Tagad atskatoties, varu droši teikt, ka mums visiem, tas bija īpašs laiks. Jūnija pirmās divas nedēļas dzīvot pie maniem vecākiem, bet šoreiz stāsts par braukšanu, par stūrēšanu un vadīšanu...
Jau pavisam drīz, pēc nieka pieciem vai sešiem gadiem, mūsu vecākais dēls varēs pats braukt ar savu mašīnu, ko Zviedrijā sauc par "A-traktoru". Tās ir speciāli pārveidotas un pielāgotas mašīnās ar max braukšanas ātrumu 30 - 40 km/h. Ja ir vēlme tās aplūkot, tad iemetiet googlē "atraktor" un pie bildītēm parādīsies mašīnas ar kurām ir atļauts braukt jauniešiem.
Bet kamēr tiesības vēl nav un braukšanas āķis ir lūpā, tikmēr vectēvs apmāc dēlu pļaut zāli. Bet mūsu bērni ir viegli, mazi un smalciņi (noteikti zem vidējās normas kg un cm ziņā attiecībā pret vecumu), tad nu opīša zāles pļāvējs nedarbojās, jo vadītājs, vārdā Pēcis, bija pa vieglu... un opim nekas cits neatlika, kā sēdēt aizmugurē. Dēlam jāpaaugas, lai varētu braukt viens pats... laikam būs viņus kārtīgāk jābaro ;)
Gribēja opis, lai mazdēls viens nopļauj zāli, bet beigās iznāca nedalīta uzmanības deva ar pamācošām instrukcijām. Forši!
Un kamēr viņi pļāva zāli, tētis ar Rūci spēra bumbu, un es plānoju mūsu ikdienu ;) Tās bija pēdējās dienas pie maniem vecākiem...
| Foto: Rūdolfs |
| Foto: Rūdolfs |

Komentāri
Ierakstīt komentāru