Vienā jaukā ceturtdienā, pēc visām mūsu slimošanām, es saņēmos un ar divgadnieku un mazo Esterīti aizbraucām uz mūsu sporta zāli, lai beidzot piedalītos Mamma un bērns treniņā! Braucām ar mašīnu, jo treniņš sākas vienlaicīgi ar meitas dārziņu, tā nu meita tika atstāta dārziņā mazliet agrāk un mēs pārējie traucāmies uz klubu.
Viss forši! Ieejam, noģērbjamies, paņemu viņam mantiņas, paklājiņu, lielo bumbu un tik vingrošu. Ja mazā Esterīte visu treniņu nogulēja un ar viņu nebija problēmas, tad mūsu divgadnieks, visu treniņu notaurēja.... NĒ, nē, nē!!!!! Ņēmu viņu rokās, opā, vingroju ar viņu uz vēdera, uz muguras, uz rokām, bet tik vai tā.... skaļš viņš bija visu laiku! Piekusu!
ATnākot mājās, es sev jautāju - vai es vispār biju treniņā? Neko neatceros, jo vairāk vai mazāk, bet visu laiku noņēmos ar Rūci! Gadās arī šādas dienas! ;(
Iespējams, ka padevos... bet uz šiem treniņiem, es vairs neiešu, tad nu atliek man tik sestdienas rīti... Negribu to atkal piedzīvot. Man liekas, ka tas nav to vērts. Varbūt esmu kļuvusi "veca". Zinu, ka, ja es turpinātu iet uz treniņiem kopā ar bērniem, stāstītu par to, tad ar laiku arī mūsu divgadnieks pie tā pierastu, bet man bija tāda pašpārmetoša sajūta, ka mēs traucējam pārējām mammām un bērniem, lai gan neviens neko neteica un neaizrādija. Bet pietiek jau arī sajust kopējo atmosfēru...
BET ar to viss nebeidzās! Tajā pašā dienā pēc vairākām stundām, mūsu jaunākajam skolniekam bija individuālās pārrunas skolā ar viņu un skolotāju. Tā kā vīrs bija izbraukumā un nevarēja flexot no darba, bet mana mamma strādāja, tad man nekas cits neatlika, kā ņemt līdzi pārējos trīs bērnus.
Tad nu tās dienas "murgs" turpinājās!
Iegājām klasē: Marta smuki sāka spēlēties, Estere tika pielikta pie krūts, jo bija izsalkusi, bet divgadnieks - atkal jau skaļi taurēja... nē, nē, nē.... Labi, ka skolotāja neko nepārmeta un neteica, pat īsti nereaģēja, tik pasmaidīja man un teica: "Elpo." Tas bija tik forši un nomierinoši. Man nevajadzēja nevienam neko paskaidrot vai attaisnoties, kāpēc mans jaunākais dēls šādi uzvedās. Tad nu visam pa vidu mēs ar skolotāju un Reini centāmies pārrunāt, kā tad viņam skolā īsti klājas! Mazliet skaļāk, nekā līdz šim ierasts, bet mēs to izdarījām!
Viss forši! Ieejam, noģērbjamies, paņemu viņam mantiņas, paklājiņu, lielo bumbu un tik vingrošu. Ja mazā Esterīte visu treniņu nogulēja un ar viņu nebija problēmas, tad mūsu divgadnieks, visu treniņu notaurēja.... NĒ, nē, nē!!!!! Ņēmu viņu rokās, opā, vingroju ar viņu uz vēdera, uz muguras, uz rokām, bet tik vai tā.... skaļš viņš bija visu laiku! Piekusu!
ATnākot mājās, es sev jautāju - vai es vispār biju treniņā? Neko neatceros, jo vairāk vai mazāk, bet visu laiku noņēmos ar Rūci! Gadās arī šādas dienas! ;(
Iespējams, ka padevos... bet uz šiem treniņiem, es vairs neiešu, tad nu atliek man tik sestdienas rīti... Negribu to atkal piedzīvot. Man liekas, ka tas nav to vērts. Varbūt esmu kļuvusi "veca". Zinu, ka, ja es turpinātu iet uz treniņiem kopā ar bērniem, stāstītu par to, tad ar laiku arī mūsu divgadnieks pie tā pierastu, bet man bija tāda pašpārmetoša sajūta, ka mēs traucējam pārējām mammām un bērniem, lai gan neviens neko neteica un neaizrādija. Bet pietiek jau arī sajust kopējo atmosfēru...
