Pāriet uz galveno saturu

Tērvete: taureņu māja, dabas parks, skatu tornis un bānītis

Mūsu laulību 11. gada dienu mēs šogad pavadījām Tērvetē! Tas bija tik jauks piedzīvojums, jo pēdējo reizi tur pabijām pirms 5 gadiem ar Martiņu puncītī. Tā nu bija prieks skatīties kā daudz kas uzlabots, atjaunots un papildināts! Liels paldies, Pārslai, par dāvanu karti!

Pirmā vieta, kur piestājām bija Tērvetes tauriņi! Kolosāls piedzīvojums, bet ļoti karsta siltumnīca ;)

Pēc tam mēs devāmies pāri jaunajam gājēju koka tiltiņam uz Tērvetes Dabas parku, lai ieturētu pusdienas, un kad punči bija pilni, tad gājām meklēt Rūķu ciematu, uzkāpām arī Tērvetes koka Skatu tornī un izbraucām ar Pasaku bānīti, kā arī bērniem ļoti patika izskraidīties par koka Atrakcijas parku.

Bet mūsu diena beidzās ar pārsteigumiem un inspektora Capa cienīgiem piedzīvojumiem. Par to gan mazliet vairāk pēc bildītēm :) 

 

 


 






































Mūsu jautrākie piedzīvojumi sākās pēc tam, kad Māris bija runājis pa telefonu ar opīti. Šoreiz mēs nebijām vieni šajā ceļojumā, bet arī Latvijas opis mums piebiedrojās. Diemžēl viņa veselība nebija tik laba, lai pastaigātos kopā ar mums šajās dabas takās, tāpēc viņš nolēma pagaidīt mūs mašīnā... un viņam nejauši gadījās, ieslēgt mašīnas atslēgas mašīnā. Jeb vienā no reizēm, kad gāja uzpīpēt tās nepaņēma līdzi un mūsu mašīnai, ja visas durvis ir ciet, tā automātiski pēc neilga laika aizslēdzas ;) hi-hi... jeb "sāpīgs" prieks ;) Tad nu ejot atpakaļ uz mašīnu, Mārim izdevās atrast perfektu akmeni, lai izsistu mašīnas aizmugurējo logu un tiktu pēc atslēgām... mēs sākām iemūžināt šādu notikumu, jo tik bieži jau šādi piedzīvojumi mums negadās ;) 


Paldies arī Suščiku ģimenei par kontaktiem! Starp citu, ja Jums šādi kādreiz gadās ir iespējams arī sameklēt mašīnas atmūķētāju, tik tas prieks maksā no 60 - 80 EUR, vismaz mūsu gadījumā, kad meistars bija Rīgā, bet mēs Tērvetē ;)  

Par laimi jeb pateicoties lūgšanām, Dievam un 5 gudrām vīriešu galvām mēs iztikām bez fiziskas mašīnas traumēšanas. 

Kamēr mēs ar bērniem sēdējām un gaidījām, un apēdām pēdējos līdzi paņemtos našķus, tikmēr mums garām pagāja divi jauni "kungi". Man uzreiz radās doma viņus uzrunāt, bet sakautrējos. Nekad jau nevar zināt, vai kāds no garām gājējiem nav mašīnas atmūķētājs ;) Tā tas arī palika. Pie mūsu mašīnas uzradās ģimenīte ar trīs bērniem, kam blakus atradās viņu mašīna, tad nu šie pacietīgi sēdēja un gaidīja, un mums visādi palīdzēja. Gan ar mēģināšanu iebāzt makšķeri pa loga škirbiņu, lai izvilktu atslēgas no šofera krēsla. Jā, laikam aizmirsu piebilst, ka atslēgas palika uz šofera krēsla, bet pretējās puses logs bija palicis vaļā mazā šķirbā! Tā kā cerība pastāvēja... Bet nekā.... 

Atkal mums garām gāja manis iepriekš pieminētie "kungi" un šoreiz es viņus uzrunāju. Izstāstīju situāciju un viņi labprāt devās paskatīties un kā palīdzēt. Tā nu rezultātā no bambusa nūjas, makšķerkāta un salocītas metāla adāmadatas tika pagatavots rīks - atslēgu izvilkšanai! Un tas izdevās! Slava Dievam!!!! Mūsu sirds gavilēja un priecājās! 



Kad visiem no sirds bijām pateikušies un visi sēdējām mašīnā, lai trauktos uz Ogri, mēs vēl nenojautām, ka mūs gaida vēl kāds pārsteigums! 

Tikām uz šosejas Jelgava - Rīga, kad pamanījām, ka mums pa priekšu nevis brauc, bet "streipuļo" melna mašīna ar lietuviešu numura zīmēm. Radās doma to apdzīt, bet tā kā tā mēdza pastāvīgi iebraukt arī pretējā joslā un visu laiku brauca no viena ceļa malas uz otru, tad mēs sabijāmies, jo nekur nebija garantija, ka tā nevarētu pēkšņi iebraukt mūsu mašīnas sānos, tāpēc mēs nolēmām rīkoties. Es zvanīju 112. Mani savienoja ar vietējo policiju un te sākās mans inspektora Capa uzdevums. Es domāju, ka paziņošu situāciju un klausuli nolikšu, bet Nē. Visu ceļu no piezvanīšanas brīža, līdz pat nogriešanās uz apvedceļu, es sarunājos ar policistiem. Sajūtas bija neaprakstāmas, nu tādas kā izmeklētāju filmās. Man jautā, cik tālu mēs esam, es atbildu, pēc tam to ziņu pa rācijām nodot tālāk un atkal man jautā, vai esam jau šķērsojuši attiecīgo pagriezienu, luksoforu u.t.t. Bet es šo ceļu tik labi nezinu, un tāpēc arī saku, ka īsti nezinu... Jā, jā, tuvojamies luksoforam, šķērsojām, mašīna joprojām brauc mums pa priekšu. ;) Tikai tad, kad savienoja mani ar Rīgas policistiem, tad sarunu mēs izbeidzām. Diemžēl vai par laimi mēs neredzējām pakaļdzīšanos, vai mašīnas apturēšanu, bet labi ka tā. Pēc šīs dienas jutos, kā kārtīgs Latvijas pilsonis ;) labu darbu veicis, jo šādas mašīnas un braucēji apdraud kopējo ceļa satiksmi! 

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts