Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: septembris, 2014

Septembris 2014

Vēl tikai divi mēneši un mēs jau ieraudzīsim savu mīļo punčabērnu ;) Laiks skrien un pilnīgi neticas, ka tas notiek tik ātri. Augam, mazais kustās visu laiku ar lielākām un mazākām pauzēm. Kopumā jūtos ļoti labi. Protams, tas, ka dzemdības tuvojas liek sevi manīt caur Breksona-Hiksa kontrakcijām, bet viss ir normas robežās.  Mēnesis iesākās ar "svinīgo" 1.septembri, bet šoreiz nevis bērniem, bet gan vīram, kurš uzsāka studijas Nekustamo īpašumu akadēmijā  (Fastighetsakademin) ;) Visu mēnesi Māris cītīgi mācās, studē, mācās un vēlreiz mācās... Labi, ka atliek arī spēka pusnaktī pasmaidīt ;) Es vēl vairāk apbrīnoju savu vīru! Un pats interesantākais ir tas, ka mums mājās ir viens students, tas nekas ka pāri 30 un daudz bērnu tētis, ar visām studentu atlaižu kartēm, īpašajiem piedāvājumiem un pat lētāku mēneškartiņu autobusam ;)

Burosas (Borås) Zoo

Pateicoties manas māsas Gitas darba vietai, mēs dabūjām bezmaksas biļetes uz   Burosas (Borås) Zoo . Bet tā kā tētis šajā sestdienā, t.i. vakar, strādāja, tad devāmies aplūkot zvēriņus mēs ar bērniem, Gitas ģimeni un omīti. Salīdzināšanai: mūsu ģimenei ieejas maksa šajā Zoo dārzā ir 800 SEK (2 pieaugušie+3 bērni+1 bērns līdz 4 g.v. ir bezmaksas), kas pielīdzināms 83,15 EUR!!!! ĻOTI dārgi. Tāpēc vēl līdz šim tur nebijām bijuši.  Rīgas Zoo mums visiem maksātu 19 EUR - 15% atlaide 2 ieejas biļetēm kā Tallink ClubOne klientiem.

Izkrāso un izšuj

Kamēr Pēteris pa skolu, tikmēr mums ar pārējiem bērniem arī mini skoliņa mājās, un tā kā pirmdienās un piektdienās Kristaps ir mājās kopā ar mani un jaunākajiem bērniem, jo viņš uz pirmsskolas klasi dodas tikai trīs reizes nedēļā, tad mums arī kādas aktivitātes, lai trenētu rociņas.

Desmit baušļi...

Kādu dienu, kad mēs ēdām pusdienas, mēs mazliet "runājāmies un apspriedām" (vismaz mums tā likās) nākamās nedēļas plānus.  Pēc pusdienām es novācu galdu un kad pagriezos uz otru pusi, es ieraudzīju šādu zīmīti uz galda.  Zīmīte no mūsu vecākā dēla.  Pasaucu mūsu vecāko dēlu un jautāju viņam, ko viņš ar to bija domājis.  Uz ko viņš gudri atbildēja: "Tas mums ar tēti, lai mēs nestrīdētos un atcerētos Dievs desmit baušļus!"  Hmmm... Tas lika daudz ko pārdomāt, jo mums patiešām nelikās, ka mēs strīdamies, vai arī mēs to vienkārši nepamanījām, bet mūsu bērnam gribējās mums nodot šādu ziņu...  Ir par ko aizdomāties, vai ne?

Kefīrs ar kanēli un cukuru

Atkal jau kārtējais manas bērnības ēdiens, tikai šoreiz saldais ēdiens. Kas īstenībā ir pavisam vienkārši "pagatavojams". Jāielej bļodiņā kefīru, jāpārkaisa ar kanēli un cukuru, un labu apetīti! Varbūt Jūsu bērnam īpaši negaršo kefīrs? Tad ir iespēja pamēģināt to pasniegt šādā veidā, un pats galvenais ļaujiet viņam pašam uzkaisīt kanēli un cukuru! ;)  Redz, kā, pat pie mums var iegādāties kefīru jeb kefir, ko zviedriski sauc par "fil" ;) 

Zīda lakati

Septembrī un augusta beigās man mazliet sanāca padarboties arī ar zīdu. Tā kā mājās vēl bija trīs neapgleznoti zīda lakati, tad nolēmu tos "izkrāsot" ;) 

Jaunie džentelmeņi...

Tā kā mūsmājās nedēļās sākumā bija divi slimnieki: Pēcim paaugstināta temperatūra, klepus un iesnas, bet Kristapam - slikta dūša, tad vakarā tētis aizbrauca uz veikalu pēc sausiņiem un Coca-Cola, jo tā mums ir pret vemšanas zāles. Kad tētis atgriezās no veikala viņam pretī traucās Reinis ar tekstu: "Tētis mājās, tētis mājās. Ko tu labu nopirki? Aaa.. puķīte mammai". Dzirdu fonā no tēta puses: "Kušs!" Reinis: "Iedod, es aiznesīšu mammai!" Uz ko tētis atbild: "Vispār jau es pats gribēju mammai iedot!" Man patika šī vīru komunikācija. Lai jau aug jaunie džentelmeņi.

