Pāriet uz galveno saturu

Haoss

Reizēm cilvēkiem ir aizspriedumi, ja mēs izdzirdam, kad kāds iet pie psihologa. Tad jau jābūt "psihiski" slimam, vai arī "baigajām/mega problēmām", vai arī skan kaut kur dzirdētas aizpadomijas frāzes "manā laikā, mums nebija laika tādām muļķībām", vai atkal "mūsu laikā bija ĪSTAS problēmas, nevis tādas blēņas".  Vēl mēdz būt izteikti padomi kristiešiem, ka labāk lūgt Dievu, nevis iet pie kaut kāda psihologa. Jā un nē! Varbūt reizēm vajag vienu, citā reizē atkal otru, vai arī abus divus...

Kaut gan cilvēki aug un attīstās un pamazām brūk tas priekškars... un lai brūk! Izkāpsim no tiem rāmjiem un būrīšiem, ko paši sev "apaudzējam".



Jā, es devos pie psihologa! Pienāca arī mana kārta ;D Kopumā man bija 4 vizītes un vairs mēs netiksimies, jo problēma atrisināta. Kāda tā bija, tas lai paliek mūsu ģimenes ziņā, jo nav jau nekas tik liels un īpašs, bet ne visu gribas visiem atklāt un nevajag arī!

Pirmais solis bija atzīt sev, ka man ir problēma ar kuru es netieku galā, vai arī nezinu, kā labāk tik galā, vai arī tā ir ieilgusi un es vairs nezinu kā būtu labāk rīkoties, un justies vainīgai viennozīmīgi nav tas labākais risinājums.
Otrais solis bija meklēt palīdzību, jeb sākt par to runāt mazliet plašāk, ne tikai ar vīru vai Dievu. Tas nebija viegli, jo likās, ko es te ar saviem sīkumiem apgrūtināšu citus. Ir taču nopietnākas lietas ar ko pishologam nodarboties. Bet te man jāpateicas manām hormonu svārstībām, jo grūtniecība toreiz vēl darīja savu. Es salūzu, piezvanīju un pieteicu sev laiku.
Trešais solis bija aizvilkties līdz psihologam, tikties aci pret aci un sākt runāt. Vai bija ļoti grūti, nē, drīzāk gan mazliet sāpīgi atzīt, ka man ir problēma ar kuru es netieku galā, pilnīgi svešam cilvēkam ;)
Ceturtais solis bija domāt, analīzēt un vērtēt... lai pēc iespējas ātrāk atrastu risinājumu.
Piektais solis bija nebaidīties to atklāt. Runāt par to arī ar citiem, apkārtējiem cilvēkiem un pat dalīties savā pieredzē arī te.

Vai man tas palīdzēja? Jā! Man patika! Tā aiziet un parunāties! Domāt, analizēt un paskatīties drusku no malas, kā arī aizdomāties un atbildēt uz jautājumiem, kurus es pati sev nekad nebiju uzdevusi. Visnotaļ interesanti, bet ir viena lieta ar ko es gribēju padalīties. Ar līkni, ko man uzzīmēja mana toreizējā psiholoģe, jo es domāju, ka tā ir aktuāla visām ģimenēm un ne tikai - visiem cilvēkiem, to piefiksēt un censties atcerēties! 

Tātad stāsts ir sekojošais. Kristiešu vidū mēs mēdzam stāstīt līdzību par glāzīti, kas krājas ar ūdeni. Viens iepilina kādu negāciju, otrs iepilina kometāru, trešais "iespļauj" un kad glāzīte ir pilna, kas ar to notiek? Tā līst pāri malām un tad cilvēks - "eksplodē" jeb "beidzot pasaka to, ko domā, vai arī nedomā", bet satraukumā un dusmās... 

Mums visiem ir paškontrole, ko ietekmē gan laiks, gan apkārt notiekošais. Dzīvē nāk pārbaudījumi, izmaiņas, pārmaiņas, negulētas naktis, saaukstēšanās, uztraukumi un stresi, tas cik daudz mēs esam spējīgi panest, lai "neeksplodētu" ir atkarīgs no visiem iepriekš minētiem faktoriem. Citreiz mums kāds kaut ko negatīvu pasaka vai aizrāda, un mēs tikai pasmaidam un nereaģējam, bet citreiz uz tādu pašu komentāru, mēs sabļaujam vai sākam raudāt! Kāpēc tā ir? Jo tas ir atkarīgs no tā, cik pilna vai tukša ir tā mūsu emocionālā un fiziskā "glāzīte". 

Mēs esam spējīgi paciest/"panest"/izturēt mazāk: 
  • Ja neesam kārtīgi izgulējušies;
  • Ja mūsu dzīvē noteik izmaiņas, piemēram, piedzimst bērniņš, priekšā gaida pārvākšanās, darba maiņa, vecāku šķiršanās, drauga/radinieka zaudējums utml.;
  • Kā arī, ja mēs esam saaukstējušies vai saslimuši. 
Tas viss ietekmē ne tikai mūsu ikdienu, bet arī bērnu un arī KATRAM bērnam ir sava latiņa jeb "glāzīte", cik viņš var uzkrāt pirms nonāk savā haosā! Arī bērni vienu dienu spēj paši apģērbties un tik jauki spēlēties kopā, bet otrajā dienā par tādu pašu darbiņu ir niķi un kašķi, jo, iespējams, ka iepriekšējā vakarā viņi aizgāja gulēt pārāk vēlu, vai arī ģimenē ir ienācis vēl viens bērniņš, vai arī bērns to jūt, bet nemāk vēl pateikt un vecāki to vēl nezina, bet viņš jūtās apslimis.

Ja Jūsu bērnam ir grūti savaldīties vai kontrolēt sevi, iespējams, ka viņš ir nonācis HAOSA zonā! Kad arī viņš vairs nespēj sevi kontrolēt. Līdz nomierināsies un viss atkal būs labi! ;) Tas NAV nekas slikts! Tā gadās ar visiem: gan lieliem, gan maziem. Protams, ka lielie vairāk vai mazāk, bet ir iemācījušies tikt galā ar savām emocijām savos haosa brīžos, vai arī vēl mācās, bet mazajam cilvēciņam tas ir jāapgūst! Un tas nāk ar laiku. Ar gadiem!

Man ļoti palīdzēja šī līkne. Vairāk analizēt un saprast savus bērnus un viņu uzvedību. Varbūt arī Jums tā noder! ;)

Lai mums visiem būtu mazāk to HAOSA brīžu ikdienā! 

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts