Pāriet uz galveno saturu

Mūsu 10

Tieši šodien mēs svinēsim mūsu ģimenes kāzu 11. gada dienu! Laiks skrien! Mums ir pieci brīnišķīgi bērni un drīz būs gaidāms sestais, jā, jā... es esmu gaidībās un mēs par to ļoti priecājamies! Kāda paies šī diena, to rādīs laiks! Bet šodien es vēlējos ar Jums padalīties pirms gada piedzīvotā īpašā notikumā!
Mums bija mūsu mini kāzu solījuma atjaunošanas svētbrīdis pie jūras!

Ja mēs runājam pavisam atklāti, tad reizēm man ir tādas sajūtas (lasiet un saprotiet pareizi, tās ir tikai un vienīgi SAJŪTAS), ka man līdz galam nepatika mana kāzu diena! Ka tajā kaut kas pietrūka... ka manas vēlmes netika līdz galam pieņemtas, uzklausītas un īstenotas... Te mazliet ironijas, lai akcentētu manu domu: Jūs saprotiet, ja topošajam līgavainim ir pilnīgi vienalga kādā krāsā būs puķītes uz kūkas un man matos, bet man tas ir svarīgi, jo tā taču būs mana mūža svarīgākā diena, tad dariet pēc līgavas prāta!!! Tas ir svarīgi. Nav nenozīmīgu sīkumu - kāzu dienā!... ir runa par to, kas tajā dienā ir svarīgākais. Mana atbilde joprojām ir, ka jaunais pāris. Ka visam ir jānotiek tā, kā viņi vēlas!!! Un tas ir pats svarīgākais, pat ja tas iet pret vecāku, draugu vai radu gribas.

Kad mēs apprecējāmies, man bija 21 un topošajam vīram 25. Jauni, tagad atskatoties, liekas - galīgi jaunieši! Mans līgavainis pats sevi pilnībā uzturēja, bet es vēl biju daļēji atkarīga no vecākiem. Lai gan strādāju un jau mazliet pelnīju, pašai savas naudas kāzām man nebija. Tāpēc man likās, ka ir jābūt arī tā, kā mani vecāki grib... reizēm es to pārdomāju un nožēloju... Vai es gribētu apprecēties no jauna? Nē! Bet man šajā visā ir maza sāpe. Par to, ka mani tā līdz galam īsti nesaprata.

Iespējams, arī tāpēc, ka kādas lietas notika bez manas ziņas, vai bez maniem draugiem... tie bija līgavaiņa draugi, kas mani toreiz tik labi nepazina...

Man nepatika mana vecmeitu ballīte, protams, ka tā bija smieklīga, un mēs visi par to varam pasmaidīt un pasmieties. Un ir jau arī smieklīgi! Tagad liekas, ka bija jau forši! Ir un būs ko vienmēr atcerēties :) Bet toreiz tas bija ar sāpi sirsniņā.... lai gan es to neizrādīju, jo neiešu jau te rādīt, ka man kaut kas nepatīk, vai sāp... tas ir pārāk sāpīgi...

Man vienmēr bija prātā, ka vecmeitu ballīte, tā nav ņirgāšanās par topošo līgavu, jo īpaši, ja to veic kristieši, bet gan forša kopā būšana un priecāšanās. Es negribu nevienu nosodīt vai tiesāt... es tikai beidzot uzdrīkstos padalīties ar to, kas tik ilgi ir reizēm nospiedis manu sirsniņu...

Vienkārši kaut kādā ziņā, es savā sirsniņā līdz galam nepiedzīvoju un nesajutu to, ka tā ir MANA ĪPAŠĀ DIENA!

Tā bija skaista diena!

Tā bija kolosāla diena!

Tā bija ļoti īpaša diena - pati svarīgākā manā mūžā, pēc savas dzīves atdošanas Kristum!

... bet es gribu iegūt to trūkstošo daļu, kas netika diemžēl pilnībā piepildīta mūsu laulību dienā... to SAJŪTU!

Te nu kāda daļa no mūsu sajūtām pirms gada:
































































































Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts