"Šovakar jūtos kā mamma lose... redziet sapriecājos, ka meita tikko aizmiga plkst. 23:38!! Bet šeku reku, viņa atkal kādu sauc! Uhhh! Sen nav bijis tik grūts vakars, ka mūsu mazā izdomājusi "līgot", lai gan visi citi jau sen guļ! Nez, kas viņai uznācis. Un es sāku dusmoties... iekšā viss sāk vārīties...
Parasti viņu midzina tētis. Bet patlaban viņš ir aizņemts ar remonta darbiem, un man viņa parāda "mēli"... tagad atkal stāv gultiņā un ne jau mani sauc, bet gan "te-te, te-te, te-te"... nez vai ieradumam ir spēks un viņai vajag tēti, vai arī sākot ar rītdienu, es sākšu viņu midzināt, līdz viņa iemācīsies jeb pieradīs aizmigt arī pie manis, jo patlaban es jūtos, kā īsta i....e. Kas nesaprot savu bērnu un netiek galā ar esošo situāciju. Zinu, ka šī nav ne pirmā un, visticamāk, arī ne pēdējā reize, bet tā negribās... negribās justies tik traki.... Kā tādai "vienīgai melnai pupai starp baltajām"..."
Reizēm es jūtos, kā laba mamma, un to man atgādināja šis raksts, kad to vēlreiz šodien pārlasīju: "Kā es midzinu bērnus?", reizēm es jūtos kā pēdējais "muļķis", bet tās ir un paliek tikai un vienīgi manas domas un sajūtas. Kas nāk un iet, mainās, sašķobās un atkal līdzsvarojas. Es nedrīkstu uz tām balstīt savu vērtību, savu domu par sevi, bērniem vai mūsu ģimeni. Tās pārsvarā ir emocijas. Reizēm liekas un nevajadzīgas, reizēm traucējošas, bet reizēm atbrīvojošas.
Pāri visam man jāatceras, ka Dievs mani mīl, un ne tikai mani, bet visus mūs, neatkarīgi no mūsu sajūtām, emocijām vai domām! Viņš vienmēr ir mums līdzās un, ja mēs patiešām ieklausīsimies, tad arī sadzirdēsim Viņu, ko un kā labāk darīt ;)
Kā tas viss beidzās? Vīrs atnāca un viņa momentā aizmiga. Tēti vajadzēja. Šāds laiks. Šāds posms. Realitātē jau tik īss. Tas laiks ir tik īss, kamēr mūsu bērniem mūs vajag pie iemigšanas, ēšanas, apģērbšanās, vannošanas, mājas darbiem vai padomiem... Izaugs un aizies...
Šādi es rakstīju 28/12/2017, bet rakstu tā arī nepabeidzu, jo meitai mani vajadzēja...
Katra sekunde, kuru pavadāt, apšaubot savu vērtību, katrs mirklis, kuru pavadāt, kritizējot sevi, ir izšķiesta sekunde un izniekots mirklis no jūsu dzīves. Jums nepieder mūžība, tāpēc netērējiet savas sekundes, neizniekojiet ne mirkli. C. Joybell C.
Reizēm es jūtos, kā laba mamma, un to man atgādināja šis raksts, kad to vēlreiz šodien pārlasīju: "Kā es midzinu bērnus?", reizēm es jūtos kā pēdējais "muļķis", bet tās ir un paliek tikai un vienīgi manas domas un sajūtas. Kas nāk un iet, mainās, sašķobās un atkal līdzsvarojas. Es nedrīkstu uz tām balstīt savu vērtību, savu domu par sevi, bērniem vai mūsu ģimeni. Tās pārsvarā ir emocijas. Reizēm liekas un nevajadzīgas, reizēm traucējošas, bet reizēm atbrīvojošas.
Pāri visam man jāatceras, ka Dievs mani mīl, un ne tikai mani, bet visus mūs, neatkarīgi no mūsu sajūtām, emocijām vai domām! Viņš vienmēr ir mums līdzās un, ja mēs patiešām ieklausīsimies, tad arī sadzirdēsim Viņu, ko un kā labāk darīt ;)
Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu! Psalms 139: 23-24
Kā tas viss beidzās? Vīrs atnāca un viņa momentā aizmiga. Tēti vajadzēja. Šāds laiks. Šāds posms. Realitātē jau tik īss. Tas laiks ir tik īss, kamēr mūsu bērniem mūs vajag pie iemigšanas, ēšanas, apģērbšanās, vannošanas, mājas darbiem vai padomiem... Izaugs un aizies...
Esterei ir jau 13 mēneši un joprojām viņa ātrāk aizmieg, ja tētis ir līdzās, lai gan pēdējās dienās mēs nonācām pie secinājuma, ka, iespējams, viņai traucē tas, ka mēs esam līdzās, tāpēc nolēmām sākt viņu mācīt gulēt pašai! Nu, īstenībā, viņa jau to māk, jo nevienu diendusu ārā, es viņu nemidzinu, ieliku ratiņos un viņa pati aizmieg, bet uz nakti mums citi rituāli, cita vide, citi pieradumi.
Un tas tik tiešām strādā! Kamēr es vannā, būs man vien jāatsāk tie mani slavenie trešdienas VANNAS vakari, jo ir gan vanna, gan ūdens pietiekamā daudzumā!, tikmēr vīrs turpināja remonta darbus un vienlaicīgi "midzināja" bērnus. Jeb atstāja un ik pa brītiņam pieskrēja pie viņiem līdz tie aizmiga! Patlaban Rūcītis - 3 gadi un Estere - 13 mēneši guļ vienā istabā ar mums vecākiem, jo otrā zēnu guļamistaba vēl ir vecā virtuve. Bet tas ir šī gada nākamais projekts, ko jau pavisam drīz sāksim realizēt, lai R&R būtu sava puišu istaba, bet M&E - meiteņu. Lai gan Estere vēl maziņa, bet pienāks jau tā diena, kad būs jāatdalās no mums vēl vairāk.
Komentāri
Ierakstīt komentāru