Šis ir tēmas "Jūtot robežas" nu jau trešais raksts, bet būs vēl...
1. Manā
dzīvē Dievs ir pirmajā vietā. Vīrs ir otrajā vietā un tad tikai seko bērni. (Es
zinu, ka citiem liekas, ka tā ir skaista jeb pareizā kristiešu teorija, kas
dzīvē ne vienmēr tā izskatās, un es tam pilnīgi piekrītu, bet ja es nesāku ar
domām vien, ka tā tam ir jābūt un nedaru visu iespējamo un neiespējamo, lai to
patiešām realizētu, tad tas nekad arī nebūs. Es tik tiešām gribu, lai tas tā
manā dzīvē būtu!)
Es esmu radīta kā vīra palīgs. Tas nozīmē, ja, piemēram, vīrs
palūdz kaut ko izdarīt – uztaisīt viņam tēju, bet es tajā brīdī taisu vakariņas.
Tad es cenšos pa vidu savām gastronomiskajām izdarībām arī neaizmirst un
pagatavot viņam tēju. Pievērsties vīra vajadzībām un pēc tam turpināt savus
plānus. Uzsākot katru dienu, es cenšos atcerēties, vai vīrs nav palūdzis man
šodien kaut ko izdarīt, ja ir, tad es mēģinu sākt tieši ar to darbiņu un parasti Dievs to ļoti svēti, ka visi ceļi paveras tieši šim darbiņam! Protams,
pastāv arī gadījumi, kad ar to sākt nevar, bet dienas laikā man parasti izdodas
atrast laiku, kad to izdarīt...tas nes ne tikai prieku vīram, bet arī stiprina
mūsu laulību. Mazliet sarežģītāk ir ar situācijām, kad es, piemēram, baroju
bērnu un vīrs lūdz kaut ko izdarīt, vai atnākt viņam palīgā. Tāpēc šeit vienmēr
ir jāizanalizē konkrētā situācija un jāatšķir svarīgās lietas no steidzamajām.
Dažreiz es arī atsaku vīram, ja man ir jāizvēlas pabarot, nolikt gulēt vai
samainīt autiņus zīdainim, vai vīram tēju jāuztaisa, tad es saku – „JĀ” zīdaiņa
vajadzībām un ziniet, kāpēc, jo zīdainim tās ir pamatvajadzības, viņš nevar
pats sev iedot ēst, bet vīrs var....Tajā pašā laikā, ja jāizvēlas starp bērnu
un vīru, es saku „JĀ!” vīra vajadzībām, jo bērns jau "māk" pagaidīt, un ja nemāk, tad ir arī jāiemāca! Un ar savu attieksmi izvēloties vīru, es arī bērniem norādu un mācu, ka mūsu ģimenes galva ir tētis! Manuprāt, tādējādi tiek arī radīta vīra autoritāte ģimenē. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem. (Tikai nepārprotiet mani, es nerunāju par galējībām!) Ir jāmāk atšķirt un saskatīt abiem, ka
ir lietas, kuras nevar atlikt un pagaidīt un kuras var. Te atkal pārim savā starpā ir jāvienojas, un mēs ar Māri esam atraduši vienotību šajā jautājumā!
2. Man
ir bijušas dzīvē vairākas situācijas, kad Māris man lūdz, kaut ko nedarīt, bet es
to daru, respektīvi, neklausu viņam. Ko bērni no tā iemācās?? Piemēram, es biju
grūtniece un ārā visi kopā sākām tīrīt sniegu. Māris man palūdza, lai es to
pārtraucu darīt (uztraukdamies un rūpēdamies par mani un mazuli), bet es
nepārstāju, jo es "tak" arī varu, es taču neesmu slima u.t.t. Kāpēc lai bērni
mums klausītu, ja mēs to nedarām attiecībā viens pret otru? Tik ļoti bieži mēs
gribam, lai bērni klausa mums uz vārda !!! Kādu priekšzīmi es kā sieva parādu
saviem bērniem?
3. Ja
vakars klāt un bērns ir jau noguris, bet gulēt vēl nav jāliek, vai es nevar
sagaidīt vīru no darba mājās, mēģinu ielikt bērnus vannā, tā mainās vide ne
tikai man, bet arī bērniem un laiks ātrāk paiet.
4. Pēc
savas pašas negatīvās pieredzes varu atgādināt sev atkal un atkal: ‘Nenomest’
bērnus uz vīru uzreiz kā viņš ienāk pa durvīm no darba. Arī viņš ir strādājis
un piekusis, man jāļauj viņam nedaudz atpūsties!
5. Kad
mums piedzima pirmais bērniņš, es mācījos ‘laist vīru vaļā’ un palikt kādu
vakaru ar bērnu divatā, kad midzināšana ir tikai uz maniem pleciem. Sākumā tās
likās kā lielākās šausmas. Bet īstenībā es to lieliski varēju paveikt un tā
sajūta, ka es pati tiku ar to galā ir neaptverami svarīga un nozīmīga manai mātes
lomai (Man šis liekas ļoti aktuālāks, kad bērniņš ir tikko dzimis, nebaidīties,
bet darīt!).
6. Pirms
mēs sākām atradināt bērnu no pampera, knupīša, nakts pudeles u.t.t. vienmēr mēs
centāmies atcerēties, ka šis lēmums visu pirms jāpieņem mums - vecākiem
(protams, ņemot vērā vai bērns tam fiziski un emocionāli ir gatavs). Ka mēs
ejam uz visiem 100%, lai to īstenotu, tad arī pie tā turēties. Būt gataviem,
piemēram, naktīs celties un mierināt bērnu, kad vairs nav mīļas
pudeles/knupīša, paskaidrot viņam; vai arī saglabāt mieru un mainīt jau 5.sačurātās zeķubikses u.c. Ja abu vecāku starpā ir vienotība šajā jautājumā un
abi piekrīt šim lēmumam, bērns to jūt, neizmanto otru vecāku un vieglāk apgūst
jauno situāciju. Citādāk var iebraukt ļoti lielās nesaskaņās, gan ar bērnu, gan savā starpā.
7. Bērniem
– bērnu laiks (Tas neattiecas uz zīdaiņiem, kas vēl ēd mammas pieniņu pa
nakti). Ikdienā mēs bērnus gulēt uz nakti liekam ap 20:00, vēlākais 21:00
(protams, ja ir ciemiņu mēdz būt izņēmumi, tas atkarīgs no situācijas). Tātad
vakars paliek divatā ar vīru. Te nu paveras radošas iespējas izpausties
randiņiem mājās, atrast kādu kas pieskata bērnus un aizšmaukt uz randiņu ārpus
mājas. Vai arī vienkārši katram – vīram un sievai, nodarboties ar savām lietām.
Un te mazliet pārdomām, kāda sieva es esmu savam vīram? Ziniet, es savā laikā un situācijā, diemžēl, bet esmu bijusi arī šāda sieva savam vīram, bet es ar to nelepojos. Man šie Bībeles panti ir kā atgādinājums, ka tā tam nevadzētu būt un tie ir spēcīgi, vismaz manai dvēselei noteikti!
"Skaista sieva bez savaldības un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā." Sal. pam. 11:22
"Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna ir kā sastrutojums viņa kaulos." Sal. pam. 12:4
"Zinīga sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj." Sal. pam. 14:1
"Nejēgas dēls ir sava tēva sirdēsti, un nesaticīga sieva ir līdzīga jumta notekai, pa kuru nepārtraukti plūst un pil ūdens. Namu un mantu manto no vecākiem, bet sapratīgu sievu no Tā Kunga." Sal. pam. 19:13-14
"Ir labāk dzīvot izpostītā zemē nekā pie kašķīgas un dusmīgas sievas." Sal. pam. 21:19
"Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas. Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu." Sal. pam. 27: 15-16
Pārējās tēmas:

Komentāri
Ierakstīt komentāru