Pāriet uz galveno saturu

Dzēšam ugunsgrēku

Ugunsgrēku var dzēst ne tikai reāli un praktiski, bet arī ļoti garīgā un emocionālā līmenī. Ir labi, ja mājās kāds no vecākiem var reizēm nodzēst tās emocionālās uguns liesmas, kas sakrājas gan bērnos, gan arī vecākos.

Kā paliek ar garīgo ugunsgrēku? Kad liekas, ka visa dzīve ir sagājusi vienā lielā "čupā", kad liekas, ka no manas garīgās dzīves ir palicis pāri tikai "pelni un izdegusi, tukša istaba"...vai es esmu par to atbildīgs? Vai arī varu vainot kādu citu? Kas tad var palīdzēt apdzēst tās liesmas, kas izēd mani tukšu? 

Par šo tēmu es vairāk aizdomājos šīs nedēļas laikā, jo trešdien mums skolā bija interesanta tikšanās ar Skene ugunsdzēsējiem. Mēs noklausījāmies lekciju un noskatījāmies divas filmiņas, kā 5 minūšu laikā izdeg viena istaba un, otrā gadījumā, iet bojā 100 cilvēki no 450...īstenībā jau traģiski. Ik pa laikam pārdomājot tur redzēto un dzirdēto, es uz to sāku skatīties garīgā līmenī.


Cik ilgs laiks ir nepieciešams sātanam, lai izdedzinātu mūsu sirdis no visa labā? Varbūt viņam arī pietiek tikai ar 5 minūtēm, un mūsu sirdis ir atkal no jauna tukšas kā pēc tikko notikuša ugunsgrēka....Bet varbūt es esmu tā, kas ar saviem neapdomātiem vārdiem vai kādām rīcībām dedzinu kāda cita "cilvēka sirdi"? Cik daudz postījumus, tad es atstāju tā cilvēka dzīvē?  Es varu atvainoties un lūgt piedošanu, bet "ugunsgrēka" sekas tāpat paliks tā otra cilvēka sirdī. Es pat varu mēģināt palīdzēt otram nodzēst to ugunsgrēku, bet sekas ir un būs...un būs vajadzīgs pietiekami ilgs laiks lai atjaunotu, gan attiecības starp jums, gan arī iekšējo sirds mieru un garīgo stāvokli....

Mums cilvēkiem ir jābūt uzmanīgiem ne tikai ar sērkociņiem, svecēm vai elektroiekārtām, bet vēl jo vairāk ar vārdiem, ko mēs pasakam, ar darbiem, ko mēs izdaram, ar domām, ko mēs domājam...

Jo garīgo ugunsgrēku mūsu sirdīs var apdzēst tikai Dievs! Viņš ir tas, kas var mūs atjaunot pilnīgi no jauna! Viņš ir Tas vienīgais - mūsu sirds un dzīves "ugunsdzēsējs"!


Mēs varam ļaut Viņam apdzēst mūsos uguni pirms tas sāk kūpēt vai izplatīties tālāk, bet mēs varam arī atļaut tam jau sākt degt un tad iet pie Viņa, bet jo lielāka liesma paceļas, jo grūtāk ir to nodzēst, jo tā vairojas un iet plašumā! Mēs nevaram vainot otru cilvēku mūsu sirds degšanā, pat ja mūs kāds ir ļoti sāpinājis, jo tā ir mūsu atbildība visus iespējamos "ugunsgrēka" draudus laicīgi pamanīt un neļaut tiem izplatīties mūsu sirdīs un dzīvēs. Un tā ir mūsu atbildība, ka mēs ar saviem vārdiem vai darbiem nesāpinam otru cilvēku! 

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts