Visa mūsu dzīve, viss, kas mums pieder un ir, ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva varenajai žēlastībai. Bez Viņa mums nav nekā... Viss notika tik strauji, negaidīti un fantastiski. Praktiski divu nedēļu laikā mēs tikām pie savas mājas.
Lai sāktu mūsu liecību, vēlos Jums izskaidrot, kā šīs lietas PARASTI notiek Zviedrijā. Potenciālais mājas pārdevējs atrod nekustamo īpašumu biroju un piesaka savas mājas tirdzniecību. Māja tiek sakopta, izvākta, satīrīta, sabildēta un izlikta internetā uz pārdošana ar visu pieejamo informāciju, detalizētu aprakstu un mājas plānojumu, piemēram, iekš www.hemnet.se var redzēt kādus paraugus. Tad parasti vienā konkrētā dienā, māklera noteiktā laikā, visi interesenti sabrauc un 1-2 h laikā apskata, izpēta māju un uzdod jautājumus (Mēdz būs izņēmumi, kad var sarunāt, ja māklerim ir laika un vēlēšanās, māju apskatīt pirms rādīšanas, t.i., ātrāk, bet parasti tas ir atkarīgs no māklera “labvēlības”, vai viņš/a grib papildus strādāt). Pēc tam sākas vairāksolīšana, nu tā kā ebay. Māju parasti nopērkt tas, kas devis visaugstāko cenu, ja ir vairāki pircēji. Gala vārdu vienmēr dod pārdevējs. Viņš var izvēlēties pārdot arī citiem, piemēram, tiem kas ir solījuši zemāk. Ja ir daudz gribētāju, cenas var ļoti uzkāpt. Vidēji mājas mūsu apvidū maksā sākot no 800 000 SEK un uz augšu līdz pat miljoniem... Lai piedalītos izsolē ir nepieciešams saņemt no bankas solījumu, garantijas vēstuli, ka viņi ir gatavi dot kredītu. Bez šāda “papīrīša” solīšanā nemaz nedrīkst piedalīties.
Piedzima Estere, mūsu sestais bērniņš. Mēs dzīvojam kolosālā 4 istabu dzīvoklītī (89 m2) pilnīgi jaunā, pirms diviem gadiem uzceltā mājā. Mums tik tiešām ir labi, visam pieteik vietas un ir ļoti ērti dzīvot pašvaldības centrā. Bet ja skatās nākotnē, tad kaut kad mēs vēlētos savu mājiņu un vienmēr ticējām, ka šī vēlme ir Dieva rokās. Ka īstajā brīdī Viņš arī dos. Un tā arī notika. Tik negaidīti, pēkšņi un ātri.
Mēs jau kādu laiku skatījāmies līdzi sludinājumiem, vai neparādās kāda laba māja, kas atbilstu mūsu “vēlmēm un vajadzībām”, bet vai nu cenas ir astranomiskas, vai arī tehniskais stāvoklis ir tāds, ka bez pamatīga ieguldījuma nemaz nevar tur sākt dzīvot, vai arī vieta ir ļoti tālu un mums neder. Pa visu šo laiku mēs esam apskatījuši kādas 6 mājas gan mūsu pašvaldībā, gan arī citās. Vienu reizi pat piedalījāmies vairāksolīšanā, bet tā māja tika citai ģimenei. Tātad nebija paredzēta mums un Dievs mums dos kaut ko citu.
Janvāra vidū Māris pamanīja, ka pārdošanā drīz būs paliela māja laukos. Sludinājumā bija tikai divas bildes, nedaudz apraksta un piezīme, ka intereses gadījumā vajag sazināties ar mākleri, jo cena arī nav norādīta. Tā arī tika darīts. Māklere ierosināja no sākuma aizbraukt apskatīt pašu vietu un apkārtni un tikai tad, ja patiks vieta, sarunās ar mājas saimnieci un parādīs mājas iekštelpas. Uzzinājām cenu un palika jau interesantāk. Vienojāmies par 21. janvāri. Atstājām lielākos bērnus pie maniem vecākiem, jo tas ir pa ceļam, un mēs ar Esteri un Rūci braucām apskatīt vietu. Es pat no mašīnas pirmajā reizē neizkāpu, jo Esterītei sagribējās ēst un Rūcis bija tik tikko pamodies un kašķīgs. Māris izstaigāja apkārtni, mazliet sabildēja un braucām prom. Secinājām, ka ir jāredz iekšpuse, lai saprastu, ko vairāk. Pirmās sajūtas par vietu... nu tā, nekas īpašs. Lauki. Manā izpratnē “nekuriene”... ceļa malā. Starp diviem ciematiņiem Kalv un Mårdaklev.
Aizbraucām mājās un sākām meklēt papildus informāciju par skolām, pulciņiem, apkārtni, pagastu utt. Jo ši māja ir citā pagastā. Uzzinājām, ka skola ir 5,7 km no mājas. Tas nozīmē, ka bērnus uz/no skolas vedīs vai nu skolas autobuss, vai taksis, par to mums nebūs jāuztraucas. No pulciņiem ir futbols. 2 km no mājām ir pārtikas veikaliņš un benzīntanks, bet 1 km attālumā ir liels ezers un skaista baznīca jaunā gotikas stilā.
Pienāca, pirmdiena, 30. janvāris, kad mēs devāmies apskatīt māju no iekšpuses. Kamēr gaidījām mākleri mūs sagaidīja vietējā “iedzīvotāja” – vāverīte, kas tik feini lēkaja pa eglēm un ozolu. Sagaidījām mākleri un devāmies izlūkos. Stāvoklis labs, nekur nekas netek, viss sauss. Protams, ka nepieciešams kosmētiskais remonts, bet māja ir tādā stāvoklī, ka var iet iekšā un dzīvot uzreiz, pamazām visu atjaunojot. Ir arī pāris “feiļi”, bet viss ir sakārtojams. Salīdzinoši ātri apskatījām māju, lai lieki netraucētu tanti, kas ir gados un slima ar plaušām. Un sajūtas bija tādas labas. Jā, mēs te varētu dzīvot. Būs interesanti un labi! BET viss vēl ir Dieva rokās, jo mums nav tādas naudas pirmajai iemaksai un jautājumus par kredītiem nelemjam mēs. Ar tādu pārliecību, ja Dievs mums to būs lēmis, Viņš arī visu sakārtos, mēs dzīvojām tālāk. Ja mēs esam gatavi pirkt māju ar mazu uzcenojumu, tad tante ir ar mieru pārdot mums un nemaz negaidīt izsoli un nelikt to vairs pārdošanā internetā. Mājas cena ir zema, nemēdz būt mājās par šādu cenu šajā apgabalā, bet Dievam viss ir iespējams. Vienojāmies, ka piektdien dosim atbildi.
Pirmais stāvs ir puspagrabs, jo daļa no mājas ir iebūvēta pakalnā, tā pagraba un kurtuves daļa. Pirmajā stāvā divas guļamistabas, viena ar veco malkas plīti un krāsni, WC + duša, koridors un pagraba telpas ar kurtuvi, mazgājamo telpu ar izzeju uz āru, noliktavu un aukstā pagraba daļu (kartpeļiem un zaptēm). Otrajā stāvā: 3 guļamistabas, viesistaba, koridors, WC+vanna, virtuve, izeja uz verandu un vēl bēniņi. Vēl ir paliels malkas šķūnis un garāža ar papildus nodalījumu un bēniņiem.
Atkal mazs ieskats vēsturē: Mūsu ienākumi standartā skaitās pārāk zemi, jo mums ir seši bērni, vai arī mums ir pārāk daudz bērnu, lai banka vispār ar mums runātu. Vai nu man ir jāsāk strādāt, vai arī vīra algai ir jābūt dubultā. Tātad līdz šim mūs “sponsorēt” ir gatavi tikai mazie kredīta uzņēmumi ar ļoti augstām procentu likmēm. Lielās bankas mūs “pasūta piecas mājās tālāk”. Bet tā kā man tagad ir arī māmiņalga, tad mūsu ienākumi ir palielinājušies un ir cerība, ka arī parastās bankas būs gatavas dot kredītu.
Pirms devāmies uz mājām iebraucām apskatīt skolu. Ēdienu gatavo skolā uz vietas ar ekoloģisku pārtiku iespēju robežās un atbalstot vietējos zemniekus un lauksaimniekus. Skolā ir 34 bērni no pirmsskolas līdz 6 klasei. Bērni ir sadalīti dažādās grupās, pirmsskolas klase atsevišķi, 1-2 klase kopā, 3-4 klase kopā un 5-6 klase kopā. Visi skolotāji atbild par visiem bērniem, jo skola ir maza. Sākot ar 7-9 klasi bērni ar autobusu tiek vesti uz pagasta “galvas pilsētu” Svenljungu.
