| Diena, kad pateicām bērniem. Vai varat ieraudzīt mazās čībiņas? |
Kā es jūtos?
Labi. Pārsvarā ļoti labi, bet es jūtu to, ka tas nav pirmais bērns un man vairs nav saldie 20 ;)
Kā tas izpaužas?
Pirmajā trisemestrī man bija nežēlīgs nogurums. Es gulēju no rītiem ilgi. Cēlos augšā tikai tad, kad bērni nāca mani modināt, jo gribēja ēst brokastis. Citos rītos viņi tik ilgi un mierīgi spēlējās, zīmēja, vai kaut ko darīja... es piecēlos un tad mēs iesākām mūsu ikdienas ritmu... Gulēju kopā ar bērniem arī diendusu no 30 min - pāris stundām, katru dienu citādāk. Kad atnāca vīrs mājās no darba, atkal devos pagulēt... un tad jau naktsmiegs ;) Bet man nav žēl šī laika. Tas ir vajadzīgs man un mazulim un arī visiem pārējiem, lai es un mēs visi justos labi! ;)
Ja pirmajos mēnešos es vēl diezgan aktīvi apmeklēju sporta zāli, jo jutos labi, tad laikam pieaugot, es to pārstāju darīt, jo, pirmkārt, man pēc tam parādījās nežēlīgais nogurums par ko es aprakstīju jau iepriekš, bet, otrkārt, es sajutu mazu diskomfortu un secināju, ka sporta zāle uz šo laiku ir jāiesaldē. Pietrūkst... ļoti pietrūkst man atsāpes un laiks sev! Bet nekas, tas ir tikai uz šo īso un īpašo laiku!
Mans temps un solis ir palēninājies, un es vairs neskrienu tā kā ar citiem bērniem, esot gaidībās. Ir man aizdusas un nav spēka. Nācās man arī atlikt savus 2 km pārgājienus uz veikalu un atpakaļ, jo pēc tam man parādījās izdalījumi, kas brīdināja - STOP.... pietiek skriet... šis laiks ir lai norimtu... šādā pašā veidā izjutu arī to, ka veikalu apmeklējumi ar kājām un smagajiem maisiņiem ir jāpārtrauc, vai nu jābrauc ar mašīnu, vai nu jāiet vairākas reizes ar kājām un jānes mājās vieglākas "tašas" ;)
Par ko es esmu pateicīga?
Par mūsu esošajiem un gaidāmo bērniņu. Par to, ka man nav bijušas sliktas dūšas (ne ar vienām gaidībām) - tā ir ļoti liela Dieva dāvana! Un kopumā es jūtos tik tiešām ļoti labi!
Paziņot citiem?
Līdz šim mēs esam diezgan ātri paziņojuši draugiem, radiem un paziņām par to, ka mēs esam gaidībās. Likās tik svarīgi un forši, ka viņi var arī par mums aizlūgt! Bet šoreiz bija citādāk... kāpēc? Es nezinu, bet tā es jutos... Vēl joprojām lielākā daļa no mūsu zviedru draudzes šo faktu nezina... Man vienkārši negribas to nevienam stāstīt! Tas ir mūsu prieks un noslēpums! Tas ir mūsu brīnums, ar ko kaut kādā ziņā negribas dalīties ;) Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, bet tā es jūtos ;) Lielākā daļa mūsu draugi Latvijā, šo faktu uzzināja - mūs ieraugot klātienē ;) Iespējams, ka tie kas mūs neredzēja to nemaz vēl nezina, ja nelasa manu blogu ;) Bet iespējams, ka uzzinās to tikai ar šo ierakstu ;) Lai jau! ;) Vairs es nevaru fiziski "noslēpt" un vairs negribas slēpt ;)
Ko saka māsa un brāļi?
Nākamajā dienā, kad mūsu bērni uzzināja par vēl viena bērniņa ienākšanu mūsu ģimenē, Kristaps man pasniedza šo fantastisko zīmējumu! TIIIK mīļi! Ja agrāk mūsu vecākais dēls bija izteicies, ka viņš vairs nevēlas māsas/brāļus... kas mūs mazliet uztrauca - ko viņš teiks. Tad tajā brīdī, kad mēs to pateicām, viņi patiešām visi un no sirds priecājās ;) Marta, protams, ka grib māsiņu. Bet mēs esam nolēmuši, ka negribam zināt dzimumu līdz pat dzimšanas brīdim! Tā kā neprasiet man: kas būs? Ir tikai divi varianti, vai nu meitiņa, vai dēls :D
Nākamajā dienā, kad mūsu bērni uzzināja par vēl viena bērniņa ienākšanu mūsu ģimenē, Kristaps man pasniedza šo fantastisko zīmējumu! TIIIK mīļi! Ja agrāk mūsu vecākais dēls bija izteicies, ka viņš vairs nevēlas māsas/brāļus... kas mūs mazliet uztrauca - ko viņš teiks. Tad tajā brīdī, kad mēs to pateicām, viņi patiešām visi un no sirds priecājās ;) Marta, protams, ka grib māsiņu. Bet mēs esam nolēmuši, ka negribam zināt dzimumu līdz pat dzimšanas brīdim! Tā kā neprasiet man: kas būs? Ir tikai divi varianti, vai nu meitiņa, vai dēls :D
Kā arī es tiku pie kolosālas rozes ar 5 ziediem un vienu pumpuru no sava mīļotā vīra. Vai nav zīmīgi un skaisti! Mēs esam tik ļoti svētīti un kā saka Pārsla - tik bagāti!
Maniem vecākiem bija laulību gada diena, un mēs vēlējāmies to paziņot kādā īpašā veidā... Nopirkām 15 rozes. Mēs esam 7, tas nozīmē, ka katrs pasniedza omai 2 rozes un viena palika pāri, tad nu pie tās piesējām balonu ar uzrakstu: "15-tais mazbērns jau ir ceļā ;)".
Te nu kādas bildītes ar puncīti, ko toreiz vēl spēju arī ievilkt ;)
Latvijā mēs nosacīti nosvinējām 20. gaidību nedēļu. Tas nozīmē, kas puse laika jau ir pagājis un ja runā tīri teorētiski, tad līdz dzemdībām ir palikušas nieka 20 nedēļas ;) Kaut gan man liekas, ka šis laiks velkas... Ka vēl man būs jāstaigā 4,5 mēneši, tas man liekas tik DAUDZ!
Pagaidām mums nav ne naudas dzemdībām, ne attiecīgās vecmātes, bet man sirdī ir miers. Es tik tiešām ticu, ka viss nokārtosies un mēs visu paspēsim gan sakrāt, gan atrast ;)
Pēc vairākām sarunām ar vīru, es konstatēju, ka man vajadzētu no jauna izlasīt grāmatu "Birthing from Within". Godīgi sakot, neesmu vēl sākusi to darīt, bet visam savs laiks.









Vissirsnīgākie sveicieni un laimes un svētību vēlējumi! Jūs esiet tik iedvesmojoša ģimene. Kad es palasu, cik labi un, galvenais, ar kādu kristīgu attieksmi tu tiec galā ar visu, man paliek gluži vai kauns, ka reizēm liekas grūti tikt ar 2 bērniem galā!
AtbildētDzēstLiels paldies, Sandriņ! ;) Nu, nu... ne es ar visu tieku galā, ne arī attieksme... man tā tik bieži ir nepareiza... Katram ir savs, Sandriņ, un arī pat viens bērns ir DAUDZ!! ;) Veiksmi
DzēstTev!