Pāriet uz galveno saturu

Garīgais varoņdarbs

Izlasot šīs nodaļas virsrakstu "Garīgais varoņdarbs", man nebija skaidrs par ko tur būs, līdz es nesāku to lasīt! 
Ir daudz vērtīgu un noderīgu lietu priekš manis, kuras varu arī ieteikt Jums visiem!

Vai tiešām man ir jābūt rosīgai, kad Dievs mani aicina būt mierā? Ir tik daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešama mana palīdzība, vai kuri kaut ko vēlas no manis. Bet kā tad paliek ar kalpošanu...
Kāpēc mana sirdsapziņa moka mani, kad es neklausos tajā?


Centība un nolaidība, vai arī nevērība pret Dievu, savu darbu, ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem...tas viss ir svarīgs. Ir svarīgi saprast savu kalpošanu un būt vienotam ar Dievu!

Kāda es īsti esmu, vai tāda kādu mani redz apkārtēji cilvēki, vai tāda, kāda es esmu savās mājās? Bet varbūt abas sejas kopā? Cik ļoti es pazīstu pati sevi? Varbūt es lielāko daļu no sava laika pavadu, citus tiesājot, analizējot un aprunājot, bet tā vietā man labāk vajadzētu būt mierā, klusumā un iepazīt pašai sevi...

Šie visi un vēl daudzi citi ir jautājumi, kas man radās, kad lasīju šo nodaļu...


Man jābūt rosīgai?!


Teolo­gam, kurš apgal­vo­ja, ka kristie­tim jābūt rosī­gam cilvē­kam, starecs Joēls atbil­dē­jis: «Nelai­mī­gais! Tu neva­ri atteik­ties no savas rosī­bas, neva­ri atteik­ties no darbī­bas, lai pa­lū­ko­tos pats uz savu attīs­tī­bu? Mēs visi esam ierau­ti nerim­sto­šās darbī­bas virpu­lī un pame­tam novār­tā savas dvēse­les, kas kļūst par nezā­lēm aizlais­tiem laukiem. Rūpī­gi iekop, iest­rā­dā savas dvēse­les lauku, attī­ri to no kaislī­bām, tad raža, ko tu nesī­si savam tuvā­ka­jam, būs ņemta nevis no tava tukšu­ma, bet no tavas pilnī­bas.»*


"Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta."" Lūkas 10:38-42
--------------------------------------------------------------------


Centība un nolaidība



Garī­gā uzva­ra iegūs­ta­ma ar centī­bu. Starecs Anfims sacī­jis: «Centī­ba un nolai­dī­ba ir divi ļoti spēcī­gi līdzek­ļi. Viens mūs ar Dievu vieno, bet otrs — šķir. Centī­ba ir kā nokai­tē­ta dzelzs, bet nolai­dī­ba — auksts metā­la gabals, kuru, lai kā arī sistu ar āmu­ru, tik un tā nepa­da­rīt mīkstā­ku, lai va­rē­tu no tās kaut ­ko izvei­dot. Toties nokai­tē­ta dzelzs ir ļoti plastis­ka.»*



"Tiem līdzi mēs nosūtījām mūsu brāli, par kura centību vairākkārt dažādos gadījumos esam pārliecinājušies. Tagad viņa centība ir vēl lielāka pilnīgā paļāvībā uz jums." 2 Kor. 8:22
----------------------------------------------------------------------


Sirdsapziņa



Starecs Paisijs īpa­ši uzsvē­ris sirdsap­zi­ņas lielo lomu garī­ga­jā dzīvē. Reiz ­viņš teicis: «Sirdsap­zi­ņa ir pirmais Dieva bauslis, likums, kuru Viņš ierak­stī­jis dziļi pirmo cilvē­ku sirdīs, un kopš tā laika ikviens no mums piedzim­stot pārņem to no saviem vecā­kiem. Tas, kurš, ik dienas sevi iepa­zīs­tot, ir izsmal­ci­nā­jis sirdsap­zi­ņu, jūt sevi esam svešu šai pa­sau­lei, un pasau­lī­gie ļaudis brīnās par viņa deli­kā­to uzve­dī­bu. Taču, ja cilvē­ki nepilnvei­do savu sirdsap­zi­ņu, viņi negūst labu­mu ne no garī­gām pamā­cī­bām, ne stare­cu pado­miem. Arī Dieva baušļus viņi nespēj ievē­rot, jo ir kļuvu­ši bezjū­tī­gi.»*


"Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā kā pasaulē, tā sevišķi jūsu vidū." 2 Kor. 1:12
----------------------------------------------------------------------


Sevis izzināšana



Sevis izzi­nā­ša­na dara cilvē­ku gudru. Starecs Jāzeps ir teicis: «Pašiz­zi­ņa palīdz kristie­tim kļūt gudrā­kam par citiem. Reizē viņš ieman­to arī paze­mī­bu un saņem Dieva svētī­bu.»*


"Tādēļ centies iegūt gudrību tavas paša dvēseles labā; ja tu to iegūsi, tad tev pēc tam labi klāsies, un tava cerība nebūs velta." Sal. pam. 24:14
----------------------------------------------------------------------


Dzīve - vislielākais slogs?



Starecs Eusē­bijs dzīves beigās savu garī­go bērnu lokā sacī­jis šādus vārdus: «Dzīve man pašlaik ir vislie­lā­kais slogs. Un, ja es vēl dzīvo­ju, tad tikai tādēļ, lai se­vi labāk iepa­zī­tu. Agrāk es domā­ju sevi labi pazīs­tam, taču notie­ko­šais mani pārlie­ci­na, ka tā vēl nebūt nav.»*



"Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu." Sal. pam. 2:1-5
----------------------------------------------------------------------


Asaras...



Ar sevis izzi­nā­ša­nu cilvēks nonāk pie sa­va grēcī­gu­ma apzi­ņas un sāk saprast Dieva lielos labda­rī­ju­mus. Tad, kā teicis starecs Paisijs: «Sirds, lai cik granīt­cie­ta tā būtu, tomēr pārplīst, un pašas no sevis sāk līt vispa­tie­sā­kās asa­ras, tad cilvē­kam vairs nav sevi jāpies­piež ne uz lūgša­nu, ne asa­rām. Jo paze­mī­ba un sirdsap­zi­ņa atkal un atkal urbjas sirdī un atver arvien jaunus un jaunus asa­ru avo­tus, kamēr Dieva roka nemi­tī­gi glāsta savu centī­go bērnu.»*

"Mana dvēsele skumst asarās, stiprini mani ar Savu vārdu!" Psalms 119:28
----------------------------------------------------------------------


Nolaidība un nevērība



Tieši nolai­dī­ba un nevē­rī­ba mēdz būt par iemes­lu tam, ka cilvēks nesas­niedz savu garī­go mērķi. Starecs Jāzeps ir teicis: «Nolai­dī­ba tīko pēc mums. Nolai­dī­ba mums uzbrūk. Tā līdzi­nās ilg­sto­šam sausu­mam, kas nekam neļauj augt. Tā visiem traucē un nes zaudē­ju­mus: liek šķēr­šļus tiem, kas vēlas darbo­ties gara sasnie­gu­mu laukā, apstā­di­na tos, kas jau kaut ko ir sasnie­gu­ši, bet tiem, kas šo nelai­mi vēl nezi­na, nolai­dī­ba piespiež sevi iepa­zīt un, iekār­di­nā­ju­si viņus, traucē tiem at­griez­ties.»*


"Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums." Dan. 6:4
----------------------------------------------------------------------


Izmisums



Bīsta­mā­kais, kas var piemek­lēt gara cīnī­tā­ju, ir izmi­sums. Starecs Paisijs atgā­di­na: «Arī daudzu kaislī­bu saistī­ta­jiem pasau­les ļaudīm, kuru daba strauji un nepak­ļā­vī­gi ripo lejup pa nogā­zi, nav jākrīt izmi­su­mā. Ir tikai jāsāk no sirds paļau­ties uz Dieva visva­re­nī­bu un droši jāstū­rē sava spēcī­gā mašī­na pa augšup­ve­do­šo Dieva ceļu, tad viņi ātri panāks lēnos braucē­jus, kuri pa Dieva ceļu virzās jau dau­dzus gadus.»

Kādā citā reizē starecs piebilst: «Neva­jag izmist, ja mēs darbo­ja­mies, bet nere­dzam panā­ku­mus, vienī­gi šķieta­mi veltī­gu darbu nulles vērtī­bā. Taču arī visu cilvē­ku darbs, kaut ­vie­nam lielāks, otram mazāks, tik un tā ir līdzvēr­tīgs nullei. Redzot mūsu sīko centī­bu, Kristus tai pie­liek priekšā vienu vienī­bu, un mūsu nulles darbs iegūst vērtī­bu, un mēs jau re­dzam nelie­lus panā­ku­mus. Tādēļ neva­jag krist izmi­su­mā, bet cerēt uz Dievu.»*



"Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi." Nahuma 2:11

"Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem!" Psalms 118:8-9
----------------------------------------------------------------------


Mūsos pašos



Uz jautā­ju­mu, kāpēc cilvē­ki nekļūst par svēta­jiem, starecs Filo­fejs atbild: «Iemesls ir mūsos pašos. Vispirms jau mū­su noslie­cē uz ļauno, tad — nolai­dī­bā un slinku­mā; trešais iemesls ir mazā vai ne­maz neeso­šā mīles­tī­ba uz Dievu, debe­sīm un svētu­mu, bet cetur­tais — mūsu dvēse­lē valdo­šā vispā­rē­jā mamo­na (bagā­tī­bas) mīles­tī­ba, mūsu tieks­me un pieķer­ša­nās zema­jam, pasau­lī­ga­jam un mate­riā­la­jam.»*




"..atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm.." Titam 2:12
----------------------------------------------------------------------


Tuvosimies Kristum!


Starecs Porfī­rijs savu garī­go bērnu aici­na: «Tuvo­si­mies Kristum, tikai nevis bailēs no tā, kas mūs gaida pēc nāves, bet atvēr­sim Viņam mūsu sirdis — kā atvel­kam loga aizka­rus, un tajā pašā mirklī ista­bā ielau­žas saules gaisma —, lai Kris­tus varē­tu ienākt arī pie mums un mēs Viņu patie­si iemī­lē­tu. Tā būtu visla­bāk.» *


"Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums. (Sela.)" Psalms 62:9
----------------------------------------------------------------------


Esi noslēpumains


Vērtī­gu pado­mu devis starecs Hero­nims: «Ārēji izska­ties citāds, nekā esi iekšie­nē. Kā to izda­rīt? Esi noslē­pu­mains.»*


"Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina." 1 Kor. 2:15

"Tiešām, Tu esi noslēpumains Dievs, Israēla Dievs un Glābējs!" Jesejas 45:15
----------------------------------------------------------------------


Cerība un pacietība



Gara cīņas ceļā nepie­cie­ša­ma cerī­ba un pacie­tī­ba, jo, kā teicis starecs Paisijs, «tās padzen ziemu ar tās salu un atnes pava­sa­ri ar labu laiku, kas sasil­da zemi ar saules siltu­mu un izklāj savu zaļo paklā­ju. Negai­dī­sim garī­go pava­sa­ri, ja neesam pārdzī­vo­ju­ši garī­go ziemu, kuras laikā sastingst gara para­zī­ti. Negai­dī­sim, ka mūsos augs Dieviš­ķais, kamēr nav nomi­ris cilvē­cis­kais.»*


"Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz To Kungu, viņa Dievu, kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs," Psalms 146:5-6
----------------------------------------------------------------------


Dažādi raksturi


Cilvē­kiem mēdz būt ļoti dažā­di, atšķi­rī­gi rakstu­ri. Starecs Jāzeps norā­da: «Ir mīkstas dvēse­les, kuras viegli pārlie­ci­nāt. Bet ir arī skarbas, stingras dvēse­les, kuras tik viegli nepak­ļaut. Tās atšķi­ras cita no citas tik ļoti kā vate no dzelzs. Vatei pietiek tikai ar vārda iesvai­dī­ša­nu, kamēr, lai pak­ļau­tu dzelzi, nepie­cie­ša­ma liesma un pārbau­dī­ju­mu ēze. Lai at­tī­rī­tos cilvēks ar cietu, skarbu rakstu­ru, viņam ir pārbau­dī­ju­mos jāpie­rā­da sava pacie­tī­ba. Un, ja pacie­tī­bas nav, tad šāds cilvēks līdzi­nās gaismek­lim, kurā nav eļļas, tas ātri apdziest un iet ­bo­jā.» *


"Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes." Atklāsmes 3:10
----------------------------------------------------------------------

Kristīgā dzīve patīkama un viegla



Par patie­si kristī­gu dzīvi starecs Porfī­rijs paudis: «Daudzi saka, ka kristī­gā dzīve ir nepa­tī­ka­ma un grūta. Taču es saku, ka tā ir patī­ka­ma un viegla, vienī­gi prasa divus priekš­no­sa­cī­ju­mus: paze­mī­bu un mīles­tī­bu.»*



"Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla."" Mateja 11:28-30
----------------------------------------------------------------------


Ērkšķi un puķes


Starecs Porfī­rijs garī­go varoņ­dar­bu salī­dzi­na ar dārza iekop­ša­nu un saka: «Kas gan ir garī­gais varoņ­darbs? Dvēse­le ir kā divās daļās sada­līts dārzs. Vienā pusē aug ērk­šķu krūmi, otrā — puķes. Vēl mums ir ūdens cister­na ar diviem krāniem un divām teknēm. Pa vienu ūdens plūst uz ērk­šķu krūmiem, pa otru — uz puķēm. Ik reizi var atgriezt tikai vienu krānu. Protams, es atstā­ju ērk­šķus neaplie­tus, tie no­kalst, bet aple­ju puķes, un tās zied.»*


"Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts." Sal. pam. 11:25

"Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar nejēgas vīna dārzu, un redzi, tur auga vienīgi nātres, vīna dārzs bija pilns dadžu, un akmeņu iežogojums ap to bija sabrucis." Salm. 24:30-31
----------------------------------------------------------------------


Cik gribējās? NĒ!



Dažas stare­cu dzīves puses ir īpa­ši inte­re­san­tas. Vēršo­ties pie sa­vām garī­ga­jām meitām — mūķe­nēm, svētais Anfims no Hijas salas ir teicis: «Pat ja es būtu pavi­sam neizg­lī­tots, tik un tā ar gara varoņ­dar­biem censtos kaut ­ko sasniegt. Ar gavē­ņiem, nomo­du, lūgša­nām, asa­rām un ceļos kriša­nu, dienu un nakti cieša­nās aizva­dot... Jā, mani vārdi var šķist fari­ze­jis­ki, taču es tos saku jūsu stipri­nā­ša­nai. Es neru­nā­ju kā fari­zejs, bet kā tēvs. Dēmo­ni ir mani svili­nā­ju­ši un mocī­ju­ši, bet es neesmu zaudē­jis dūšu. Neēdu maizi, nedzē­ru ūde­ni, negu­lē­ju, cik gribē­jās, un darī­ju vēl daudz ko citu tikai Dievam zinā­mu. Es neļā­vu mieru savai miesai, neļā­vu sev plūkt ne zaļa zara. Maiss bija mans paklājs, kad, atbal­stī­jies pret olīv­ko­ka sakni, uz īsu brīdi iemi­gu. Dēmo­ni ne mirkli neli­ka mani mierā.»*


"Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. Rom." 5:3-5
----------------------------------------------------------------------


Nes savu krustu!



Ievē­rī­bas cienī­gi ir pado­mi, kurus saviem garī­ga­jiem bērniem devis starecs Joēls:

  • «Bez krusta neviens nevar nokļūt para­dī­zē. Un savu krustu mums nav vis jāvelk, bet gan jānes pacel­tu. Taču, lai spē­tu pacelt savu krustu, mums ir jāredz savs garī­gais mērķis. Izmanto­sim par piemē­ru galdu. Ja kāds saņems to aiz ­vie­nas malas, tad, pat ja šis cilvēks būs apvel­tīts ar nepa­ras­tu musku­ļu spēku, tik un tā viņam tikai ar lielām pūlēm izdo­sies galdu pacelt, turklāt tikai uz īsu brīdi, kamēr, saņe­mot galdu vidū, viņš to it viegli pacels un aizne­sīs, kurp vēlē­sies.» 

"Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts." Mateja 10:38

"Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ." Lūkas 9:23
  • «Jūsos jābūt skaidrī­bai. Pama­zām kļūstiet patie­si.»

"Taisnais staigā savā sirds skaidrībā, un viņa bērniem pēc viņa būs svētība un labi klāsies!" Sal. pam. 20:7
  •  ««Jā» lai ir «jā», un «nē» lai ir «nē». Nekad neaiz­mir­stiet, ka tam, kas ir jūsu sirdī, jābūt arī uz jūsu lūpām. Un arī tam, kas ir jums uz lūpām, noteik­ti jābūt jūsu sirdī.» 

"..bet jūsu jā lai ir jā un nē - nē, ka nekrītat sodā" Jēkaba 5:12b

  • Neaiz­mir­sti, ka Dievs ciena tavu brīvī­bu. Tava pestī­ša­na ir tavās paša rokās. Dievs, vēlē­da­mies tevi glābt, grib, lai to pašu vēlē­tos arī tu.»*

" Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība." 2 Kor. 3:17
---------------------------------------------------------------------

Kā darīt?



Šis starecs arī teicis: «To, ko darām, darī­sim ar patie­su vēlē­ša­nos, brīvi, ar atbil­dī­bas sajū­tu un labpa­ti­ku.»*


"Mūsu ļaudīm jāmācās ar labiem darbiem palīdzēt, kur vajadzība spiež, lai tie nebūtu neauglīgi." Titam 3:14
----------------------------------------------------------------------

Mīlestības vadītam



Garī­ga­jam varoņ­dar­bam jābūt mīles­tī­bas vadī­tam. Starecs Porfī­rijs iesa­ka: «Savu gara varoņ­dar­bu tev jāveic nevis ar sludi­nā­ša­nu un strīdiem, bet gan ar patie­su, tomēr slēptu mīles­tī­bu. Ja mēs pierā­dām kaut ­ko savu, citi tam preto­jas. Ja mēs mīlam, viņus pārņem aizkus­ti­nā­jums, un mēs varam viņus pakļaut. Mīlot mēs domā­jam, ka tā sniedzam labu­mu citiem. Īstenī­bā labu­mu gūstam mēs paši.»*


"Naids rada savstarpējas nesaskaņas, bet mīlestība nosedz un izlīdzina visus pārkāpumus." Sal. pam. 10:12
---------------------------------------------------------------------

Praktiskie padomi



Nav šaubu, ka piemi­nē­ša­nas vērti ir praktis­kie pado­mi, kurus devis starecs Georgijs no Dramas pilsē­tas: «Nekad neaps­kaud bagā­to. Lai ta­va dzīve vienmēr ir vienkār­ša, pieti­cī­ga un paze­mī­ga, lai ta­jā neienāk egoisms, jo tas ir briesmīgs grēks. Ja dzirdi, ka kāds noso­da otru, tad, pat ja tā ir vistī­rā­kā patie­sī­ba, tik un tā nepie­vie­no­jies ar savu noso­dī­ju­mu, bet vienmēr runā tikai labo un skumsti par viņu. Pastā­vī­gi rūpē­jies, lai te­vī neapsīk­tu mīlestī­ba uz naba­giem, veca­jiem, bāre­ņiem un slima­jiem. Esi tuvs šiem ­cil­vē­kiem, vienmēr veltī uzma­nī­bu visiem atstum­ta­jiem un paze­mo­ta­jiem. Savu maizi pelni godī­gā darbā. Neaiz­mir­sti par žēlsir­dī­bas dāva­nām. Tāds ir ceļš, pa kuru tev jāiet. Vienmēr domā par to, ko vēl labu tu vari izda­rīt. Tā arī ir īstā kristī­gā dzīve.»*

"Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem." Rom. 12:17
----------------------------------------------------------------------

Jāvairo mīlestība!





Garī­ga­jā dzīvē sekmes gūst tie, ­kas mīl Kristu. Lai ī­pa­ši izcel­tu šo patie­sī­bu, starecs Hero­nims sacī­jis: «Ja tu gada laikā gribi 2-3 kilog­ra­mus pupi­ņu izvā­rīt ar vienu ogļu sauju, tev nekas neiznāks, jo pietrūks uguns. Tāpat ar garī­ga­jiem darbiem. Ja tevī ir maz mīles­tī­bas uz Kristu, panā­ku­mi izpa­liek. Tātad jāvai­ro mīles­tī­ba.»*


"Bet Viņš, mūsu Dievs un Tēvs, un mūsu Kungs Jēzus lai pašķir mums ceļu pie jums, un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam, un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva, mūsu Tēva, priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus atnāks ar visiem Saviem svētajiem." 1 Tes. 3:11-13
----------------------------------------------------------------------


Interesanti piemēri


Arī, sniedzot pado­mus saviem garī­ga­jiem bērniem, starecs Hero­nims izman­to­jis inte­re­san­tus piemē­rus: 


  • «Vienā sienā ir divi krāni, viens zemāk, otrs augs­tāk. Ja atgrie­zī­sim apak­šē­jo, viss ūdens izte­cēs un augšē­jā krānā nekas nepa­liks. Tāpat notiek arī garī­ga­jā dzīvē. Aizgrie­zī­sim apak­šē­jo krānu, kurš ir miesī­gā, nega­rī­gā mīles­tī­ba uz cilvē­kiem un pasau­lī­go, toties atgrie­zī­sim augšē­jo, tas ir, stipri­nā­si­mies savā mīles­tī­bā uz Dievu.»

             "Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku." 5 Mozus 6:5
  • «Auzas uztur zirgu un dod viņam spēku. Ja zirgs ir vesels, strādā, ir paklau­sīgs un priecē savu saimnie­ku, tas dod zirgam vairāk barī­bas. Līdzī­gi notiek arī ar mums. Ja mēs klausām Dievu, darām Viņam tīka­mus darbus un jo stipri alk­stam pēc labā, Dievs dāvā mums vairāk žēlas­tī­bas un garī­go labu­mu. No mums pašiem ir atka­rīgs, vai ­dzī­vo­sim garī­gā pilnī­bā vai ga­rī­gā badā."


"Tā Kunga bijāšana ir mācības ceļš, kā kļūt pie gudrības, un pazemība ved godā." Sal.pam. 15:33


  • Vēršo­ties pie kā­da, kurš mācī­jās mūzi­ku, starecs teicis: «Tu esi labs mūzi­ķis, bet neesi atra­dis skolo­tā­ju, kurš tev palī­dzē­tu kļūt par vēl labā­ku mūzi­ķi. Tā, piemē­ram, no mežā augo­ša koka meistars var uztai­sīt brīniš­ķī­gu galdu. Taču, ja neatra­dī­sies meistars, koks paliks, kāds bijis.»*
"Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā; tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu, pamāca jaunākās mīlēt vīrus un bērnus, būt prātīgām, krietnām, labām namamātēm, paklausīt saviem vīriem, lai Dieva vārds netiktu zaimots." Titam 2: 1-5


----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 28-36


Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts