Pāriet uz galveno saturu

Attiecības ar vīru


 Šis ir tēmas "Jūtot robežas" nu jau trešais raksts, bet būs vēl...

1.       Manā dzīvē Dievs ir pirmajā vietā. Vīrs ir otrajā vietā un tad tikai seko bērni. (Es zinu, ka citiem liekas, ka tā ir skaista jeb pareizā kristiešu teorija, kas dzīvē ne vienmēr tā izskatās, un es tam pilnīgi piekrītu, bet ja es nesāku ar domām vien, ka tā tam ir jābūt un nedaru visu iespējamo un neiespējamo, lai to patiešām realizētu, tad tas nekad arī nebūs. Es tik tiešām gribu, lai tas tā manā dzīvē būtu!)
Es esmu radīta kā vīra palīgs. Tas nozīmē, ja, piemēram, vīrs palūdz kaut ko izdarīt – uztaisīt viņam tēju, bet es tajā brīdī taisu vakariņas. Tad es cenšos pa vidu savām gastronomiskajām izdarībām arī neaizmirst un pagatavot viņam tēju. Pievērsties vīra vajadzībām un pēc tam turpināt savus plānus. Uzsākot katru dienu, es cenšos atcerēties, vai vīrs nav palūdzis man šodien kaut ko izdarīt, ja ir, tad es mēģinu sākt tieši ar to darbiņu un parasti Dievs to ļoti svēti, ka visi ceļi paveras tieši šim darbiņam! Protams, pastāv arī gadījumi, kad ar to sākt nevar, bet dienas laikā man parasti izdodas atrast laiku, kad to izdarīt...tas nes ne tikai prieku vīram, bet arī stiprina mūsu laulību. Mazliet sarežģītāk ir ar situācijām, kad es, piemēram, baroju bērnu un vīrs lūdz kaut ko izdarīt, vai atnākt viņam palīgā. Tāpēc šeit vienmēr ir jāizanalizē konkrētā situācija un jāatšķir svarīgās lietas no steidzamajām. Dažreiz es arī atsaku vīram, ja man ir jāizvēlas pabarot, nolikt gulēt vai samainīt autiņus zīdainim, vai vīram tēju jāuztaisa, tad es saku – „JĀ” zīdaiņa vajadzībām un ziniet, kāpēc, jo zīdainim tās ir pamatvajadzības, viņš nevar pats sev iedot ēst, bet vīrs var....Tajā pašā laikā, ja jāizvēlas starp bērnu un vīru, es saku „JĀ!” vīra vajadzībām, jo bērns jau "māk" pagaidīt, un ja nemāk, tad ir arī jāiemāca! Un ar savu attieksmi izvēloties vīru, es arī bērniem norādu un mācu, ka mūsu ģimenes galva ir tētis! Manuprāt, tādējādi tiek arī radīta vīra autoritāte ģimenē. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem. (Tikai nepārprotiet mani, es nerunāju par galējībām!) Ir jāmāk atšķirt un saskatīt abiem, ka ir lietas, kuras nevar atlikt un pagaidīt un kuras var. Te atkal pārim savā starpā ir jāvienojas, un mēs ar Māri esam atraduši vienotību šajā jautājumā!


2.       Man ir bijušas dzīvē vairākas situācijas, kad Māris man lūdz, kaut ko nedarīt, bet es to daru, respektīvi, neklausu viņam. Ko bērni no tā iemācās?? Piemēram, es biju grūtniece un ārā visi kopā sākām tīrīt sniegu. Māris man palūdza, lai es to pārtraucu darīt (uztraukdamies un rūpēdamies par mani un mazuli), bet es nepārstāju, jo es "tak" arī varu, es taču neesmu slima u.t.t. Kāpēc lai bērni mums klausītu, ja mēs to nedarām attiecībā viens pret otru? Tik ļoti bieži mēs gribam, lai bērni klausa mums uz vārda !!! Kādu priekšzīmi es kā sieva parādu saviem bērniem?

3.       Ja vakars klāt un bērns ir jau noguris, bet gulēt vēl nav jāliek, vai es nevar sagaidīt vīru no darba mājās, mēģinu ielikt bērnus vannā, tā mainās vide ne tikai man, bet arī bērniem un laiks ātrāk paiet.

4.       Pēc savas pašas negatīvās pieredzes varu atgādināt sev atkal un atkal: ‘Nenomest’ bērnus uz vīru uzreiz kā viņš ienāk pa durvīm no darba. Arī viņš ir strādājis un piekusis, man jāļauj viņam nedaudz atpūsties!

5.       Kad mums piedzima pirmais bērniņš, es mācījos ‘laist vīru vaļā’ un palikt kādu vakaru ar bērnu divatā, kad midzināšana ir tikai uz maniem pleciem. Sākumā tās likās kā lielākās šausmas. Bet īstenībā es to lieliski varēju paveikt un tā sajūta, ka es pati tiku ar to galā ir neaptverami svarīga un nozīmīga manai mātes lomai (Man šis liekas ļoti aktuālāks, kad bērniņš ir tikko dzimis, nebaidīties, bet darīt!).

6.       Pirms mēs sākām atradināt bērnu no pampera, knupīša, nakts pudeles u.t.t. vienmēr mēs centāmies atcerēties, ka šis lēmums visu pirms jāpieņem mums - vecākiem (protams, ņemot vērā vai bērns tam fiziski un emocionāli ir gatavs). Ka mēs ejam uz visiem 100%, lai to īstenotu, tad arī pie tā turēties. Būt gataviem, piemēram, naktīs celties un mierināt bērnu, kad vairs nav mīļas pudeles/knupīša, paskaidrot viņam; vai arī saglabāt mieru un mainīt jau 5.sačurātās zeķubikses u.c. Ja abu vecāku starpā ir vienotība šajā jautājumā un abi piekrīt šim lēmumam, bērns to jūt, neizmanto otru vecāku un vieglāk apgūst jauno situāciju. Citādāk var iebraukt ļoti lielās nesaskaņās, gan ar bērnu, gan savā starpā. 

7.       Bērniem – bērnu laiks (Tas neattiecas uz zīdaiņiem, kas vēl ēd mammas pieniņu pa nakti). Ikdienā mēs bērnus gulēt uz nakti liekam ap 20:00, vēlākais 21:00 (protams, ja ir ciemiņu mēdz būt izņēmumi, tas atkarīgs no situācijas). Tātad vakars paliek divatā ar vīru. Te nu paveras radošas iespējas izpausties randiņiem mājās, atrast kādu kas pieskata bērnus un aizšmaukt uz randiņu ārpus mājas. Vai arī vienkārši katram – vīram un sievai, nodarboties ar savām lietām.

Un te mazliet pārdomām, kāda sieva es esmu savam vīram? Ziniet, es savā laikā un situācijā, diemžēl, bet esmu bijusi arī šāda sieva savam vīram, bet es ar to nelepojos. Man šie Bībeles panti ir kā atgādinājums, ka tā tam nevadzētu būt un tie ir spēcīgi, vismaz manai dvēselei noteikti! 

"Skaista sieva bez savaldības un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā." Sal. pam. 11:22

"Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna ir kā sastrutojums viņa kaulos." Sal. pam. 12:4

"Zinīga sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj." Sal. pam. 14:1

"Nejēgas dēls ir sava tēva sirdēsti, un nesaticīga sieva ir līdzīga jumta notekai, pa kuru nepārtraukti plūst un pil ūdens. Namu un mantu manto no vecākiem, bet sapratīgu sievu no Tā Kunga." Sal. pam. 19:13-14

"Ir labāk dzīvot izpostītā zemē nekā pie kašķīgas un dusmīgas sievas." Sal. pam. 21:19

"Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas. Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu." Sal. pam. 27: 15-16



Pārējās tēmas:

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts