Daudzi no Jums jau zina, ka Rūcītis mums vienmēr ir bijis ašais gājējs, jo sāka staigāt ap gada vecumu. Tas nozīmē, ka ap 1,5 gadu viņš jau bija kārtīgs skrējējs.... Jā, skrējējs pa trotuāru, gar ielām, prom no mammas, tēta un brāļiem.
Ticiet, vai nē, bet viņš ir pirmais bērns mūsu ģimenē, kam man ir nācies skriet pakaļ! Uhhhh... Ratos sēdēt negrib, grib visur iet un pats! ;) Bērns aug...
Tam visam ir arī zināms izskaidrojums, jo pārējie bērni mums uzsāka staigāt tik ap 1,3 vai pat 1,5 gadiem. Tas nozīmē, ka tikai ap 2 gadiem, viņi bija tādi ātri un kārtīgi skrējēji! Un divgadīgs bērns jau ļoti labi saprot un arī reaģē uz: "Nē, stāvi, mašīna!" utml. frāzēm...
Bet Rūcītim tas viss "gar ausīm"... viņš tik priecājas par savu ātro soli.
Tomēr arī viņš aug! Un jau Latvijā es pamanīju, ka viņam ir parādījušās pēkšņas izbailes no automašīnas motora rūkoņas, kas līdz šim nepastāvēja. Tāpēc tagad viņš ir uzmanīgāks, kad brauc mašīnas. Pats apstājas un pat reizēm nobīstās un tad vajag vecāku pie rokas. Kā arī līdz ar viņa 1. gadu un 8. mēnesi esmu novērojusi, ka viņš tagad labprātīgi dod roku gan man, gan tētim, gan arī brāļiem un māsai. Iet smuki pie rociņas un neko par to nesaka!
Tāpēc pamazām mēs sākam atvadīties no bērnu ratiņiem! Gan ejot uz centriņu, gan uz vietējo veikalu, gan arī uz mežu (tur gan lielāko daļu veicam ar mašīnu un pēc tam ar kājiņām), jo ja ir līdzi tētis, tad pie spēku izsīkumiem, var panest viņu opā ;)
Nu, redziet, ar KATRU bērnu atklājas kaut kas jauns un vēl nebijis!
Tagad es arī vairāk izprotu un saprotu tās māmiņas, kurām bērni skrien prom, visticamāk, ka arī viņi ir diezgan agri uzsākuši staigāt!
Komentāri
Ierakstīt komentāru