Pāriet uz galveno saturu

Viena nedēļa un 4 brīnišķīgas dienas


Šis raksts tapa ilgi, un šodien atkal tam izgāju cauri un nolēmu dalīties mūsu pieredzē! Paldies, Tev, Pārsla par visu, visu!!! Mīlam Tevi, ļoti, ļoti!

Kad es pirmo reizi Sejas grāmatā (Facebook) ieraudzīju aicinājumu uz Vidzemes augstkolas 20. dzimšanas dienas salidojumu/dzīrēm, mani pārņēma nostaļģija, un es ilgojos pēc Latvijas. Pēc iespējas atkal satikt sen neredzētos kursa biedrus un pārmīt ar viņiem kādu vārdu.

Aprunājoties ar vīru, mēs nolēmām, ka es došos uz šo balli, un mēs ļoti laicīgi, jau pirms vasaras atvaļinājuma 2016. gadā, nopirkām man biļetes lidojumiem uz Rīgu un atpakaļ. Laiks gāja un, protams, ka man visu laiku bija sirdī, ka varbūt arī vīrs varētu man braukt līdzi, jo divatā ir jautrāk. BET vienmēr pastāv atrunas, ka nav naudas, ka nav īsti, kas varētu pieskatīt mūsu bērnus, jo mana mamma diemžēl tajās dienās arī strādāja un šoreiz nevarēja izlīdzēt. Tā tas arī palika. Es pamazām nobriedu un pieradu pie domas, ka 4 dienas man būs mans mini atvaļinājums vienai pašai.

BET tad notika brīnums. Vienā telefonsarunā ar Anlijas omīti Pārslu (vīra māti, kas dzīvo Anglijā), es dalījos, ka pavisam drīz plānoju viena lidot uz Latviju. Izstāstīju visu kā tas ir realitātē un tad sekoja, kaut kas pārsteidzošs. Viņa piedāvāja mums: atlidot un pieskatīt mūsu bērnus uz šīm 4 dienām, kamēr mēs abi ar vīru būtu Latvijā. No sākuma, es tik tiešām nespēju tam noticēt, kā... viņa ir gatava lidot uz Zviedriju tikai tāpēc, lai pieskatītu bērnus (Zinu, ka tas nav tikai, bet nu tā kaut kā jocīgi...). Pusdienu laikā, kad vīrs bija mājās, es viņam ieminējos par šādu iespēju, un mēs nolēmām par to aprunāties mazliet vairāk vakarā, kad bērni gulēs... Ziniet, es jau biju stāvoklī ar Esterīti, un man jau radās savs viedoklis šajā jautājumā. Es īstenībā pat neticēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo tas arī kaut ko maksā, un mums bija jāsāk krāt nauda mūsu plānotajām mājdzemdībām. Pa dienu vēl izraudājos - hormonu ietekmē, un pieņēmu to, ka būs vien man jābrauc vienai pašai. Cik muļķīgi un naivi. Jo pārnākot mājās no darba, pirmais, ko mans vīrs man teica bija: "Pērc man biļetes!" "Ko?" Es nespēju tam noticēt, bet tā bija realitāte! Tā nu mēs sākām gatavoties kopā šim mazajam atvaļinājumam!

Kāpēc es par to visu rakstu? Kāpēc es to stāstu? Jo šis bija pirmais mūsu ceļojums divatā! 2016. gada oktobris. Un vēl pie tam uz 4 dienām! Bez bērniem! Vieniem pašiem! Juhūuu!!! Mēs laižam dzīvē ;) Zinu, ka ir svarīgi pavadīt laiku divatā laulātajam pārim, bet jo vairāk bērnu, jo reizēm to grūtāk īstenot. Protams, ka mums ir bijuši randiņi uz pāris stundām divatā, vai arī parasti tie ir vakaros un mājās, kad visi bērni saldi čuč, bet šī reize bija ļoti īpaša!!!