BET ar to viss nebeidzās! Tajā pašā dienā pēc vairākām stundām, mūsu jaunākajam skolniekam bija individuālās pārrunas skolā ar viņu un skolotāju. Tā kā vīrs bija izbraukumā un nevarēja flexot no darba, bet mana mamma strādāja, tad man nekas cits neatlika, kā ņemt līdzi pārējos trīs bērnus.
Tad nu tās dienas "murgs" turpinājās!
Iegājām klasē: Marta smuki sāka spēlēties, Estere tika pielikta pie krūts, jo bija izsalkusi, bet divgadnieks - atkal jau skaļi taurēja... nē, nē, nē.... Labi, ka skolotāja neko nepārmeta un neteica, pat īsti nereaģēja, tik pasmaidīja man un teica: "Elpo." Tas bija tik forši un nomierinoši. Man nevajadzēja nevienam neko paskaidrot vai attaisnoties, kāpēc mans jaunākais dēls šādi uzvedās. Tad nu visam pa vidu mēs ar skolotāju un Reini centāmies pārrunāt, kā tad viņam skolā īsti klājas! Mazliet skaļāk, nekā līdz šim ierasts, bet mēs to izdarījām!
Kad sarunas bija beigušās, es izgāju no klases un aizsūtīju vīram sms "Aldrig mer...", kas nozīmē "Nekad vairs..." ... ar domu, es neesmu ar mieru to atkārtot šādā sastāvā!
Secinājumi:
Ir jārunā un jāgatavo un atkal jārunā ar divgadnieku (īstenībā jau ar visiem bērniem) ar to kas notiks tajā un nākamajā dienā! Lai gan tas negarantē viņu uzvedības "paraugdemonstrējumu". Bet es tik tiešām biju jau aizmirsusi, cik svarīgi ir sagatavot bērnu tam, ko mēs plānojam darīt, jo Esterei pa lielam ir "vienalga", bet lielajiem bērniem pietiek ar īsākiem argumentiem un paskaidrojumiem. Viņi zina, kas ir ārsta apmeklējums, zobārsts, sporta zāle utt. Bet tieši šajā vecumā, kad bērns pieaug no bēbīša par toodleru, un parādās arī viņa griba, ir vēl svarīgāk visu skaidrot, atgādināt un runāt par notiekošajām lietām tā pamatīgāk un ilgāk!
Lai gan es mācījos no savas kļūdas un pāris nedēļas pirms plānotās acu ārsta vizītes, runāju ar mūsu divgadnieku, tomēr tā vizīte beidzās tik pat skaļi un bez rezultātiem. Būs mums atkārtota acu ārstu vizīte... un tagad par to katru dienu mazliet runājām, attēlojam, izskaidrojam, parādam, lai viņš tik tiešām beidzot sadarbotos. Mūsu dēls ir iesācis šķielēt un mums ir svarīgi pārbaudīt vai tā ir tikai kosmētiskā šķielēšana, kas ir mums ģenētiski pārdzimta, vai tomēr viņam ir arī kādi plusi/mīnusi redzei... un acis pārbaudīt bez sadarbības ir neiespējami.
Varbūt es maldos, bet mans novērojums ir šads, ka viņš tā reaģēja, jo viņam visās šajās situācijās bija:
- Jauna un nepazīstama vide;
- Jauni un nepazīstami cilvēki;
- Mamma aizņemta ar mazo māsu, t.i., māsa rokās - nevarēju sniegt viņam drošību.
- Bail... es pieļauju, ka viņš sabijās un tāpēc tā reaģēja...
Uhh, lasot labi atceros savu vecaako meitu trako 2-3 gadu vecumu! Un ka peec tiem 3 gadiem beerns paliek tiiri paklausiigs (peec visa piedziivotaa). Izturiibu! :)
AtbildētDzēstPaldies!
Dzēst