Pāriet uz galveno saturu

Esteres piedzimšanas stāsts

Dzemdību vieta: mājas Zviedrijā 
Paredzētais datums: 15.12.2016 pēc agrīnas USG
Reālais datums: 10.12.2016
Vecmāte: Agneta Bergenheimna (Agneta Bergenheimn).

Patlaban trīs vecākie dēli ir skolā, vīrs liek gulēt diendusā divus jaunākos, bet pati maziņā tieši šobrīd guļ ratos balkonā. Man beidzot ir laiks piesēsties pie Esteres dzemdību stāsta ;) Sākšu ar savām piezīmēm, ko uzrakstīju ar roku uz papīra lapiņā četras dienas pirms dzemdībām. 


06.12.2016., otrdiena, plkst. 17:50 sēžu mūsu laulības gultā un atpūšos. Pēdējā laikā man ir dīvainas sajūtas. Un šodiena ir īpaša diena. Man parādījās pirmās muguras sāpes krustos šajās gaidībās. Man patlaban ir gaidību 38. nedēļa un 4 dienas. Nepatīkami. Sāpes nav visu laiku, bet man jākustās ir vēl lēnāk un mierīgāk. Tāpat arī ar celšanos, pagriešanos un pietupšanos. Ļoti lēni un mierīgi! Bez straujām un asām kustībām. Iespējams, ka tā tam ir jābūt. Bet es sabijos un godīgi sakot, es baidos no šīm sāpēm. Man ir bail, ka tās beigsies tikai ar bērniņa piedzimšanu un, ja skatās reāli, tad pēdējais termiņš jeb pilnas 42. nedēļas man aprit ļoti tuvu nākamajam gadam... 30. decembrī, bet es pat mēdzu teikt, ka 2017. gada 1. janvāris ir mans “deadline”... Neviens to nezina, tad jau redzēs. 

Reizēm man gribētos, lai tas viss ātrāk beidzas. Lai es atkal varu ielīst savos 36. izmēra apavos. Jo kājas man pa dienu piepamst dubultā... Tagad sēžu ar tām uz spilvenu paceltām. Tas patiešām mazina pampumu. 

No kā tad es īsti baidos?
  • No tā, ka mana roku tirpšana (karpālā kanāla sindroms) un kāju pampšana, man traucēs piedzemdēt kājās stāvot, jo man nebūs spēka, bet... "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." 2 Kor. 12:9
  • No dzemdībām. Man ir pieredze. Gan pozitīva, pat ļoti pozitīva, gan drusku traumējoša. Bet es baidos. Tas ir tik dīvaini un jocīgi. Man nav tam izskaidrojuma, bet tā es jūtos. Iespējams, ka tas ir saistīts ar kādu mums vien zināmu jautājumu... iespējams...
Plkst. 18:10. Vai es dzemdēšu šovakar, šonakt, rīt? Neviens to nezina... Laiks to rādīs. 
Man ik pa laikam ir kontrakcijas, bet es tām pagaidām nepievēršu nopietnu uzmanību. Ir man drebuļi. Baidos kustēties, lai neparādītos manas mugursāpes. Pat atgulties es šoreiz baidos. Vīram bija ieplānota Bībeles studija, bet viņš nebrauks, jo grib būt mājās pie manis un palīdzēt. Bērni spēlējas. Marta palīdz tētim gatavot vakariņas, bet es te domāju un “slinkoju”. Es baidos...

Emocionāli šīs gaidības vairāk sāk atgādināt Martiņas pieredzi. Var jau būt, ka mums tomēr būs meitiņa – Esterīte ;) Var jau būt... Kaut kur es esmu par to pārliecināta, ne ar prātu, bet sajūtu līmenī. Bet tad jau redzēs. Negribas sacerēties vēlākās vilšanās dēļ. 

Aizmigu sēžot. Plkst. 18:25 vīrs sauc ēst vakariņas. Es arī došos. 
-------

Tas vakars pagāja grūts... pie asākām kustībām manas sāpes krustos atgriezās. Pagulēt bija ļoti grūti. Nekas nepatika: ne uz labajiem sāniem, ne uz kreisajiem, pat ne uz mugurus. Lai gan visu grūtniecību es gulēju vai nu uz muguras vai arī uz kreisajiem sāniem. Gulēt nevarēju, kontrakcijas turpinājās un es baidījos... Paliku pat ļoti dusmīga uz Dieva. Iekšēji saucu un kliedzu uz Viņu, ka tā nevar! Man vienmēr ir bijusi tik pozitīva pieredze, bet tagad šādas mocības. Kāpēc? Tas nav godīgi! Es neesmu tam gatava, un es netaisos šādi dzemdēt! Zinu, cik tas ir muļķīgi, bet tas viss man lika vairāk saprast tās māmiņas, kurām parasti dzemdību laikā ir sāpes, kurām sāp mugura un kontrakcijas... Tas lika man kaut nedaudz mēģināt saprast kam viņas iet cauri un apbrīnot par drosmi, uzņēmību un varonību... Bet ES sajutos kā īsta čīkstule...

Es atcerējos savas draudzenes pieredzi pie ceturtā bērniņa. Viņa man toreiz teica: “Es emocionāli tā arī nebiju gatava dzemdēt. Tāpēc es dzemdēju fiziski caur sāpēm.” Un es patiešām baidījos, ka man varētu būt līdzīga pieredze, jo es nejutos gatava dzemdēt!!! Nu, kā lai sagatavojas, ja nezinu, kā? 

Tā kā pagulēt tik vai tā nevarēju, tad ap plkst. 2:00 naktī es saņēmos, piecēlos un aizvilkos līdz vannas istabai. Visi gulēja. Es noņēmu, salocīju un noliku vietās sauso veļu un drēbes. Tā lēni un mierīgi man darbojoties bija paskrējusi kāda pus vai pat vesela stunda. Jau tad es piefiksēju, ka man palika vieglāk. Ielīdu atpakaļ gultā un no manām sāpēm krustos ne miņas, ne ziņas. Aizmigu kā susuriņš un no rīta piecēlos svaiga kā gurķītis :) Es biju atradusi savu jautājumu: “No kā un kāpēc es īsti baidos?” Un ne vienmēr vajag atbildi, vajag atrast savu gaidību jautājumu, lai ceļojums var nobeigties! "Man nav jāatrod atbilde! Turpinot jautāt un jautāt, mans jautājums sniedz dziļāku izpratni un atver prātu lielākām iespējām." tā raksta Pam England un Rob Horowitz savā grāmatā "Birthing fron within".

Nākamajā dienā nolēmām, ka šajā nedēļā Marta uz dārziņu vairs neies, jo man ir pārāk grūti laicīgi sagatavoties un aiziet. Pat ja brauktu ar mašīnu, es nebiju vairs gatava riskēt ar Rūdolfa celšanām mašīnā iekšā un ārā... jo tas varēja veicināt manu sāpju atgriešanos. Secinājām, ka man pēc iespējas biežāk ir jāatpūšas un jāsauzē sevi. Tā nekur nesteidzoties, pa mājām dzīvojoties, pagāja trešdiena, ceturtdiena (bijām vēl ar Martu un Rūci uz veikalu iepirkties) un piektdiena. Jutos labi. 

09.12.2016., piektdiena tātad mūsu kino vakars. Šoreiz bija Reiņa kārta izvēlēties filmiņu. Regulāras kontrakcijas sākās filmiņas laikā. 

Vīram telefonam ir šadas atzīmes: 19:58, 20:07, 20:17, 20:32, 20:44, 20:52, 21:26, 21:33, 21:45, 21:54, 22:00, 22:15, 22:25, 22:35, 22:41, 22:48, 23:00, 23:16, 23:33, 23:43, 23:53, 23:58, 00:10, 00:22, 00:31, 00:39, 00:47, 00:54, 01:02, 01:13, 01:23, 01:28, 01:36, 00:41, 01:55, 01:59, 02:07, 02:12, 02:20, 02:30, 02:35, 02:41, 02:46, 02:52, 03:00, 03:10, 03:17, 03:24, 03:35, 03:42, 03:48, 03:55, 04:03, 04:09, 04:16, 04:24, 04:37, 04:44, 04:51, 05:02, 05:16, 05:24... un tad vīram apnika tās piefiksēt. Nu redziet, vidēji ik pēc 10 minūtēm. Jā, reizēm, tas intervāls starp kontrakcijām samazinājās līdz 7 un 8 minūtēm, pat līdz 5, bet beigās tik vai tā dominē tās 10. Regulāras, kas nesamazinās... ar tādām es arī dzemdēju un piedzemdēju ;) 

Turpinot mūsu stāstu, kontrakcijas bija šādos intervālos kā augstāk redzams. Iesākās mūsu ikvakara rituāls: lasījām grāmatu, lūdzāmies un aizlūdzām arī par dzemdībām, jo plkst. 22:00 vakarā mēs jau vēl nezinājām, ka no rīta ieraudzīsim māsiņu. Un tā arī teicām bērniem, ka iespējams, no rīta mēs jau būsim par vienu cilvēciņu vairāk. Lielie puiši gan vēl noteica, ka labāk citā dienā, jo viņiem bija ieplānots sestdien no rīta doties uz šaha sacensībām, bet ja dzemdības tik tiešām sāksies, tad viņi nekur netiks un būs vien jāpaliek mājās. 
Vīrs nolika gulēt bērnus. Pēc stundas vīrs aizsūtīja vecmātei sms ar informāciju, ka man ir sākušās regulāras kontrakcijas ik pēc 10 minūtēm. Mēs vēl nebijām pārliecināti, ka dzemdības ir sākušās, tāpēc vīrs nolēma uzvanīt vecmātei un gribēja vienoties, ko labāk darīt, un kādi plāni. Bet izrādās, ka viņa ilgi nav gaidījusi un jau sākusi krāmēt somas, lai brauktu pie mums. Kā nekā sestais bērniņš gaidāms. Vēl abi nosmējās, ka sliktākajā gadījumā viņa atgriezīsies mājās un brauks pie mums kādā citā reizē. Vīrs aizsūtija sms arī Latvijas draugiem, lai aizlūdz par mums un procesu. 

Es, kā jau vienmēr dzemdībās, vēl steidzu novākt virtuvi un galdu. Tā teikt sakopt māju pirms dzemdības bija sākušās pa īstam un ierodas vecmāte. Aizdedzināju sveces. Bērni gulēja. Klusums. Miers. Vīrs līdzās. Ko vairāk var vēlēties? Aizlūdzām par dzemdībām kopā ar vīru un plkst. 23:12 ieradās vecmāte. 

Es turpināju pastaigāties pa visu dzīvokli, neizdvesusi ne skaņas, plkst. 23:35. Un vecmātei pat likās, ka man nav kontrakciju ;) Līdz ar viņas ierašanos es vairāk pārcēlos uz vannas istabu, jo gribēju būt viena. Kontrakciju laikā pareizi elpoju, jeb tās izelpoju, bet viss likās tāds nenopietns. Vecmāte piedāvāja paklausīties bērna sirds tonīšus, un mēs piekrītam plkst. 00:06. Viņai gan neizdevās tos īsti atrast, un mēs nolēmām pārtraukt pārbaudi. Viss noritēja lēni un mierīgi. 

Vīrs sagatavoja vecmātei kafiju, un viņa sēdēja un gaidīja. Vienā brīdī pat izgāja ārā balkonā, kur bija patiešām auksts, un Māris viņai aiznesa biezo vilnas segu. Tā nu mēs arī dzīvojāmies: es ar Māri pa vannas istabu un guļamistabu, bet vecmāte ar planšeti balkonā. 

Man tik tiešām ik pa laikam likās, ka dzemdības bija apstājušās, ka kontrakcijas bija pārāk retas vai pat beigušās, bet Māris visu laiku tikai iedrošināja un teica, ka tās ir tās pašas 10 minūtes intervālā. Gaidījām. Tā klusi un mierīgi... 

Saņēmos un ierosināju, tomēr sagatavot arī gaidāmajam bērniņam kūku - Mini Aļaska. Šoreiz tā jocīgi, bet man pat negribējās iet dušā. Gaidījām un gaidījām... Kad vecmātei palika auksti, viņa ienāca iekšā un vienā brīdī pat aizmiga. Visa nakts pagāja vairāk vai mazāk kājās stāvot. Vienā brīdī  man apnika staigāt apkārt un teicu, ka viss - es eju gulēt. Tā nu pagulēju kādas 10 minūtes, kad sākās kontrakcija, piecēlos kājās, to izelpoju un līdu atpakaļ gultā gulēt. Tā pagāja vēl kāda stunda pusotra.

Plkst. 5:30 pamodās vecmāte. Es joprojām klusi, koncentrējoties izelpoju kontrakcijas. Māris bija man visu laiku līdzās. Es visu laiku ieklausījos sevī. Ap šo laiku arī pirmo reizi vecmāte izdzirdēja kādu skaņu no manis, un viņa secināja, ka kontrakcijas bija kļuvušas spēcīgākas. Bet stāsts no manis.

Šī bija tā pēdējā stunda, kas mums nav pierakstīta... Man tā visa likās kā viena liela izstumšana, jo bērns jau bija ļoti zemu. Es stāvēju kājās vannas istabā un elpoju. Vienā brīdī pamodās Reinis un Māris aizskrēja pie viņa, bet man tieši tajā brīdī ievajadzējās vīra palīdzību, jo likās ka jau teju, teju bērns būs klāt. Saucu pēc viņa, bet viņš nenāk... Saucu atkal... nekā. Ah... tajā brīdī nodomāju: “Žēl, ka Inta nav līdzās, tagad viņu aizsūtītu pie Reiņa un Māris būtu man līdzās!” Māris atkal man pievienojās un viņam vēl nosaku, lai mani vairs neatstāj vienu, jo bērniņš jau ir ļoti zemu... bet atkal Reinis pamodās un sauca pēc tēta. Tad nu Māris pie manis atsūtīja vecmāti un pats aizskrēja pie dēla. Man parādījās minimāla, bet nepatīkama sāpīte krustos un vecmāte itkā to zinādama, jusdama, atnākot pie manis, uzreiz tik silti, maigi, rūpīgi un mīlestības pilni uzlika savu plaukstu uz muguras sāpošo vietu. Ahhh, tas bija tik patīkami! Uzreiz īstajā vietā un laikā! Viņai tik tiešām ir zināšanas un pieredze, kā nekā ar mājdzemdībām strādā vairāk nekā 25 gadus. Pēc brītiņa mums atkal pievienojās Māris, viņš ieņēma vecmātes vietu, paņēma nost viņas maigo roku un UZLIKA savu smago ķepu man uz muguras! Aiii!!!! Protams, ka viņš gribēja to labāko, bet tas kontrasts, ko es izjutu nav pat vārdiem aprakstāms! Tāpēc uzreiz palūdzu, lai vecmātes roka atrastos uz manas muguras ;) 

Man divas reizes bija tāda spēcīga sajūta, kad bērniņš itkā nāk, bet tomēr nenāk… tāda kā spiešanas sajūta manā organismā, kad man negribas neko spiest, bet bērniņš pats itkā spiežas, bet ne līdz galam. Tas laikam ir tas izstumšanas periods. Līdz šim man tā nekad nebija bijis. Pāris spēcīgas kontrakcijas. Un es pabīdījos drusku sānis, kur, arī kājās stāvot, 3 minūtēs, vienas kontrakcijas laikā, iznāca mūsu bērniņš. Plkst. 6:17 no rīta. Viņu pieņēma pats tētis, un viņa piedzima ar visu augļūdens apvalku. Te maza piezīme no vīra: dzimst bērniņš, bet iznāk ārā tāda lipīga ziepe. Viņš redz bērna sejiņu, ka tā kustas, bet skaņas nav.. tā jocīgi. Tad bērniņš pats pārplēsa sev apvalku, iztecēja augļūdeņi un bija dzirdams viņas pirmais sveiciens. Es kājās stāvot, paņēmu viņu pie sevis, uzreiz apskatījos dzimumu - jā, mums ir Esterīte!!! un apsēdos uz puffa, kas bija noklāts ar dvieļiem un ”veco” gultasveļu. Forši! Skaisti! Un mēs laimīgi!

Kad beidza pulsēt nabassaite, vīrs to, man redzot, pārgrieza. Tad viņš paņēma Esterīti un es piecēlos kājās, lai piedzemdētu placentu. Ļoti ātri un viegli tā dzima, salīdzinot ar manu iepriekšējo pieredzi plkst. 6:30. Vēl kādu laiku es pavadīju mūsu vannas istabā, kur man sākās atsāpes, jo mazulīti liku pie krūts. Bet man "kāpa augšā" jeb nāca sliktas dūšas sajūta. Tas no spēcīgajām atsāpēm, izsalkuma un noguruma, kā nekā visa nakts tika pavadīta vairāk vai mazāk kājās stāvot un augšā. 

Reinis bija pirmais bērns, kas redzēja māsiņu, jo viņš visu laiku gaidīja kopš pamošanās brīdi, kad šis process noslēgsies. Tad pamazām pamodās arī pārējie brāļi un māsa. Tāpēc, kamēr vīrs jau bērniem deva brokastis, es arī tiku pie kāda banāna un siermaizēm. Vienīgi mūsu vecākais dēls pamodās ļoti vēli, tik ap plkst. 10:00. Kad paziņojām viņam, ka mums ir pievienojusies māsiņa Estere, viņš ļoti priecājās!

Vīrs samainīja jaunu gultas veļu un mēs ar mazulīti pārcēlāmies uz vecāku guļamistabu. Plkst. 8:59 viņu nosvēra un nomērīja 2,94 kg un 46 cm, galviņas apkārtmērs 32 cm. Vecmāte vēl apskatīja mani, un man nebija neviena plīsuma! Juhūuu!!!  Kā arī dzemde sarāvās ļoti labi, un man arī nebija pārmērīgas asiņošanas. Viss normas robežās. Plkst. 9:26 pirmo reizi apģērbām mūsu peciņu. 

Lai gan kopumā šīs dzemdības ilga drusku ilgāk kā 10 stundas, tas laiks vienkārši paskrēja. Es nebiju nomocījusies, bet nogurusi gan. Lēnas un mierīgas. Bet tikai pēdējā stundiņa no plkst. 5:30 – 6:17 es varu teikt, ka bija tāds saspringtāks maratons, nu kā jau pirms pašām beigām. Viņa piedzima pilnās 39 nedēļās un 2 dienās. 

Patika. 
Neierastas, bet skaistas dzemdības.

Te ir mūsu dzemdību mini fotoreportāža:


























Komentāri

  1. So happy to read this! I had been waiting for it so much and checking now and then to see when you would write it :) Hugs!

    AtbildētDzēst
  2. Ļoti priecājos par Jūsu bloga ierakstiem, lai arī esam pilnīgi sveši cilvēki. Arī pati esmu mamma, tāpēc dzemdību stāsti mani īpaši uzrunā un saraudina no līdzi jušanas. Dieva svētību, mieru un prieku Jūs ģimenei! Kristīne

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Sveika, Kristīn! Paldies par komentāru! Lai Dievs svētī arī Jūsu ģimeni! Gunta

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš