Lai gan šī informācija pie mums ir jau kādu laiku, visu laiku nesanāk laika blogam... gribas izdarīt šo un to. Gribas vakarā palasīt grāmatu, parrunāties ar vīru, noskatīties filmu un kādu vakaru arī laicīgi aiziet gulēt ;)
Plāns Aurēlija izskausījās labi, bet, kamēr mēs gaidījām mūsu lidmašīnu Oslo, tikmēr mums ar vīru bija gana daudz laika, lai pārrunātu mūsu dzemdību pieredzes, nojautas, sajūtas un reālo situāciju.
- Mums ir pieci bērni. Ja dzemdē slimnīcā, tad viņi "pārvēršas" par problēmu, jo kādam viņi ir jāsavāc, jāpieskata, jānodrošina visas aktivitātes u.t.t. Jā, mums šeit ir gana daudz radiņu, bet viņiem visiem ir savas dzīves, ģimenes un darbi! Tas tomēr būtu vairāk vai mazāk savu problēmu uzgrūšana otram. Zinu, ka dzemdības ir īpašs laiks, bet tomēr mums negribas apgrūtināt citus, ja paši varam tikt galā. Mājdzemdībās šādas "problēmas" atkristu ;) Man vajag sirdī mieru, ka ar bērniem viss ir kārtībā. Un ideālajā gadījumā viņi ir pie mums - mājās, parasti guļ, jo es dzemdēju vai nu pa nakti, vai arī pa dienu, bet bērniņš piedzimst tad, kad mājās iestājas vakara miers un visi saldi čuč...
- Diemžēl, bet pastāv arī variants, ka mēs līdz slimnīcai netiekam. Es gan esmu pārvietojusies ar mašīnu tikai pirmās divās mūsu dzemdībās, bet man ar to pietika, lai saprastu, ka es neesmu gatava pārlaist kontrakcijas mašīnā. Ja līdz šim mums ir bijis jābrauc tikai kādas 15 minūtes (māja - slimnīca, vai arī otrajās dzemdībās sapulce - mājas), tad nobraukt pusstundu vai pat stundu man liekas nereāli. Es tik tiešām NEĻĀVU vīram braukt ātrāk par 40 km/h.... un ja attālums ir vairāk kā 60 km, tad cik ilgi tas būs? Vēl jau tas fakts, ka es nebraukšu uz slimnīcu, ja nebūšu 150 % pārliecināta, ka dzemdības tik tiešām ir sākušas, bet kad es būšu pārliecināta, tad jau var būt par vēlu... diemžēl, bet tāda ir mana dzemdību pieredze. Arī piekto bērniņu dzemdējot, es vēl nepilnu stundu pirms bērniņa ieraudzīšanas, šaubījos vai vispār kas notiek, varbūt tās vecmātes ir jāsūta mājās, gāju dušā, jo bija "borring" un nezināju, ko lai īsti daru, un pēc tam gan viss notika tik strauji ;) Protams, ka es nezinu, kādas būs man šīs dzemdības, bet es nedrīkstu arī ignorēt savas sajūtas un pieredzi. Dzemdībām sākoties, tās sākas kā tukša lapa ar klusu ticību un cerību, ka Dievs visu svētīs un Viņa prāts te notiks. Es esmu tikai "instruments" caur ko Dievs ļauj šim bērniņam piedzimt.
Šo visu pārdomājot un pārrunājot, mēs nolēmām ar vīru, ka nākamajā vizītē pie manas vecmātes (pie kuras esmu tikai uzskaitē), mēs to visu pārrunāsim un tad jau redzēs, ko labu viņa varēs ieteikt. Kopīgi aizlūdzām un nodevām to Dieva rokās, kas visu redz! Vēl nolēmām, ka būs vien jāizsūta draugiem SOS sms par aizlūgšanas vajadzību mūsu mājdzemdības vecmātes meklējumos, jo Dievs ir varens, un šī lieta noteikti, ka ir Viņa rokās!
Sagaidījām lidmašīnu, pacēlāmies, pārlidojām, nolaidāmies, saģērbāmies ViA salidojumam (nu tieši tā kā James Bond filmās... ;) iegāju tualetē džinsās un botās, bet iznācu kurpēs un kleitā). Kamēr gaidījām mūsu draugu, tikmēr man beidzot bija brīvs brītiņš ieslēgt mobilo tālruni un šeku, reku... es saņēmu ziņu, ka man ir mājdzemdību vecmāte! Jūs ziniet, lielāku prieku šai dienai vairs nevajadzēja! ES staroju, burtiski lēkāju un slavēju Dievu par šo priecīgo ziņu.

Pateicība Dievam, ka viss nokārtojās! Tas ir tik, tik, tik labi. Lai mierīgs palikušais gaidīšanas laiks, un skaistas dzemdības. P.S. Man no otrajām dzemdībām kā sāpīgākā epizode prātā palikusi brauciens uz slimnīcu. Bija liels stress un knapi paspējām, jo dzemdības bija ļoti ātras. Pēdējās nedēļās pirms dzemdībām vislielāko stresu radīja "ko darīt ar vecāko bērnu" jautājums, tā ka es saprotu, cik liels atvieglojums ir tas, ka zini - ar bērniem viss būs labi, un nekur nebūs jābrauc.
AtbildētDzēstPaldies, Sandriņ! ;) Tas man ir par iedrošinājumu un stiprinājumu, paldies, ka padalījies. Ir forši zināt, ka es neesmu vienīgā, kurai jautājums par bērniem vai slimnīcu var radīt stresus un uztraukumus ;)
Dzēst