Savā ziņā pat jocīgi bija arī tas, ka manī bija pilnīgs miers. Es pilnībā uzticējos un zināju, ka varu paļauties uz Anglijas omīti, lai gan viņa viena pati uz tik ilgu laiku mūsu bērnus vēl nebija pieskatījusi. Tik, cik uz dažām stundām pie viņas Anglijā ciemojoties ;) Bet viss nāk īstajā laikā un vietā! Es jau galvā sāku kalt jeb pārdomāt mūsu ikdienas plānu. Ikdienas režīmu, kas jāsaraksta uz vienas lapas, katrai dienai un jāatstāj omītei. Jo daudzas lietas man ir pašsaprotamas, bet viņa taču nezinās, ka otrdienās vecākajam dēlam uz skolu ir jādod līdzi mājas darbu mapīte, ka Reinim trīs reizes dienā ir jāiepūš zāles u.t.t. Šādus sarakstus es viņai atstāju ;)  Mazliet biedējoši ;)

Kā sagatavot bērnus vecāku ceļojumam?

Kad mēs paziņojām mūsu bērniem, ka mamma un tētis uz četrām dienām lidos uz Latviju un viņus pieskatīs Anglijas omīte, tad vecāko dēlu pirmā reakcija bija: "Yes!!!!!" Bet Reinis un Marta tā kā sabēdājās... tad mēs turpinājām par to runāt un stāstīt, ka mēs nebūsim, bet būs oma, tā tad arī viņas noteikumi un kārtība... Jūs varēsiet aizvest omu un viņai parādīt vietējo spēļlaukumu un, iespējams, ka viņa gribēs jūs palutināt ar kādu saldumiņu... Tad viņi pārdomāja un sapriecājās. Reinis uzreiz jautāja: "Kad oma būs? Vai rīt?" Kad atbilde sekoja noraidoša, ka gandrīz pēc mēneša, tad atkal nebija labi :D Tā bija pirmā saruna. Pēc tam mēs par to runājām un stāstījām, ka oma jāklausa, ka būs vien jāpalīdz un jāparāda kur un kas atrodas, jo, iespējams, ka viņa nevarēs kaut ko atrast u.t.t. Laiks gāja. 
Protams, ka tai dienai tuvojoties Reinis un Marta sāka par to arvien vairāk pārdzīvot. Reinis pat pāris vakarus no sirds par to izraudājās un abi mums teica, ka pēc mums ilgosies un, ka mūs ļoti pietrūks... Mīļojām, mierinājām un runājām... Gatavojām viņus šai dienai. Rūcītis tā īsti par to vēl neko neteica, jo viņš vēl tik mācījās runāt... bet es zinu, ka iekšēji viņš juta, ka kaut kas briest. Arī ar vecākajiem dēliem par to runājām atkal un atkal, un samīļojām viņus! 

Omītes ierašanās
Par laimi omīte ieradās divas dienas iepriekš, tad nu bērniem bija iespēja aprast ar situāciju un pierast pie viņas. Visvairāk mēs uztraucāmies, kā ies ar mūsu jaunāko dēliņu, bet pirmajā dienā viņam vajadzēja tikai OMU. Sēdēja viņai klēpī, viņa palīdzēja tikt līdz podiņam, lasīja grāmatiņas un spēlējās. Protams, ka bērni priecājās par omas atvestajām dāvaniņām un našķiem ;) Otrajā dienā, mūsu mazais, bija mazliet rezervētāks un tā kā svārstījās starp mani - mammu un omu, bet arī šī diena pagāja ļoti jauki. Piektdienas vakarā vēl kārtīgi visus samīļojām, sabučojām un paskaidrojām, ka rīt no rīta viņi paliks ar omīti, un mēs atgriezīsimies jau otrdienas vakarā. 

Vecāki dodas ceļā
Un tad mēs sestdienas rītā, agri no rīta (pirms plkst. 5:00) - "pazudām". Bet es pat teiktu, ka šāds scenārijs ir ideāls, jo nav pēdējā brīža puņķi un asaras, kā arī izpaliek grūtais šķiršanās mirklis. Viņi pamodās un mēs jau bijām projām... Sākās arī viņu mazais atvaļinājums no vecākiem kopā ar omīti. 