Bumbiņas no dzijas

Kamēr es pa semināru "Kristietis šodien", tikmēr Pēteris sev pagatavoja dzijas bumbiņu. Tā kā otrā semināra laikā Reinis un Marta tika nodoti manā rīcībā, tad man bija arī iespēja redzēt un iemācīties pašai pagatavot kādu bumbiņu, bet pati pirmā tika Kristapam, ko iesāku draudzes namā, bet pabeidzu mājās. Kā arī tapa lielākas un mazākas, un katram sava. Vēl pirms kāda laika domāju, ko iesākt ar to dziju, kas man ir "mantojumā" no omītes, vai mest ārā, jo mētājas pažobelē galīgi neizmantota, tad nu daļa dzijas atrada savu pielietojumu un pārējā ticu, ka arī noderēs. Jo bērni vēlas uztaisīt arī bumbiņu modulīti mūsu punčubērnam ;) Cik jauki, vai ne? Bērni noteikti, ka tīšanu var veikt paši. Bet ja ir laiks, tad protams, ka to var darīt arī kopā ar vecākiem!

Martai - 3

Tas liekas neticami, ka kopš pēdējām dzemdībām ir pagājuši jau veseli trīs gadi. Zinu, ka pēc pāris mēnešiem mēs piedzīvosim nākamās dzemdības, bet tas jau būs cits stāts. Mūsu meitiņai-peciņai Martiņai ir jau apaļi 3 gadi, ko nosvinējām pagājušajā svētdienā ģimenes lokā.  Ja sameklē bildes un apskatās, tad liekas, ka laiks ir paskrējis ļoti ātri, bet ikdienā to nemana. Vai tiešām Pēteris bija tik mazs, kad piedzima Marta? Un, kā izstiepies ir Reinis, kā arī Kristaps ir kļuvis tik prātīgs. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl...

Auduma virtenes

Rozā virtenes. Lai virteni varētu izmantot atkārtoti iesaku to pagatavot no auduma, nevis no papīra. Protams, ka visātrākais veids ir ieiet veikalā un nopirkt kaut ko stilīgu un feinu, bet ja mājās ir kādi nevajadzīgi audumu gabali, tad droši var pagatavot to pati. Kā nekā lētāk un interesantāk noteikti būs. Kā arī tas neaizņem nemaz tik daudz laika. Es tās sāku pagatavot iepriekšējā vakarā pirms svinībām, kad visu izgriezu, un nākamajā rītā jeb svinību dienā tik atlika sašūt kopā. Manas pirmās šūtās virtenes - uz maniem 30.

Pikantā vista

Ļoti sen nebiju atkārtojusi šo recepti. Un velti, jo mums tā visiem ļoti garšo. Kā saka bērni, tā ir vista suši mērcītē. Jo mūsmājās suši ir topā, līdz ar to arī sojas mērce bērniem ļoti garšo! Starp citu, ja mērcīte paliek pāri, tā lieliski noder arī pie kartupeļiem vai makaroniem ;)

Kristīgā skola

Ar katru dienu ar vien vairāk mēs priecājamies, novērtējam to un pateicamies Dievam, ka mūsu bērni iet kristīgā skolā, jo viņi tik tiešām nāk mājās noguruši, bet priecīgi un laimīgi! Ja pirms tam Kristapam skolā bija tikai viens draugs - Jēzus, kā viņš man pats reiz stāstīja, tad tagad ir jau četri + Jēzus ;)  Pagājušās svētdienas pēcpusdienā mēs devāmies uz  Letebo skolu , lai tur kopā svinētu skolas 20. un bērnudārza 10. dzimšanas dienu. Kā arī ar šī gada augustu skola ir atvērta arī bērniem ar īpašām vajadzībām gan fiziskās, gan arī garīgās attīstības ziņā. No sākuma skolu sauca par Marks kristīgo skolu, bet nu jau kādu laiku, precīzi gan nepateikšu, skolas vārds ir Letebo (vieta kur atrodas) skola.  Man ļoti patika šis pasākums, jo bez garām direktoru runām, bez liekas pompozitātes, bez bērnu priekšnesumiem, bet ar skolotāju uzvedumiem un priekšnesumiem (Trīs sivēntiņi - ludziņa; bērnu dārzu dziesmiņas, ko izpilda skolotāji, pasakas lasīšana utml.) ;) un bez ...

Ne vienmēr ir tā, kā liekas

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Gultas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies, vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja:  "Ne vienmēr ir tā, kā liekas". Nākamajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem un nolika gulēt savā gultā. No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņu sievu gaužām raudam. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta. Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek: - "Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji; - otrā ģimene bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet ...

Lūdzēji...

Pirms pāris gadiem "ubagotājus" jeb man labāk patīk viņus saukt par "lūdzējiem" bija ļoti grūti satikt uz ielām Zviedrijā. Tādu te vienkārši neeksistēja. Visi dzīvo savu dzīvi un nav ar to ikdienā jāsaskaras. Tas, kas notiek Latvijā vai citās Eiropas un pasaules zemēs ātri aizmirstas un par to ikdienā mēs nedomājam. Bet nu jau otro gadu arī pie mums Marks pašvaldībā ir parādījušies "lūdzēji", kas lūdz naudu, gan no Rumānijas, gan Bulgārijas un, iespējams, ka vēl citām zemēm. Ja sākumā bija viens vai divi, tad šogad jau pie katra pārtikas veikala sēž viens cilvēks, ej kur gribi, iepirkties vajag un līdz ar to iznāk arī paiet viņiem garām diezgan bieži... Nezinu kā jums, bet ir tāda neērta situācija, ka cilvēks sēž uz zemes ar glāzīti rokās un lūdz naudu... Kaut kas notiek sirdsapziņā, kaut kas... nu tā... vienkāršāk būtu dzīvot, ja viņu tur nesēdētu, vai ne?!? Un mēs jau vienmēr varam aizbildināties, ka nelūdza jau man tieši un konkrēti, bet tur vienkārši ...

Septembris - domu graudi

"Mīlēt, mīlēt, mīlēt - tur ir ietverts viss. " *