Atbraucām mājās, kamēr es liku bērnus gulēt diendusu, vīrs aizgāja runāties ar bankām. Savā prātā viņš devās uz vienu banku, kurai internetā jau bija aizpildījis anketu un pēc tās aprēķiniem it kā mums pat bija cerības. Bet tur viņu pasūtīja... sākumā jāaizpilda internetā pieteikums, kas viņiem elektroniski jānosūta, pēc tam viņi to izskata un, ja kas sanāks, tad rezervēs mums laiku un tikšanos.
Vīrs aizgāja uz Nordea, ko mana māsa Gita mums bija ieteikusi. Bet tur atkal pārsteigums. Banka strādā līdz plkst. 13:00, pēc tā laika banka ir atvērta tikai ar iepriekšēju pierakstu. Bet Māris tur bija plkst. 15:00. Parraustīja durvis. Slēgts. Nu, neko darīt. Kamēr apgriezās, sameklēja un uzvilka cepuri, viņam aizmugurē kāds attaisīja bankas durvis un aicināja iekšā. Viņš paskaidroja, ka grib parrunāties par kredītiem un šī darbiniece piedāvāja uzreiz iet uz kabinetu, jo viņai tieši tagad bija brīvs laiks. Ok. Māris iegāja kabinetā, telefonā meklēja Gitais ieteiktās banķieres kontaktinformāciju, kad pamanīja, ka tā ir tieši tā pati baņķiere. Dievs ir varens! Viņš aizveda Māri uzreiz pie viņas, pa tiešo! Sākās saruna, kas un kā, kādi mums ienākumi, izdevumi, kur un kāda māja. Pēc 20 minūtēm Māris bija saņēmis no viņas apstiprinājumu, kas mums banka dos naudu mājas iegādei + 10 % pirmajai iemaksai (ko PARASTI nedod!!!!!) un vēl naudu remontam.
Ja mums būtu kredīts tikai mājai, tad mūsu ikmēneša maksājums būtu 10 reizes mazāks nekā mēs tagad maksājam par dzīvoklīti. Bet tā kā mums būs kredīts arī pirmajai iemaksai un remontam, kas ir dārgāks, tad ikmēneša maksājums būs uz pusi lētāks. Slava Dievam!
Piektdien, 3. februarī, mēs parrakstījām mājās pirkuma līgumu, un 28. aprīlī mēs saņemsim mājas atslēgas.
Otrdien, 7. februārī, mēs iemaksājām rokas naudu un uzzinājām, ka tomēr procentu likme būs zemāka nekā iepriekš runāts, jo viņi tā arī drīkst darīt! Dievs nebeidz mūs iepriecināt un pārsteigt! Pēdējās dienas, vakari un naktis paiet plānojot un domājot, ko un kā labāk darīt, iekārtot un atjaunot!
Pirms gada, 2016. gada 16. janvārī, bērni un vīrs izteica savas vēlmes mūsu nākotnes mājai un daudz kas no tā ir piepildījies:
· Garāža – ir,
· Suņu būda un suns – ticībā būs,
· Lielu māju, pietiekoši daudz vietas – ir,
· Mājiņa kokā– ir kur izpausties, ticībā būs,
· Pagalms – ir,
· Šķūnītis, koka lietiņām – ir,
· Zālīte – ir,
· Vieta, kur mētāt šautriņus – ir,
· Tuvu peldvietai – ir 1km,
· Laukos – ir,
· Šūpoles un smilšukaste – ticībā būs,
· Tehniskais stāvoklis, reāli izdarāms – ir;
· Lai nav problēmas ar nesošajām konstrukcijām – nav problēmas, ir labs stāvoklis,
· Ja lauku ēka, tad šķūnīti darbnīcai un garāža – ir.
Mēs visu laiku šaubījāmies un baidījāmies mainīt kristīgo skolu, bet mūsu vecākais dēls reiz teica: ”Man ir vienalga, kurā skolā es eju, jo galvenais ir, ka es eju skolā!” TAISNĪBA!
2016. gada decembrī mēs katrs izteicām savu lielāko vēlešanos šim gadam un ziniet, pieciem ģimenes locekļiem tā bija MĀJA… Mēs par to aizlūdzām un ielikām Dieva rokās. Pagāja pusotrs mēnesis un Dievs to arī tik ātri un reāli iedeva! Tā ir kolosāla Dieva dāvana!
P.S. Tagad Jums tik jābrauc ciemos, būs kur izguldīt ;)
Komentāri
Ierakstīt komentāru