Paldies, manai māsai Intiņai, kas mūs aizveda līdz Gēteborgai. Tur mēs iesēdāmies vilcienā Gēteborga - Oslo Rygge (lidosta). Un mūsu ceļojums divatā sākās. Protams, ka vilcienā ieraugot mazu bērnu, es aizdomājos, kā iet mūsējiem, ko labu viņi dara, vai ir jau pamodušies, kā reaģēs u.t.t. Bet mēs par to lūdzām gan iepriekš, gan arī tajā brīdī un zinājām, ka viss ir Dieva rokās. Mums ir jāatlaiž un jāuzticas Viņam! 
Kad tikām Oslo Rygge lidostā, uzēdām līdzi paņemtās brokastu maizītes, izgājām drošības kontroles un gaidījām... gaidījām un gaidījām mūsu lidmašīnu. Tas bija mazliet nogurdinoši, bet man bija pati labākā kompānija - mans vīrs un mazulis zem sirds. Šajā laikā izrunājām arī ar vīru mūsu Aurēlijas plānu un pārdomājām mūsu mājdzemdību/slimnīcas iespējas. 

Ko tikmēr darīja mūsu bērni?
Kopā ar omīti bija devušies jau uz veikalu pēc divām pakām konfektēm un tagad soļoja uz bērnu rotaļu laukumu. Viņiem viss bija labi un mierīgi! Fū ;) 

Lidojums bija veiksmīgs. Tā kā lidojuma biļetes mēs pirkām atsevišķi, jo no sākuma mēs domājām, ka es braukšu viena pati, un vīrs pievienojās vēlāk, tad mums bija divas rezervācijas. Ar Ryanair kompāniju mēs nopirkām mums abiem sēdvietas, tas ir atsevišķs maksas pakalpojums, jo vēlējāmies sēdēt kopā lidojuma laikā. Bet ar AirBaltic mēs to īsti līdz galam neizdarījām, jo jāmaksā būtu ne tikai par pašu sēdvietu, bet vēl 5 EUR katram par apkalpošanas jeb darījuma maksu... Man likās, tā mazliet muļķīgi samaksāt papildus ~ 20 EUR, lai vīrs un sieva sēdētu kopā. Tāpēc pēc lidojuma, kamēr mums bija laiks, mēs devāmies pie AirBaltic stenda/lodziņa jeb klientu apkalpošanas daļas un izstāstījām savu likstu. Ar lūgumu, vai nav iespējams, viņiem mūs sasēdināt kopā un par to paņemt vienu "komisijas maksu". Beigās tikām cauri pa baltu velti. Pēc darbinieka lūguma, mēs caur internetu reģistrējām sevi atpakaļ lidojumam un pēc tam viņš mūs sasēdināja kopā! Ak, cik jauki! LIELS PALDIES!!!! Es uzreiz arī painteresējos, bet kā darīt nākamajā reizē, ja tāda vēl gadīsies, jo man pašai nav iespējams izmainīt savu reģistrāciju. Tad vienīgais ieteikums no viņu puses bija zvanīt viņiem un viņi var manu vīru man "piekabināt" klāt, lai mēs abi būtu vienā reģistrācijā ;) 

Lidostas WC pārģērbāmies no ikdienas uz svētku drēbēm un gaidījām mūsu draugu Matīsu. Paldies, Tev, ka aizvedi mūs uz Valmieru ;) Un te sekoja fantastiskie jaunumi, ka mums IR MĀJDZEMDĪBU VECMĀTE ;) Prieks, prieks, palēcieni un prieka saucieni - tā biju ES ;) Nu, vai Dievs nav lielisks?!

Pa ceļam vēl uzēdām šoreiz ko ātru un neveselīgu no Hesburgera, bet gribējās arī ko siltu puncītim... un reizēm jau var ;) 

Un tad mēs ieradāmies Valmierā. Ak... nostaļģija un vecās, labās sajūtas.
Bilde: atrodi mani ;) 
Vai es satiku savus kursa biedrus - daļu jā. Vai mums sanāca no sirds izrunāties? Jā un nē... jo visā kā bija daudz. Bija forša mūzika un gribējās dejot ar vīru, bija forši cilvēki, ko prieks atkal satikt un papļāpāt, bija liels puncis un vēlme nedarīt pilnīgi neko ;) Gribējās būt kopā ar vienu un otru, un tajā pašā laikā tikai ar vīru. Nu, tā kaut kā. 





Bet vakars foršs! Un kolosālas projekcijas! Uh - tas bija varens pārsteigums!
Piekusām un nogurām, jo tusējāmies kā jaunieši un "mājās" pie mīļās Krūmiņu ģimenes ieradāmies tik plkst. 3 no rīta. 





Mēs bijām "ieplānojuši" nākamajā dienā pēc salidojuma arī apmeklēt kādu kristīgo draudzi Rīgā, bet nespējām piecelties, mums nav vairs 20 ;) Ārā vēl lija lietus, tāpēc palikām vien gultās, lai atjaunotu spēkus un kārtīgi izgulētos! Lēnā mierā un bez steigas un bez bērniem ieietu dušā un vienkārši dzīvot! Jo svētdienas vakarā mums bija ieplānots mans BabyShower pasākums Ikšķilē! 

Paldies, Jums manas mīļās: Ilze, Agrita, Jana, Elīna, Ina!  Paldies Jums, ka atradāt sev brīvu brīdi, un mēs varējām atkal visas tikties un patērzēt! Paldies par Jūsu laiku, uzmanību, sarunām un dāvanām! Tas bija tik īpaši! Diemžēl mums nesanāca klātienē tikties ar Elizabeti, jo viņai bija viens mazs, mazs kunkulītis tik tikko kā "izšķīlies" un mīļojams! ;) un Rudīti un Sandriņu, bet tā dzīvē notiek...

Pirmdiena bija zobārsta un randiņa diena! No sirds varu ieteikt kādreiz apmeklēt viduslaiku restorānu Vecrīgā Rozengrāls. Mēs neko nebijām līdz galam izplānoši. Vienkārši gājām pa ieliņām, ieraudzījām, iepatikās, iegājām un palikām! Kolosāla vietiņa. Tik sveces! Interesanta ēdienkarte! Garšīgi! Un atmosfēra vienreizēja! Ahhh... ir ko atcerēties! 















Tad vēl izgājām cauri Stockmann lielveikalam un devāmies baudīt Kino! Man patika filma, bet vīram ne visai...


Paldies, Krūmiņu ģimenei par mūs uzņemšanu. Par sarunām, par vakariņām, par laiku kopā! Tas bija kolosāls laiks! 
Otrdien, no rīta jau agri lidojām uz mājām. Bērni drošās rokās, viss kārtībā un mēs ar laimīgi par mums piešķirtajām brīvdienām! Pēc veiksmīga lidojuma Rīga - Stokholma, mēs braucām ~ 40 min ar autobusu uz Stokholmas centru un plānojām tur divatā "romantiski pastaigāties", kamēr gaidījām mūsu ātrvilcienu. Bet mums bija somas, mēs bijām piekusuši un ārā pūta auksts vējš... ka mēs nekur neaizgājām, bet sēdējām stacijas uzgaidāmajā zālē un gaidījām...

MTR ekspresis ērts un ātrs. Vidējais ātrums bija 125 km/h, bet maksimālais pat līdz 205 km/h... nu tāds "mazs vēja pūtiens" no Stokholmas uz Gēteborgu.







Pēc vilciena mēs vēl sēdāmies autobusā, lai veiktu pēdējo distanci līdz mājām... Nogurdinoši, un reizēm pat garlaicīgi, jo nav neviens bērns, kas jāpieskata... 

Kas saka, ka ceļot ar bērniem ir grūti? Viņi ceļojumu atsvaidzina, padara interesantu un krāsaināku... tādas bija manas pārdomas pēc 4 dienām bez bērniem! 

Kad ieradāmies mājās - Anlijas omītei vajadzēja piešķirt ordeni un atpūtu, jo viņa bija apslimusi, bet neteica mums ne vārda! Bērni priecājās un līksmoja... izņemot Rūcīti... kas pie mums no sākuma nenāca... Tas bija tā dīvaini, ka jaunākais bērns ir omai opā, bet pie mums nenāk. Skatās uz mani, uz omu, uz tēti, uz omu... un tā kā īsti nesaprot, saprot...ir galīgi apjucis... Pagāja pāris stundas, kamēr viņš aprada ar jauno situāciju un pats atnāca pie mums, vecākiem.... Tiiiiikkkk laba sajūta atkal no jauna samīļot visus bērnus!!!!

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts