Pāriet uz galveno saturu

Esteres pirmais mēnesis

Ir pagājis viens mēnesis kopš mēs esam kļuvuši par vecākiem sešiem bērniem! Prātā man vēl grozās Esteres dzemdību stāsts, ko tā arī vēl neesmu sākusi rakstīt, bet tas būs jādara ar steigu, lai visas nianses un mazie svarīgie komentāri neaizmirstās...

Teikšu pavisam godīgi pāris nedēļas bija murgs... ne Esterei, ne man, ne vīram, bet visiem kopā... vairāk pārējiem bērniem un mums vecākiem ar pacietību... bērni skrien, dauzās, kaujas, spēlējas, kliedz - viss tas kopā - viens liels haoss.

Tagad gan atskatos, pasmaidu un neliekas, ka bija tik traki, bet parasti jau tā ir, ka sākums ir grūtāks, jo visi mācās pielāgoties un pieņemt, tikt galā un sadzīvot ar jauno situāciju ģimenē.

Es šoreiz gribētu izdalīt šo pirmo mēnesi vairākos posmos.

Pirmās trīs dienas pēc dzemdībām:
  • Atsāpes... tās bija nežēlīgas! Drausmīgas!! Es pirmajā dienā pat iedzēru divas reizes kaut kādu tur tableti. Ne jau velti saka, ka pēc katra bērna tās ir trakākas, un man tas ir apstiprinājies. Dzemdēt sīkums, salīdzinot ar atsāpēm, lai arī "ņēmu sevi rokās" un centos cik spēju sasprindzināties, bet tik vai tā - tās bija sāpīgas! 
  • Tā saucamā raudāmā diena man tā arī nepienāca... gaidīju, gatavojos, bet izpalika. 
  • Pirmajās četrās dienās es pazaudēju veselus 10 kg, par ko no sirds priecājos, jo uz dzemdībām svēru ap 76,6 kg (mans rekords, nekad neemu bijusi tik smaga), tad nākamajās dienās apzināti svēros un priecājos par krītošajiem cipariņiem: 70 kg, 68 kg, 66,8 kg, 65 kg.
Nākamās ~ 10 dienas:
  • Man bija ļoti sāpīgs krūts barošanas iesākums +/- 5 dienas. No sākuma es to nejutu, jo bija atsāpes... bet es nekad līdz šim nebiju piedzīvojusi neko tik traku, pat ne ar pirmo bērnu. Un visa mana līdzšinējā pieredze te nederēja... Sāpēja tik ļoti, ka teicu vīram - nebarošu, lai skrien pēc piena maisījumu. Protams, ka viņš nekur neskrēja, bet tas bija grūti! Katra barošana bija tik stresaina. Caur asarām un raudāšanu man, bet tas savā ziņā bija arī ļoti pozitīvi, jo līdz ar tik daudz uztraukumiem un stresiem, mans puncis un svars vienkārši pazuda. Un jau 31. decembrī es svēru tik vien kā 61,7 kg. Tagad es arī saprotu tās māmiņas, kuras izvēlas piena maisījumus... ja līdzās nav atbalsta, ticība tavai spējai to paciest un turpināt barot, kā arī iedrošinājuma, kas man tika sniegts no vīra puses, tad tas var būt ļoti grūti! 
  • Ja sākumā bija nežēlīgas atsāpes, tad pēc tam sāpīgie krūts gali, kā rezultātā parādījās arī mazas plaisiņas... tāpēc nolēmu izmantot aizsargus: silikona uzgaļus un sāku smērēt arī krēmu. Iespējams, tas tāpēc, ka viņa bija tik maziņa un viņai bija grūti pareizi paņemt krūts galu, tāpēc arī tik sāpīgi. Bet divas dienas baroju viņu ar/caur silikona uzgaļiem un pēc tam viss aizgāja, kā pa sliedēm. Mēneša laikā viņa pieņēmās svarā par 1 kg un izstiepās par 5 cm ;) 
  • Ja saka, ka zīdaiņiem miedziņš visciešākais ir pirmajās 15 dienās, tad es tam varu pilnībā piekrist! Mums šoreiz tā bija. Apkārt varēja visi skriet un bļaut, bet viņa tik čuč ;) 
Pārējais laiks:
  • 26.12. viņa pirmo reizi nogulēja visu nakti, 6 h bez mošanās, kakāšanas un ēšanas.
  • Naktī uz 01.01. Viņa nogulēja 8 h bez mošanās un ēšanas! 
  • Ja man likās, ka Esterei nav režīms, tad vīrs to bija piefiksējis. It sevišķi pa naktīm. Viņa modās un ēda plkst. 1:00, 3:00 un 5:00 no rīta. Protams, ka tas ir +/-. Bet ir režīms jau kopš dzimšanas, ja tā var teikt. 
  • No rītiem mēs ar Esteri modāmies ap 10:00, par pārējiem nezinu, prasīt Mārim :D. Ar pāris izņēmumiem, lai paspētu uz dievkalpojumu vai ārsta vizīti. 
  • Esterei arī nakts laikā iziet vēders, tad es pamostos samainu viņai netīrās autiņbiksītes, lieku atkal pie krūts un mēs guļam tālāk. Viņa guļ starp mums jeb kopā ar mums. Un es esmu slinka mamma, jo pagaidām izmantoju mitrās salvetes. Tas ir ļoti ērti nakts laikā, kad nav viņa kaut kur jānes, jāmazgā dibens, bet viss notiek pa daļēju tumsu un uz vietas, lielajā gultā. Un arī pa dienu man tā ir ērtāk, jo bija reizes, kad saimainu viņai autiņus un viņa turpina gulēt. Atliek liekas celšanas un nešanas. 
Pārējie bērni un vīrs:

  • Esterīte piedzima laikā, kad bērniem bija vēl skola. Tas savā ziņā bija ideāli, jo lielie bērni skolā un dārziņos, mājās tik mēs ar vīru, Estere un Rūcis. Miers un klusums pa dienu. 
  • Es esmu ļoti priecīga un pateicīga gan Dievam, gan savam vīram par šo iespēju, ka Māris ir mājās jau kopš Esteres dzimšanas un būs vēl kādu laiku! Tas ir tik īpaši! Tas ir vārdos neaprakstāms atbalsts un drošums mums visiem! Tās ir vēl divas rokas, kas palīdz it visā, jeb dara visu, jo realitātē pirmajā mēnesī es biju vairāk ar mūsu mazulīti: krūtsbarošana, midzināšana, autiņu maiņa, vēl jau pašai jāpaēd un dušā ātri jāieskrien. VISI mājas darbi un maltītes tika uz vīra pleciem, ko viņš arī godam nesa un veica. 
  • Pēc tam sekoja trīs nedēļu Ziemassvētku brīvlaiks, un arī tas bija forši, jo vairs nekādu agro rītu! Visi varējām vairāk vai mazāk izgulēties. 
  • Protams, ka brīvlaikā bērni bija vairāk jānodarbina, lai viņu radītais troksnis apstātos vēl pie paciešamiem decibeļiem :D Un te es varu slavēt un apbrīnot savu vīru. Ja es viņiem šādos gadījumos piedāvātu kādu uzdevumu vai krāsojamo grāmatu, tad vīrs lika viņus pie darba. 
  • No sākuma bija protesti, pretošanās, pretī runāšana, čīkstēšana un vēl visādas spekulācijas, bet ticiet vai nē, ar katru dienu tās samazinājās. Jo viņiem tik vai tā, bet darbiņš bija jāizdara līdz galam. Ko tad viņi labu sastrādāja:
    • tīrīja kaķim WC;
    • piebēra kaķim barību un pielēja ūdeni;
    • regulāri sūca visu dzīvokli ar putekļu sūcēju, uz maiņām, piemēram, viens virtuvi, otrs koridori, trešais lielo istabu u.t.t.
    • izkrāmēja traukus no trauku mazgājamās mašīnas un nolika tos vietās;
    • iznesa mistkasti;
    • pārbaudīja un uznesa pastu;
    • piekārtoja un sakārtoja "māju" jeb palīdzēja uzturēt kārtību visās istabās;
    • pēc ēšanas paši lika traukus trauķenē (līdz šim tika trauki aiznesti tikai līdz virtuvei, jo mūsu mājas šķīvīšiem nav savu kājiņu, bet tagad seko turpinājums...).
  • Šī bija vīra iniciatīva un es to apbrīnoju un mani tā iedvesmo. Jo man ir ātrāk un vieglāk pašai visu paveikt, bet šī dzīves skola - regulāru ikdienas mājas darbiņu veikšanā ir nenovērtējama dzīves pieredze mūsu bērniem, kas viņiem nāks tikai un vienīgi par labu. Mani nervi reizēm neturēja un es klusi teicu vīram: "Ko?? Viņi nevarēs, nemācēs...." Viņš tik atbildēja: "Kušs, skaties, viss notiek. Viņi visu lieliski zina un māk. Es nezinu kārtību viesistabas grāmatu plauktiem, bet bērni zina"... un tik tiešām... tā arī bija ;) Pat sašķiroja spēles un salika visu vietās. 
  • Vai bērni ir greizsridīgi uz Esteri? Nē, pat ne divgadnieks, jo viņš lieliski apzinās, ka Estere ir ļoti maziņa. Viņi ir pieraduši, ka viņu ir daudz. Bet Rūdis var būt un ir greizsirdīgs uz lielajiem brāļiem un māsu, ja viņi nāk pie mums vecākiem mīļoties. Tad gan viņš iebilst un protestē. 
Es pati:
  • Pirmās nedēļas bija neierastas un arī grūtākas, kā mana līdzšinējā pieredze ar zīdaini, bet vienlaicīgi arī skaistas. Es sēdēju ar Esteri uz rokām un pārdomāju, kaut kur dzirdēto frāzi, ka "runājot par zīdaini, tur jau nav ko apbrīnot un izbaudīt"... Tad es tā sēdēju un klusībā pie sevis priecājos, ka es varu apbrīnot mūsu mazulīti un izbaudīt šo viņas vecumu, jo viņa vairs nekad nebūs tik maza, kāda viņa ir šajā mirklī un momentā. Viņa aug un mainās katru sekundi... tik īpaši un skaisti!
  • Es jūtos labi. Skaisti! Mīlēti! Mazliet nogurusi, bet tā tam jābūt, tomēr izgulējusies! Atpūtusies. Reizēm kašķīga, bet ar to es cīnos.. Ja viss jāsummē vienā vārdā - forši! 
Esterei 19 dienas. 29.12.2016. 






Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts