Par šo tēmu es vairāk domāju tieši pēdējās divas nedēļas jeb kopš tās dienas, kad mēs tikām pie sava braucamā. Mūsu septiņu kopdzīves gadu laikā mums ar Māri vienmēr ir bijusi mašīna ar automātisko kārbu. Atceros to dienu, kad mēs iegādājāmies mūsu pirmo kopīgo mašīnu SAAB 95. Es ilgu laiku ar to nebraucu, jo tai bija automātiskā kārba. Es dzīvoju ar apziņu, ka tad es aizmirsīšu, kā jābrauc ar manuālo kārbu. Bet kopš es sāku ar to braukt, es sapratu, cik tas ir viegli, ērti un patīkami! Pēc tam es savas domas mainīju kardināli uz pretējo pusi un teicu: "Ar manuālo vairs nekad!"
Tā jau ir, ka dzīvē nekad nedrīkst teikt NEKAD. Jo tagad mums ir "tāds pats kā mums bija" Chrysler Grand Voyager tikai ar manuālo kārbu. Es priecājos par šo mašīnu, par Dieva svētību, ka mums vispār var būt mašīna, kas kustas :) Pateicība Dievam par to, bet realitāte ir tāda, ka sešus gadus es esmu braukusi pārsvarā tikai ar automātu, tas nozīmē, ka man it kā no jauna iznāk mācīties braukt ar manuālo.
Pēc pirmās neveiksmīgās braukšanas, kas beidzās ar noslāpšanu uzkalniņā pirms pagrieziena un lielā stresa, ka aizmugurē jau sastājušās vairākas mašīnas, kas gaida manu rīcību - es padevos. Man bija izvēle, jo Māris sēdēja blakus, mēs samainījāmies ar vietām un tālāk brauca viņš. Ja es būtu šajā situācijā viena pati māšīnā, man nekas cits neatliktu, kā saņemties un turpināt braukt, bet cik bieži gan mēs izvēlāmies tās vieglākās izejas no situācijās, nevis pareizās. Jo, manuprāt, ja es būtu turpinājusi pati braukt, es būtu jau pārvarējusi savas bailes un pārkāpusi sev pāri! Tomēr es izvēlējos dusmoties un vienlaicīgi skumu par to, ka es to vairs nemāku. Par to, ka man nav tik lielas pieredzes un attīstītas iemaņas, lai brauktu ar manuālo kārbu...
Tajā dienā bija mans BodyPump treniņš, un es nevarēju normāli koncentrēties un pavingrot, jo visu laiku manas domas atgriezās pie tā rīta neveiksmes.
Pirmā cilvēciskā doma ir tāda, ka gribas meklēt vainīgos, visus citus, izņemot sevi... šajā gadījumā mēs varētu piesieties manam vīram un pārmest, kāpēc viņš (īstenībā jau mēs kopā :)) pirms 8 gadiem nopirka automātu... sātans staigā apkārt tik cieši ar visādām domām, ka
Tā jau ir, ka dzīvē nekad nedrīkst teikt NEKAD. Jo tagad mums ir "tāds pats kā mums bija" Chrysler Grand Voyager tikai ar manuālo kārbu. Es priecājos par šo mašīnu, par Dieva svētību, ka mums vispār var būt mašīna, kas kustas :) Pateicība Dievam par to, bet realitāte ir tāda, ka sešus gadus es esmu braukusi pārsvarā tikai ar automātu, tas nozīmē, ka man it kā no jauna iznāk mācīties braukt ar manuālo.
Pēc pirmās neveiksmīgās braukšanas, kas beidzās ar noslāpšanu uzkalniņā pirms pagrieziena un lielā stresa, ka aizmugurē jau sastājušās vairākas mašīnas, kas gaida manu rīcību - es padevos. Man bija izvēle, jo Māris sēdēja blakus, mēs samainījāmies ar vietām un tālāk brauca viņš. Ja es būtu šajā situācijā viena pati māšīnā, man nekas cits neatliktu, kā saņemties un turpināt braukt, bet cik bieži gan mēs izvēlāmies tās vieglākās izejas no situācijās, nevis pareizās. Jo, manuprāt, ja es būtu turpinājusi pati braukt, es būtu jau pārvarējusi savas bailes un pārkāpusi sev pāri! Tomēr es izvēlējos dusmoties un vienlaicīgi skumu par to, ka es to vairs nemāku. Par to, ka man nav tik lielas pieredzes un attīstītas iemaņas, lai brauktu ar manuālo kārbu...
Tajā dienā bija mans BodyPump treniņš, un es nevarēju normāli koncentrēties un pavingrot, jo visu laiku manas domas atgriezās pie tā rīta neveiksmes.
Pirmā cilvēciskā doma ir tāda, ka gribas meklēt vainīgos, visus citus, izņemot sevi... šajā gadījumā mēs varētu piesieties manam vīram un pārmest, kāpēc viņš (īstenībā jau mēs kopā :)) pirms 8 gadiem nopirka automātu... sātans staigā apkārt tik cieši ar visādām domām, ka
- vajadzēja pirkt citu mašīnu;
- mēs varējām atļauties arī automātu;
- es negribu ar to braukt;
- es negribu atkal izjust stresu katru reizi, kad es apsēdīšos pie stūres;
- es negribu un nebraukšu.
- Priecājies - Jums ir mašīna!
- Priecājies - vīram, tā patīk!
- Priecājies - Jūs atkal visi seši varēsiet kaut kur aizbraukt, izmantojot tikai vienu mašīnu!
- Priecājies - Jums vairs nevajadzēs aizņemties mašīnu no omas, opi vai Artūra!
- Priecājies - tev jau ir zināmi šīs mašīnas gabarīti (kā sen teica A. Ginko: "Tik mazai meitenei, tik liela mašīna" :) tas tā, mazliet humoram)!
- Priecājies - tu varēsi apgūt braukt ar manuālo kārbu!
Šīs pārdomas man lika aizdomāties, kas vēl ir tāds manā dzīvē, kas rada stresus, līdz ar to, es labāk izvairos jeb bēgu no tā? Es "māku" braukt ar riteni, nu noturēt līdzsvaru un negāzties, bet diži laba braucēja es neesmu, jo man nekad nav bijis savs ritenis, tā dzīvē vienkārši gadās. Tagad mums pagalmā stāv daudz senu, fantastisku riteņu un arī šajā lietā man gribas teikt, ai, nu ko nu es vairs, lai bērni brauc, man jau vairs nevajag, es jau māku... Vai tiešām? Nē, es nemāku! Un es gribu iemācīties - tā kārtīgi un nopietni!
Iespējams, ka Jums braukšana ar riteni vai ar mašīnu, kurai ir manuālā kārba nesagādā nekādas problēmas, bet iespējams, ka Jums dzīvē ir kāda cita lieta jeb joma, kas sagādā bailes no nezināmā un līdz ar to arī negribu to darīt! Zinu, ka citām mammām nepatīk un negribas taisīt ēst, vai apgūt kādus rokdarbus, bet varbūt ir pienācis laiks, izkāpt no savas komforta zonas un sākt to darīt! Pārstāt pirkt bērniem pusfabrikātus, jo tā ir ātrāk un ērtāk mammai, bet pagatavot kādu zupu vai sautējumus, salātus vai sacepumus. Nebaidīties no tā, ka kārtējais saldais ēdiens ar želantīnu būs jāizmet podā, jo nesanāca to pareizi uzbriedināt un izkausēt. Kā arī man ir gadījies, pirms es iemācījos pareizi rīkoties ar želantīnu ;) Varbūt ar savu jauno tamborēšanas prasmi Jūs varat pagatavot kādu dāvanu savam bērnam? Jo ticiet man, ieguvēji būsiet jūs paši!
Kas ir tas, kas Tev liek izkāpt no tavas komforta zonas, liek piepūlēties un, tādējādi, attīstīt pašam sevi?
Komentāri
Ierakstīt komentāru