Pirms gadu mijas beidzot arī izlasīju līdz galam Reičelas Meisijas Stefordas grāmatu "Brīvroku mamma". Iesaku!
Lai gan no sākuma likās, ka grāmata nav man aktuāla. Kaut kā nelasījās, īsti neuzrunāja. Biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes, bet laikam sagaidīju kaut ko citu. Kaut kā līdz galam neiebraucu "mesidžā". Likās, ka viņas minētos ikdienas piemērus, es nevaru attiecināt uz sevi, jo es taču neesmu tik atkarīga no viedtālruņa, nekad neesmu pārbaudījusi epastu, sēžot pie mašīnas stūres sastrēgumos utml. Tomēr arvien vairāk to lēnām lasot un visu pārdomājot, es nonācu pie šādas savas analīzes.
Runa jau nav burtiski par mobilo tālruni, epastu, nebeidzamo darbu sarakstu vai aizņemtību darbā. Runa ir par prioritātēm un laiku, ko veltām saviem tuvajiem un mīļajiem!
Mēs varam būt sasaistīti savos darbos, hobijos, sociālajos tīklos vai modernajās tehnoloģijās. "Mīli visu, ko dari"¹- apgalvo Reičela. Vai var mīlēt darbu? Darbību? Jā, un tas pat ir ļoti ieteicams, jo ja mēs no sirds iemīlēsim savu ikdienu, tad mums būs pavisam cita atdeve un rezultāti. Līdz ar to būs produktīvāk pavadīts "darba laiks" un vairāk laika atliks bērniem.
Ja vienam ir problēmas atteikties no blogošanas, tad citam tā ir ravēšana, ēst gatavošana, šūšana, gleznošana, sērfošana internetā, grāmatu lasīšana, makšķerēšana, strādāšana, un tā joprojām. Tā var būt pilnīgi jebkura nodarbošanās, kas rada atkarību!
"Dari mazāk, citādi tu palaid garām vairāk nekā dzīvi.
Esi vairāk - tev ir tik daudz, kam dzīvot. " R. M. Steforda
Mēs varam būt sasaistīti savos darbos, hobijos, sociālajos tīklos vai modernajās tehnoloģijās. "Mīli visu, ko dari"¹- apgalvo Reičela. Vai var mīlēt darbu? Darbību? Jā, un tas pat ir ļoti ieteicams, jo ja mēs no sirds iemīlēsim savu ikdienu, tad mums būs pavisam cita atdeve un rezultāti. Līdz ar to būs produktīvāk pavadīts "darba laiks" un vairāk laika atliks bērniem.
Lai arī ko mēs nedarītu, lai arī cits svarīgi būtu mūsu veicamie darbiņi un cik ļoti aizņemti mēs esam ikdienā, sadzirdēt, saklausīt, pamanīt un apstāties tieši tajā brīdī un mirklī, kad bērnam to VAJAG ir liela māksla. Nepalaist garām to brīnišķīgos mirkļus, kas veido mūsu bērnu bērnību. Tos, kurus viņi atcerēsies uz mūžu. Tos par kuriem viņš stāstīs savai nākamajai paaudzei vai nu ar prieku un patīkamām emocijām, vai arī ar sāpēm sirdī. Citējot Reičelu: "Summējas itin viss - gan mašīnā pavadītās desmit minūtes, gan papildu stunda laika vakarpusē, gan divdesmit minūtes pirms bērna gulētiešanas. Pēc divdesmit gadiem visas šīs minūtes var tikt pieskaitītas lielajam nekam vai arī patiesi būtiskajam."*
Zinu, viegli teikt, bet grūti izdarīt, un vienmēr būs situācijas un izņēmumi, kad mēs tik tiešām NEVARĒSIM tieši tajā brīdī pievērsties mūsu bērniem, bet to mazo svarīgo mirkļu ir daudz vairāk nekā mēs ikdienā pamanām, ja īpaši to neiemācāmies pamanīt.
Un viss ir svarīgs: gan kopīgs laiks ģimenei, gan individuālais laiks ar katru bērnu, gan kopīgas maltītes, gan ģimenes tradīcijas dažādos svētkos, gan vakara rituāli, gan kopīgi atvaļinājumi un ceļojumi! Reičela savā grāmatā piemin: "Jūsu dzīves ikdienas un iknedēļas mazie rituāli summējas."* Un es tam piekrītu.
Te nu būs daži citāti un manas atziņas, kas visvairāk uzrunāja, lai gan dažus citātus iepinu jau augstāk rakstītajā
------------------------------
Reičele savā grāmatā raksta: "Un es esmu pateicīga par šo milzīgo brīnumu, kas ir mana dzīve."* Es varu viņai vien 100 % piekrist, ka visa mana, mūsu dzīve, ir viens liels, milzonīgs brīnums, par ko mēs esam ļoti pateicīgi. Reizēm mēs kurnām un to nenovērtējam, bet nekas nav pašsaprotams, viss ir no Dieva žēlastības.
Mani ļoti, ļoti uzrunāja šis Meisijas atklājums: "..lai kas arī apkārt notiktu, lai kas, manuprāt, tobrīd būtu jādara, es nekad nebūšu pirmā, kas atlaiž apskāvienu."* Jā! Es arī tā vēlos! Ja bērns pienāks pie manis pēc apskāviena, turēšu viņu tik ilgi, kamēr pats atlaidīs! Tas ir tik silti... esmu jau to praktizējusi un vecākais dēls bija tādā kā mazā šokā, neizpratnē. Mūsu aptuvenā saruna:
Dēls: Kāpēc tu nelaid vaļā?
Es: Es gaidu, kad tu atlaidīsi!
Dēls: Bet parasti to tu dari? Tu pirmā atlaid.
Es: Vairs nē!
Redziet kādi ir bērnu novērojumi un es vēlos to mainīt.
"Buča uz vaiga, lai diena smaida!" šis ir Stefordas sauklis, ko es atļaušos piesavināties ;) Kad no rītiem pavadīšu bērnus uz skolu!
Vai es dzīvoju šodienā? Vai tomēr gaužos par pagātni vai sapņoju par nākotni? Tas ir ļoti labs jautājums. Šeit un tagad! Padomāsim par šim Reičelas vārdiem: "Man ir šodiena. Vakardiena ir prom. Visas kļūdas neveiksmes, aplamās izvēles un tas, ko vēlētos labot, ir prom. Atplestām rokām manā priekšā stāv šodiena. Tikai atliek to satvert."*
Ai, ar šo man ir ļoti jācīnās. Patiesi jāstrādā, lai izdzēstu šos vārdus no savas ikdienas! "Visbiežāk teiktais vārds - "pasteidzies". Allaž bija jaut kur jāiet, kaut kas jādara, un nekad nebija gana laika, lai to izdarītu"² - dalās Reičela.
Man liekas, ka mēs ar mājas iegādi, savā ziņā apstājāmies dzīves skrējienā. Jo pārceļoties uz laukiem, mūsu dzīves temps palēninājās un mums nav nācies to nožēlot... Es vairs nevēlos tos "entos" pulciņus katru dienu, kas pārklājas un notiek vienlaicīgi vairākiem bērniem dažādās vietās, to lielo stresu, lai visu saplānotu, paspētu un tad vēl tā mazo bērnu raušana līdzi... Es gribu vienkārši dzīvi, vienkāršu ikdienu... Iespējams, ka tu nevēlies, vai tev nevajag mainīt dzīvesvietu uz laukiem, lai apstātos, bet pamēģini ieklausīties savā dzīves skrējienā un padomā par šo, ko Steforda savā grāmatā raksta: "Ir pienācis laiks apstāties un ieklausīties. Pasaule turpinās griezties, tomēr jūs pagaidiet. Vienkārši pagaidiet. Tieši miera brīžos jūs atradīs prieks un mīlestība, pietuvinot īstajai vietai dzīvē. Un ar jums viss būs kārtībā. Viss būs lieliski. Un tas, mani draugi, ir brīnišķīgs veids, kā dzīvot."³
Kā tu reaģē, kad bērniem kaut kas izkrīt no rokām un saplīst? Vai tu bļauj? Kliedz? Sadusmojies? Vai arī nesaki neko? Man ļoti patīk mūsu jaunākā dēla frāzes šādās situācijās: "Tas nekas. Visiem gadās!" Un tā jau arī ir! Ko tu novēli priekšā braucošajam auto, kas dara kaut ko ne tā kā vajadzētu? Es viņus iesāku saukt par eņģeļiem. Bet es nekad nebiju šādas un līdzīgas situācijas nosaukusi par dzīves sīkumiem, uz šādām lietām var skatīties arī ļoti pozitīvi, kā to dara Meisija. Lūk, te vēl viens viņas ieteikums: "Ja tu satraucies par tādiem dzīves sīkumiem, kā gan tiksi galā ar nopietnām lietām? Nezaudēsim galvu par sīkumiem, bet koncentrēsim uzmanību uz Nozīmīgajiem brīžiem un krāsim tos - krāsim, kamēr spējam."⁴
Kamēr top šis ieraksts ir jau pienākusi nākamā diena. Ir 00:07 naktī un pirms maza mirkļa manu rakstīšanu pārtrauca mazu kāju dipoņa, kas steidzās pie manis. Kādam vajadzēja mani, lai atkal iemigtu, jo īsi pirms tam podiņa saturs tika patstāvīgi piepildīts un pēc tam var gadīties mazliet grūtāk iemigt. Vai es to vēlējos darīt? Vai man nācās viegli atteikties no sava ego, pēc iespējās ātrāk pabeigt šo rakstu un iet gulēt? Njā.... Nē, es to nevēlējos darīt, bet tētis šoreiz tika noraidīts un mamma pieprasīta. Es to izdarīju. Es uzvarēju vienu mazu, savu iekšējo cīņu un aizgāju kopā ar viņu atpakaļ uz gultiņu. Apsēdos uz grīdas un turēju viņa rociņu līdz viņš atkal iegrima savos sapņos. Tas prasīja burtiski pāris minūtes. Pāris nieka minūtes no manas tik aizņemtās un svarīgās dzīves, bet tik svarīgas šim mazajam cilvēkbērnam. Būt līdzās un kopā. Tagad atgriežoties pie sava raksta varu teikt, ka Reičelas ikdienas cīņas un situācijas ir tik atpazīstamas arī manā ikdienā, piemēram:
"Tajā pašā dienā es pirmo reizi pamēģināju vienkārši būt.. Es vienkārši apsēdos viņai blakus un klausījos, vēroju un uzsūcu katru brīnumaino sīkumu, ko viņa sniedza. Acumirklī mani piepildīja miers un kopības sajūta, kura man bija sveša pārblīvētā grafika dēļ. Es turpināju šos vienkāršās esamības mirkļus un caur tiem iepazinu savu meitu."⁵
Šo es noteikti gribu izmēģināt arī savā ikdienā, nevis saņemt savus garos matus zirgastē, bet gan uzlikt cepuri. Nez vai man tās arī piestāvēs? Vēl viena jauna ideja, ko gribu izmēģināt savā ikdienā: "Es izvēlējos likt galvā cepuri, nevis tērēt laiku matu mazgāšanai un ieveidošanai. Es izvēlējos vērtīgo laiku veltīt kopā būšanai un prieka mirkļiem ar ģimeni"⁶- dalās Reičela.
"Vecāki nepārtraukti tiek bombardēti ar iespējām padarīt bērnus gudrākus, ātrākus, skaistākus, sportiskākus un stiprākus - un, protams, arī radošākus, muzikālākus, mākslinieciskākus, sabiedriskākus un veiksmīgākus.
Skaidrs, mēs negriba, lai mūsu bērns tiktu apdalīts.
Negribam, lai mūsu bērnu izvēlētos pēdējo.
Mēs gribam, lai mūsu bērnam "kaut kas" padotos.
Un mēs piespiežam un uztiepjam.
Mēs kritizējam.
Mēs kontrolējam.
Un pieprasām no saviem bērniem to, kas savu mūžu netika pieprasīts no mums, kad bijām mazi."⁷ - tā raksta divu meitu māmiņa Reičela savā grāmatā.
Ko lai saka, šis citāts ir atsevišķa tēma par ko es vienu dienu dalīšos. Par mūsu atziņām un pieredzi. Bet mazliet vēl jāpagaida, lai pārbaudītu vai tiešām mūsu novērojumi ir tādi, kādi tie patlaban izskatās. Iespējams, ka mēs kļūdāmies, iespējams, ka mēs maldāmies, bet, iespējams, ka mēs iegūstam un "vinnējam". Dzīve ar laiku to parādīs!
Es neesmu veikusi savu bērnu aptauju, ko viņi domā par mani vai tēti. Vai precīzāk, kā viņi mūs raksturotu ar trim vārdiem, bet es plānoju to īstenot. Tas būs ļoti interesanti... Vienā vakarā, kad mēs trijatā ar dēlim traucāmies uz šaha pulciņu, es apzināti uzturēju sarunu ar dēliem par nākotni un sapņiem, lai tādā veidā arvien labāk iepazītu viņus un summētu tos mazos, patīkamos kopā būšanas mirkļus. Kad es uzdevu dēliem jautājumu: "Ko jūs darītu, ja vienu rītu pamostos, un vecāku nebūtu mājās?". Viena no atbildēm mani ļoti pārsteidza: "Es raudātu!", teica dēls. Redziet... iespējams, ka arī viņu acīs, mēs, vecāki esam tie varoņi un arī mums ir laiks to pieņemt... ieklausies šajos Reičelas vārdos: "Bija sākusies jauna diena. Dzīve ir pārāk īsa, lai mocītos vainas apziņā un nosodījumā. Man jādzīvo dzīve, jāmīl un jāsargā cilvēki. Divu mazu meiteņu acīs esmu varone... ir pienācis laiks sākt atbilstoši izturēties pašai pret sevi."⁸
Un pats pēdējais šajā rakstā... Kurš balsos par lietām vai laiku? Ja man ļauj izvēlēties es saku: LAIKS. Vai es to vienmēr dodu saviem bērniem? Diemžēl nē. Vai es nekad nemēģinu atpirkties ar lietām? Diemžēl dažreiz: Jā... Ir vērts par to runāt atkal un atkal, lai nostiprinātu savu viedokli, pozīciju un nostāju. Nu kaut kā tā ;) "Nebija šaubu, ka dzīvē vissvarīgākais nav "lietas". Tieši laiks, ko pavadīju, nostiprinot savu brīvroku dzīves pieeju, caur Dieva žēlastību kļuva par manu dzīvesveidu"⁹ - iedvesmo Reičela.
------------------------------
Vai es esmu brīvroku mamma? Jā un nē. Es gribu tāda būt. Es mācos. Tā nav viena stadija, ko apgūst un tad tu esi profiņš, tas ir ceļš un mācība visas dzīves laikā. Apstāties un pamanīt. Prioritēt svarīgo ne steidzamo ;) Lai mums un Jums izdodas!
"..patiesība sāpina, taču tā arī dziedina un pietuvina mani tam cilvēkam, kāds vēlos būt." R. M. Steforda.
______________________________________
* Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016.
¹ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 136. lpp
² Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 93.lpp
³ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 104. lpp
⁴ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 124. lpp
⁵ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 130. lpp
⁶ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 147. lpp
⁷ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 174. lpp
⁸ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 191. lpp
⁹ Steforda R. M., Brīvroku mamma. Zvaigzne ABC, Rīga. 2016., 221. lpp
Super! Šī grāmata manās rokās nonāca decembrī, piedaloties "Bērnu žūrijā". Vispār, biju pozitivi "šokēta", ka kristiešu grāmatas iekļautas žūrijas lasāmvielā :) Mani ļoti, ļoti uzrunāja.. Arī man ir dažādi traucēkļi, ar kuriem gan jau ilgāku laiku "karoju" un Dievs mani veido un māca atsijāt nenozīmīgo, lai paliktu tikai svarīgākais. Svarīgākais ir Viņš, mans vīrs un bērni. Ak, cik bieži es jaucu visu ar vietām un no tikko nosauktajām kā svarīgākais sanāk veicamo darbu saraksts :( Bet turpināšu censties iet ticība un ielikt Viņa rokās un tiešām vairāk ar mērķi un nodomu domāt par savām prioritātēm :)
AtbildētDzēstJā, mēs arī pie tās tikām pateicoties Vecāku žūrijai! Prieks, ka foršas grāmatas tiek piedāvātas tik plašai auditorijai! Lai izdodas, tas noteikti ir tā vērts! Tas ir ceļš visas dzīves skrējienā :)
Dzēst