Pāriet uz galveno saturu

Ikdiena remonta laikā

Maza atskaite par patreizējo stāvokli. Mēs esam pārcēlušies, bet mēs noteikti NEESAM iekārtojušies un iedzīvojušies. Lielākā daļa mantu joprojām stāv kastēs, un es tās pat neplānoju izkrāmēt, vismaz pagaidām nē! Tā nu mēs dzīvojam. Vēl "pēdējās" dienas aktīvi norit remonta darbi, jo sākot ar jūliju, vīrs atgriežas darbā. Viņa 2 mēnešus ilgais atvaļinājums būs beidzies, tad nu pārmaiņas notiks lēnāk, jo varēs remontus turpināt tik pa vakariem un brīvdienām, bet viss notiks. Agrāk vai vēlāk ;) Vai mēs paspējām izdarīt visu ieplānoto un iecerēto? Īsti nē, tas prasīs mazliet vairāk laika, nekā mums patlaban ir atlicis. Bet te ir jāatgādina, ka darītāju ir tik divi: vīrs un vīra tēvs ;) Visu būsim veikuši mēs paši! 

Bet mums te ļoti, ļoti patīk! Mēs baudām mieru un klusumu!

Viena ļoti svarīga lieta, ko mēs sapratām, ejot šīm pārmaiņām cauri ir tāda, ka neviens remonts ("jo ātrāk, jo labāk") nav tā vērts, ja tiek zaudētas ģimenes vērtības, laiks kopā ar bērniem, vienam ar otru un apkārtējiem. Remonts un mājas labiekārtošana nav tā vērta, ja zūd attiecības starp cilvēkiem un bērni pastāvīgi sāk traucēt un maisīties pa kājām! Tad ir jāmet miers un viena vai pat divas dienas jāatpūšas mums visiem un kopā!

Tāpēc arī aizvakar mēs visi kopā devāmies kopā uz Burosas suši bāru un atpūtāmies no mājās darbiem. Pie reizes nosvinējām Pēterim vārda dienu, izgāja mašīnai tehnisko apskati, Rūcītis "izkliedzās" pie ķirurga, jo viņam bija atkārtota vizīte, sakarā ar puišu lietām, viss ir labi. Tad vēl sapirkām pārtiku pāris dienām un nomazgājām mašīnu par velti (prieks, ka dažādi pašvaldības uzņēmumi, atsūtīja mums bez maksas kuponus un atlaides čekus, tādējādi apsveicot mūs ar pārcelšanos). 
Reizēm "iekšējā fonā" nemitīgi ir stress, ka tik daudz vēl jāizdara un ka tas vēl nav paspēts. Bet īstenībā, jau tas nav tikai remonts, tā ir mūsu patreizējā dzīve. DZĪVE ar remontu un tā laikā nebeidzās! Mēs dzīvojam šādos apstākļos un man patīk būt līdzās un visu redzēt, kā arī iespēju robežās pat piedalīties. Arī bērni no tā tikai mācās un iegūts, ka nav viss gatavs un netiek "pasniegts uz paplātes", ka viss prasa: gan laiku, gan naudu, gan resursus! Kamēr vīrs ar vīra tēvu strādā pie mājās remonta, tikmēr mans uzdevums ir ņemties ar bērniem, nodarbināt viņus, palīdzēt viņiem, kā arī uzturēt māju kārtībā un pagatavot ēst. Man jau liekas, ka tas nav nekas daudz un reizēm gribētos vairāk palīdzēt pie remonta. Bet mans uzdevums arī ir svarīgs un nozīmīgs, ko mācos es pieņemt un ar prieku arī veikt! 
Sākumā, grūtākais bija ieiet kādā rutīnā jeb režīmā, jo, sākoties vasaras brīvdienām, viss ikdienas rutīna tika izjaukta. Ja, parasti, ziemas mēnešos brokastis ir 7:00, pusdienas 12:00 un vakariņas 18:00, tad tagad mums brokastis ir laikā no 8:00-10:00, pusdienas (pat, ja es sāku tās gatavot jau ap 11:00) tikai ap 13:00, vēlākais 14:00 un vakariņas pat ap 20:00. 

Pirmajās jūnija nedēļās bija tik silts un saulains laiks, ka mēs katru dienu kājām devāmies uz ezeru peldēties, līdz ar to, mūsu divgadniekam izkrita diendusa, vai arī viņš atlūza tandēmratos, mājupceļā. Bet tagad, lietainajās dienās, ir arī bērniem diendusa. Guļ Rūcis un Estere. No vienas puses bija prieks dzīvot bez diendusas, jo atkrita "negribu gulēt" kašķi un strīdi, bet no otras puses nogurums mūsu divgadniekam sakrājās, un viņš jau vairs nebija spējīgs to "pārstrādāt", tāpēc arī tieši šobrīd, divi mūsu jaunākiem bērni guļ diendusu, un es tikmēr blogoju. Virtuvē man ir vesela kaudze ar nenomazgātiem pusdienas traukiem, bet tie pagaidīs. Tagad ir laiks man - mazliet atpūtas no visa!


Arī tagad es mācos vienkārši būt līdzās saviem bērniem un pavadīt laiku kopā ar viņiem! Praktiski jau diviem mazajiem es esmu visvairāk vajadzīga. Lielie ļoti labi spēlējas un plēšas paši savā starpā, mamma jau reizēm sāk palikt par apgrūtinājumu un traucēkli, ja visu redz un komentē! Tad nu šajā remonta laikā, es mācos nolikt visu nost un veltīt maksimāli daudz laika bērniem, kaut vai kopā ejot uz ezeru pat aukstās un vējainās dienās, lai mums būtu kopīgu piedzīvojumu un jauku atmiņu! 

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts