Pāriet uz galveno saturu

Mūsu "pensionārs"

Šī diena man pagāja pārdomās par mūsu kaķi Džonu Grasi! Viņš ir jau cienījams pensionārs, jo augustā apritēs jau 12. kaķa gads, t.i., 64. cilvēka gads*! Labs vecumiņš :)

Grasis, tā mēs viņu ikdienā saucam, ir mūsu pirmais "bērns". Viņš ir piedzīvojis gan pārcelšanos uz Zviedriju, gan 5!! mājdzemdības, gan visas pārcelšanās un ikdienas ņigu-ņegu! Kaķis tā teikt ar varenu stāžu.

Pēc būtības es esmu suņu cilvēks. Man ļoti patīk suņi un vienu dienu mums tāds arī būs. Tagad ir māja un lielākas iespējas, ka tas notiks "pavisam" drīz. Bet mūsu kaķis ir īpašs. Viņš ir ļoti gudrs kaķis un šādi kaķi man arī patīk!

Kad mēs viņu iegādājāmies, mēs dzīvojām Ogrē, mazā divistabu dzīvoklītī un mums vēl nebija pašiem savu bērnu. Kaķis bija viņš, tagad ir "oнo", un pirmos 5 savus dzīves gadus, viņš bija 100 % mājas kaķis. Kāpēc tā? Jo mums kaimiņam bija mežonīgs āras runcis un mēs patiešām baidījāmies, ka tas runcis mūsu kaķēnu saplēsīs gabalos. Kad mēs pārcēlāmies uz īres māju Ošu ielā, tad viņam izdevās arī izmukt svaigā gaisā, lai gan mēs par to īpaši nepriecājāmies. Un pārsvarā viņš tomēr bija istabas kaķis.

Pēc pārcelšanās uz Zviedriju, kamēr mēs dzīvojām pie maniem vecākiem, viņš reizēm izmuka ārā, vai arī tika "izstumts" un tad mēs pamanījām, ka mūsu mīļais kaķītis pa pagalmu trenkā kaimiņu kaķus un pat kaķeni! Viņš visiem norādīja savu teritoriju. Tad dzīvojot māsas mājā, viņš arī mēdza izmukt ārā, bet pārsvarā bija istabas kaķis. Vienā reizē, tiesa gan mūsu pagalmā, viņš pat uzbruka mazajam kaimiņu sunim, kas nāca draudzēties un iepazīties, bet tas viss beidzās tik ar pāris skrāpējumiem suņa kažokā. Tad veselus divus gadus viņš atkal bija 100 % dzīvokļa kaķis.


Un tikai tagad, savos 64 gados, viņš ir sācis dzīvot pa "īstam"! Viņš vairs nav tikai istabas kaķis. Viņš nāk un iet, iekšā un ārā. Ir tik interesanti viņu vērot. Lai gan tam ir arī savs liels mīnuss, jo viņš mājās nes ērces. Kas piesūkušās un pieēdušās nokrīt nost un tad mētajās pa grīdu :(

Tomēr vienu vakaru, es sapratu, cik interesanta tagad ir viņa dzīve. Situācija bija sekojošā. Kamēr es kārtējo reizi izžāvu slapjās drēbes, kaķis kaut ko vaktēja krūmos. Es uzmanīgi piegāju tuvāk, lai ieraudzītu, ko viņš tur tik cītīgi pēta un slaptās, nodomāju, ka gan jau atkal kāda vāvere. Taču, tas bija zaķis, mūsu kaķa izmērā, kas ieraugot mani, ātri aizcilpoja prom. Mūsu kaķis tā kā pakaļ, bet viņa reakcijas ātrums krietni atpalika un viņš zaķi "pazaudēja" pat īsti neuzsākot "medības". Pēc kāda laiciņa, krūmos sāka putni "klaigāt" un kaķis zibens ātrumā ienesās iekšā. Ahha, skaidrs, tie viņu dzina prom no ligzdas puses. Lai gan kokos rāpjamies mēs vēl Grasi neesam redzējuši, bet kas zina, ko jaunu viņš atklās un iemācīties, piemēram, rīt?!

Un pāris dienas vēlāk, mūsu koridora vidū mētājās beigts kurmītis un divas dienas vēlāk pie ieejas durvīm beigta maza pelīte. Redz kā, Grasis tomēr ir mednieks, neskatoties uz to, ka lielāko daļu savas dzīves, pavadījis pilsētā ;) 


----------------------------------------------------
*http://socializesanas.espati.lv/index/view/raksts/Suna-un-kaka-VECUMS-cilveka-gados/id/2650/

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts