Pāriet uz galveno saturu

Bēdas un ciešanas

Slimības man vienmēr asociējas ar manas imunitātes stiprināšanu, jo katru reizi, kad es slimoju, mēs parasti izmantojam dabīgus līdzekļus, kā zāļu tējas, ķiploku maizītes, medu, dažādas inhalācijas u.t.t. Bet var un pat vajag uz slimībām paskatīties arī no garīgās puses. Tās var būt par lielu svētību!

Briesmīgās slimības
Kā gan Dievs pieļauj, ka taisnos un tiku­mī­gos ļaudis nomo­ka tik briesmī­gas slimī­bas? Starecs Epifā­nijs uz šo jautā­ju­mu atbild: «Tādēļ, lai vi­ņi attī­rī­tos no savu kaislī­bu niecī­ga­jām palie­kām un debe­sīs ieman­to­tu jo lielā­ku goda vaina­gu. Turklāt, ja reiz Viņš pat Savam mīļo­ta­jam Dēlam ļāvis ciest Krusta nāvi, tad ko lai sa­ka par cilvē­kiem, kuri, lai cik svēti būtu, vienmēr nes sevī arī grēku netī­ros traipus?»*
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka bieži Dievs mani apstādina ar slimību paldzību. Es skrienu pa savu dzīvi un reizēm neredzu, kas notiek apkārt, kas vajadzīgs maniem bērniem vai vīram. Tad nu slimības ir tāds laiks, kad es esmu spiesta apstāties un padomāt! 
----------------------------------------------------------------------

Ciešanas un sāpes
Starecs teicis vēl ko ļoti svarī­gu un arī citiem node­rī­gu: «Cieša­nas un sāpes mūs attī­ra. Tieši cieša­nās cilvēks vienmēr ir patiess. Priekos viņš pārvēr­šas, kļūst citāds. Cieša­nās cilvēks atklā­jas tāds, kāds ir patie­sī­bā, un visbie­žāk viņš tad tuvo­jas Dievam. Cieša­nās cilvēks izjūt savu bezspē­cī­bu. Slavas un prieka augs­tu­mos šūpo­jo­ties, viņš bieži iedo­mā­jas sevi esam par «pasau­les nabu» vai, ­ja vēla­ties, pat Visu­ma centru: tieši es un neviens cits! Cieša­nās un bēdās cilvēks jūtas pilnī­gi atka­rīgs, viņš ir kā sīka skudri­ņa bezga­lī­ga­jā Visu­mā, tādēļ meklē palī­dzī­bu un atbal­stu. Mēs visi, kas esam piedzī­vo­ju­ši dvēse­les vai mie­sas cieša­nas, labi zinām, ka ne kvali­tā­tes, ne kvanti­tā­tes ziņā nekad neesam lūgu­šies tā kā slimī­bas gultā vai sma­gās dvēse­les cieša­nās. Savu­kārt brīžos, kad mums viss ir, mēs aizmir­stam gan lūgša­nu, gan gavē­ni, gan daudz ko citu. Tādēļ Dievs pieļauj cieša­nas.»*
Patiesi, patiesi, patiesi! Man nav vairāk ko piebilst pie šīs pamācības! 
----------------------------------------------------------------------

Ciešanu mērķis
Par cieša­nu garī­go nozī­mi starecs Joēls no Kala­mes pilsē­tas sacī­jis: «Dieva pieļau­to cieša­nu mērķis ir audzi­nāt uz zemes taisnos un apbal­vot viņus nāka­ma­jā dzīvē. Nav šaubu, ka šīs dzīves cieša­nas saga­ta­vo cilvē­ku. Cieša­nas sniedz cilvē­kam paze­mī­bu, atrauj viņu no pasau­lī­gā, parā­da viņa īsto rakstu­ru, attī­ra domas un pada­ra cilvē­ku cilde­nu. Ja taisnais ir novār­dzis, viņam vieglāk pacel­ties debe­sīs. Kad par taisno runā ļaunu, viņš vieglāk atrau­jas no ļaudīm un meklē savu Izpircē­ju Kristu. Ja taisno nomāc mate­riā­lās vaja­dzī­bas, viņš kļūst paze­mī­gāks un vēl jo karstāk lūdz Dievu. Cilvēks līdzi­nās bezfor­mī­gam marmo­ra gaba­lam, kas gaida skulpto­ra kaltu. Tā arī cilvē­kam nepie­cie­šams Dieva uzlik­to cieša­nu kalts.»*
Ziniet kāds ir labākais veids, kā pārbaudīt savu īsto raksturu? Pavērot sevi, kā es rīkojos pēkšņās situācijās, piemēram, kad pa priekšu ļoti lēni brauc kāda automašīna, bet man ir jāsteidzas... kad mēs tāpat jau kavējam svētdienas dievkalpojumu, bet es vēl ar "mīlestības pilniem vārdiem" palīdzu bērniem pasteigties... kad bērns nejauši izlej kārtējo piena glāzi... kad es iespiežu pirkstu durvīs... u.t.t. Ko es saku šajās situācijās? Ko es daru šajos brīžos? Vai es esmu mīlestībsas pilna? Vai no manis nepasprūk kāds slikts vārds? Tās visas ir mazas ciešanas, ikdienas dzīves sīkumos, bet arī šajās situācijās Dievs mani pārbauda.
----------------------------------------------------------------------

Nepārsniedz Viņa spēkus
Starecs Eusē­bijs atzīst: «Cilvē­kam jāzi­na, ka Dievs nepie­ļauj bēdas, kas pārsniedz viņa spēkus, kā arī dāvā viņam nepie­cie­ša­mo vīriš­ķī­bu. Šāda zinā­ša­na dara cilvē­ku drošu, pacie­tī­gu un cēlsir­dī­gu, jo ieliek viņa dvēse­lē pārlie­cī­bu, ka Dievs, kurš savā mīles­tī­bā cieša­nas pieļā­vis, noteik­ti palī­dzēs arī no tām atbrī­vo­ties un gūt lielu labu­mu.»*
Patīk Jums tas vai nē, bet tā tas vienkārši ir. Manā dzīvē tas ir vairākkārt pierādījies. Ja tas notiek ar mani, tad es to varu panest! 
"Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest." 1 Kor. 10:13
----------------------------------------------------------------------

Slimības
Par slimī­bām starecs Hero­nims sacī­jis: «Es esmu patei­cīgs Kristum, ja Viņš man dod iespē­ju pasli­mot. Tad es atce­ros mocek­ļus un aizmir­stu par savu kaiti. Cieša­nas un slimī­bas ir brīniš­ķī­gas un vaja­dzī­gas. Es uzska­tu, ka slimī­ba ir Dieva dāva­na. Daudzi ir iepa­zi­nu­ši Dievu, tieši patei­co­ties pārcies­ta­jām slimī­bām.»*
Mēs uz visām lietām un dzīves situācijām mums visapkārt varam raudzīties vai nu pozitīvi, vai nu negatīvi. Arī slimība var būt Dieva dāvana, ja mums ir pareizā attieksme.
"Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā." Efez. 5:20
----------------------------------------------------------------------

Bez kurnēšanas
Nepie­cie­ša­ma liela pacie­tī­ba, lai no slimī­bas gūtu garīgus rezul­tā­tus. Starecs Porfī­rijs uzsver, ka «slimī­bas un vājums ved mūs pie la­bā tikai tad, ja mēs tos pacie­šam bez kurnē­ša­nas, lūdzam Dievu piedot mūsu grēkus un daudzi­nām Viņa vārdu».*
"Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts."" Jāņa 11:4
----------------------------------------------------------------------

Nebaidīties no slimībām
Starecs Jāzeps saviem garī­ga­jiem bērniem iesa­ka: «Nebai­die­ties no slimī­bām arī tad, ja tās moca jūs līdz pat dzīves beigām. Dievs taču vienmēr ir ar mums, par ko gan uztrauk­ties? «Jo Viņā mēs dzīvo­jam un rosā­mies, un esam». Mēs ciešam, atraz­da­mies Viņa apkam­pie­nos. Mēs elpo­jam Dievu, mūs apņem Dievs, mēs jūtam Dievu, mēs baudām Dievu Viņa Sakra­men­tā. Lai uz kuru pusi mēs grieztos, lai kurp skatī­tos, it visur ir Dievs. Debe­sīs un uz zemes, bezdi­be­ņu dzīlēs, kokos un akme­ņos, jūsu prātā un jūsu sirdīs. Bet jūs domā­jat, ka Viņš neredz jūsu cieša­nas un jūsu pacie­tī­bu? Pastās­tiet Viņam par savām bēdām, un jūs gūsiet mieri­nā­ju­mu, dvēse­les un miesas dziedi­nā­ša­nu.»*
"Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi" Jozua 1:9


----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 71-73

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts