī kopā darot darbiņu, tā ir papildus iespēja uzslavēt bērnu un parunāties ar viņu. Tie ir kopīgie nedalītās uzmanības brīži, kad bērnam ir laika man pastāstīt, kas jauns noticis skolā, vai kas sakrājies uz sirsniņas un man ir laiks uzklausīt, jo nav visi vienlaicīgi apkārt... Jo KATRAM IR SAVA DIENA! Un kā mēdza teikt mana omīte, kas šī gada 2. augustā aizgāja mūžībā, ka var runāt/klausīties un darīt vienlaicīgi. Un to arī darām ;)
Komentāri
Ierakstīt komentāru