![]() |
| 02/04/2017 |
Es nezinu kāpēc tā ir, bet bieži vien mēs lietas sākam ieraudzīt un novērtēt tikai tad, kad tās "pazaudējam". Mums pie pašas mājas ir neliels bērnu rotaļu laukums skolas teritorijā, ko izmantot var darba dienas vakaros vai brīvdienās. Bet, neskatoties uz to, ka mēs dzīvojam tam blakus, mēs to īpaši bieži līdz šim neapmeklējām. Parasti priekšroku, mēs vecāki, dodam pastaigām, kaut gan bērni prioritētu arī šūpoles un smiltis!
Tā nu... vienā jaukā, siltā un saulainā, aprīļa svētdienā, mēs visi, izņemot, vecāko dēlu, kam tajā dienā bija sērijmačs rokas bumbā, devāmies "mini" pastaigā. Ak... cik sen es nebiju šūpojusies!
Sēdēju, vēroju bērnus un priecājos, cik forši, ka viņu ir daudz. Ka var kopā skriet un smieties. Viens otram palīdzēt un pieturēt! Ah... ir forši!
Un kamēr Estere gulēja, tikmēr man iznāca ķert "labos" kadrus.










Komentāri
Ierakstīt komentāru