Izlasot šīs nodaļas virsrakstu "Garīgais varoņdarbs", man nebija skaidrs par ko tur būs, līdz es nesāku to lasīt!
Ir daudz vērtīgu un noderīgu lietu priekš manis, kuras varu arī ieteikt Jums visiem!
Vai tiešām man ir jābūt rosīgai, kad Dievs mani aicina būt mierā? Ir tik daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešama mana palīdzība, vai kuri kaut ko vēlas no manis. Bet kā tad paliek ar kalpošanu...
Kāpēc mana sirdsapziņa moka mani, kad es neklausos tajā?
Centība un nolaidība, vai arī nevērība pret Dievu, savu darbu, ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem...tas viss ir svarīgs. Ir svarīgi saprast savu kalpošanu un būt vienotam ar Dievu!
Kāda es īsti esmu, vai tāda kādu mani redz apkārtēji cilvēki, vai tāda, kāda es esmu savās mājās? Bet varbūt abas sejas kopā? Cik ļoti es pazīstu pati sevi? Varbūt es lielāko daļu no sava laika pavadu, citus tiesājot, analizējot un aprunājot, bet tā vietā man labāk vajadzētu būt mierā, klusumā un iepazīt pašai sevi...
Šie visi un vēl daudzi citi ir jautājumi, kas man radās, kad lasīju šo nodaļu...
Teologam, kurš apgalvoja, ka kristietim jābūt rosīgam cilvēkam, starecs Joēls atbildējis: «Nelaimīgais! Tu nevari atteikties no savas rosības, nevari atteikties no darbības, lai palūkotos pats uz savu attīstību? Mēs visi esam ierauti nerimstošās darbības virpulī un pametam novārtā savas dvēseles, kas kļūst par nezālēm aizlaistiem laukiem. Rūpīgi iekop, iestrādā savas dvēseles lauku, attīri to no kaislībām, tad raža, ko tu nesīsi savam tuvākajam, būs ņemta nevis no tava tukšuma, bet no tavas pilnības.»*
Ir daudz vērtīgu un noderīgu lietu priekš manis, kuras varu arī ieteikt Jums visiem!
Vai tiešām man ir jābūt rosīgai, kad Dievs mani aicina būt mierā? Ir tik daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešama mana palīdzība, vai kuri kaut ko vēlas no manis. Bet kā tad paliek ar kalpošanu...
Kāpēc mana sirdsapziņa moka mani, kad es neklausos tajā?
Centība un nolaidība, vai arī nevērība pret Dievu, savu darbu, ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem...tas viss ir svarīgs. Ir svarīgi saprast savu kalpošanu un būt vienotam ar Dievu!
Kāda es īsti esmu, vai tāda kādu mani redz apkārtēji cilvēki, vai tāda, kāda es esmu savās mājās? Bet varbūt abas sejas kopā? Cik ļoti es pazīstu pati sevi? Varbūt es lielāko daļu no sava laika pavadu, citus tiesājot, analizējot un aprunājot, bet tā vietā man labāk vajadzētu būt mierā, klusumā un iepazīt pašai sevi...
Šie visi un vēl daudzi citi ir jautājumi, kas man radās, kad lasīju šo nodaļu...
Man jābūt rosīgai?!
Teologam, kurš apgalvoja, ka kristietim jābūt rosīgam cilvēkam, starecs Joēls atbildējis: «Nelaimīgais! Tu nevari atteikties no savas rosības, nevari atteikties no darbības, lai palūkotos pats uz savu attīstību? Mēs visi esam ierauti nerimstošās darbības virpulī un pametam novārtā savas dvēseles, kas kļūst par nezālēm aizlaistiem laukiem. Rūpīgi iekop, iestrādā savas dvēseles lauku, attīri to no kaislībām, tad raža, ko tu nesīsi savam tuvākajam, būs ņemta nevis no tava tukšuma, bet no tavas pilnības.»*
"Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta."" Lūkas 10:38-42
--------------------------------------------------------------------
Centība un nolaidība
Garīgā uzvara iegūstama ar centību. Starecs Anfims sacījis: «Centība un nolaidība ir divi ļoti spēcīgi līdzekļi. Viens mūs ar Dievu vieno, bet otrs — šķir. Centība ir kā nokaitēta dzelzs, bet nolaidība — auksts metāla gabals, kuru, lai kā arī sistu ar āmuru, tik un tā nepadarīt mīkstāku, lai varētu no tās kaut ko izveidot. Toties nokaitēta dzelzs ir ļoti plastiska.»*
----------------------------------------------------------------------
Sirdsapziņa
Starecs Paisijs īpaši uzsvēris sirdsapziņas lielo lomu garīgajā dzīvē. Reiz viņš teicis: «Sirdsapziņa ir pirmais Dieva bauslis, likums, kuru Viņš ierakstījis dziļi pirmo cilvēku sirdīs, un kopš tā laika ikviens no mums piedzimstot pārņem to no saviem vecākiem. Tas, kurš, ik dienas sevi iepazīstot, ir izsmalcinājis sirdsapziņu, jūt sevi esam svešu šai pasaulei, un pasaulīgie ļaudis brīnās par viņa delikāto uzvedību. Taču, ja cilvēki nepilnveido savu sirdsapziņu, viņi negūst labumu ne no garīgām pamācībām, ne starecu padomiem. Arī Dieva baušļus viņi nespēj ievērot, jo ir kļuvuši bezjūtīgi.»*
"Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā kā pasaulē, tā sevišķi jūsu vidū." 2 Kor. 1:12
----------------------------------------------------------------------
Sevis izzināšana
Sevis izzināšana dara cilvēku gudru. Starecs Jāzeps ir teicis: «Pašizziņa palīdz kristietim kļūt gudrākam par citiem. Reizē viņš iemanto arī pazemību un saņem Dieva svētību.»*
----------------------------------------------------------------------
Dzīve - vislielākais slogs?
Starecs Eusēbijs dzīves beigās savu garīgo bērnu lokā sacījis šādus vārdus: «Dzīve man pašlaik ir vislielākais slogs. Un, ja es vēl dzīvoju, tad tikai tādēļ, lai sevi labāk iepazītu. Agrāk es domāju sevi labi pazīstam, taču notiekošais mani pārliecina, ka tā vēl nebūt nav.»*
"Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu." Sal. pam. 2:1-5
----------------------------------------------------------------------
Asaras...
Ar sevis izzināšanu cilvēks nonāk pie sava grēcīguma apziņas un sāk saprast Dieva lielos labdarījumus. Tad, kā teicis starecs Paisijs: «Sirds, lai cik granītcieta tā būtu, tomēr pārplīst, un pašas no sevis sāk līt vispatiesākās asaras, tad cilvēkam vairs nav sevi jāpiespiež ne uz lūgšanu, ne asarām. Jo pazemība un sirdsapziņa atkal un atkal urbjas sirdī un atver arvien jaunus un jaunus asaru avotus, kamēr Dieva roka nemitīgi glāsta savu centīgo bērnu.»*
----------------------------------------------------------------------
Nolaidība un nevērība
Tieši nolaidība un nevērība mēdz būt par iemeslu tam, ka cilvēks nesasniedz savu garīgo mērķi. Starecs Jāzeps ir teicis: «Nolaidība tīko pēc mums. Nolaidība mums uzbrūk. Tā līdzinās ilgstošam sausumam, kas nekam neļauj augt. Tā visiem traucē un nes zaudējumus: liek šķēršļus tiem, kas vēlas darboties gara sasniegumu laukā, apstādina tos, kas jau kaut ko ir sasnieguši, bet tiem, kas šo nelaimi vēl nezina, nolaidība piespiež sevi iepazīt un, iekārdinājusi viņus, traucē tiem atgriezties.»*
"Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums." Dan. 6:4
----------------------------------------------------------------------
Izmisums
Bīstamākais, kas var piemeklēt gara cīnītāju, ir izmisums. Starecs Paisijs atgādina: «Arī daudzu kaislību saistītajiem pasaules ļaudīm, kuru daba strauji un nepakļāvīgi ripo lejup pa nogāzi, nav jākrīt izmisumā. Ir tikai jāsāk no sirds paļauties uz Dieva visvarenību un droši jāstūrē sava spēcīgā mašīna pa augšupvedošo Dieva ceļu, tad viņi ātri panāks lēnos braucējus, kuri pa Dieva ceļu virzās jau daudzus gadus.»
Kādā citā reizē starecs piebilst: «Nevajag izmist, ja mēs darbojamies, bet neredzam panākumus, vienīgi šķietami veltīgu darbu nulles vērtībā. Taču arī visu cilvēku darbs, kaut vienam lielāks, otram mazāks, tik un tā ir līdzvērtīgs nullei. Redzot mūsu sīko centību, Kristus tai pieliek priekšā vienu vienību, un mūsu nulles darbs iegūst vērtību, un mēs jau redzam nelielus panākumus. Tādēļ nevajag krist izmisumā, bet cerēt uz Dievu.»*
"Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi." Nahuma 2:11
"Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem!" Psalms 118:8-9
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Mūsos pašos
Uz jautājumu, kāpēc cilvēki nekļūst par svētajiem, starecs Filofejs atbild: «Iemesls ir mūsos pašos. Vispirms jau mūsu nosliecē uz ļauno, tad — nolaidībā un slinkumā; trešais iemesls ir mazā vai nemaz neesošā mīlestība uz Dievu, debesīm un svētumu, bet ceturtais — mūsu dvēselē valdošā vispārējā mamona (bagātības) mīlestība, mūsu tieksme un pieķeršanās zemajam, pasaulīgajam un materiālajam.»*
----------------------------------------------------------------------
Tuvosimies Kristum!
Starecs Porfīrijs savu garīgo bērnu aicina: «Tuvosimies Kristum, tikai nevis bailēs no tā, kas mūs gaida pēc nāves, bet atvērsim Viņam mūsu sirdis — kā atvelkam loga aizkarus, un tajā pašā mirklī istabā ielaužas saules gaisma —, lai Kristus varētu ienākt arī pie mums un mēs Viņu patiesi iemīlētu. Tā būtu vislabāk.» *
"Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums. (Sela.)" Psalms 62:9
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Esi noslēpumains
Vērtīgu padomu devis starecs Heronims: «Ārēji izskaties citāds, nekā esi iekšienē. Kā to izdarīt? Esi noslēpumains.»*
"Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina." 1 Kor. 2:15
----------------------------------------------------------------------
Cerība un pacietība
Gara cīņas ceļā nepieciešama cerība un pacietība, jo, kā teicis starecs Paisijs, «tās padzen ziemu ar tās salu un atnes pavasari ar labu laiku, kas sasilda zemi ar saules siltumu un izklāj savu zaļo paklāju. Negaidīsim garīgo pavasari, ja neesam pārdzīvojuši garīgo ziemu, kuras laikā sastingst gara parazīti. Negaidīsim, ka mūsos augs Dievišķais, kamēr nav nomiris cilvēciskais.»*
"Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz To Kungu, viņa Dievu, kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs," Psalms 146:5-6
----------------------------------------------------------------------
Dažādi raksturi
Cilvēkiem mēdz būt ļoti dažādi, atšķirīgi raksturi. Starecs Jāzeps norāda: «Ir mīkstas dvēseles, kuras viegli pārliecināt. Bet ir arī skarbas, stingras dvēseles, kuras tik viegli nepakļaut. Tās atšķiras cita no citas tik ļoti kā vate no dzelzs. Vatei pietiek tikai ar vārda iesvaidīšanu, kamēr, lai pakļautu dzelzi, nepieciešama liesma un pārbaudījumu ēze. Lai attīrītos cilvēks ar cietu, skarbu raksturu, viņam ir pārbaudījumos jāpierāda sava pacietība. Un, ja pacietības nav, tad šāds cilvēks līdzinās gaismeklim, kurā nav eļļas, tas ātri apdziest un iet bojā.» *
"Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes." Atklāsmes 3:10
----------------------------------------------------------------------
Kristīgā dzīve patīkama un viegla
Par patiesi kristīgu dzīvi starecs Porfīrijs paudis: «Daudzi saka, ka kristīgā dzīve ir nepatīkama un grūta. Taču es saku, ka tā ir patīkama un viegla, vienīgi prasa divus priekšnosacījumus: pazemību un mīlestību.»*
----------------------------------------------------------------------
Ērkšķi un puķes
Starecs Porfīrijs garīgo varoņdarbu salīdzina ar dārza iekopšanu un saka: «Kas gan ir garīgais varoņdarbs? Dvēsele ir kā divās daļās sadalīts dārzs. Vienā pusē aug ērkšķu krūmi, otrā — puķes. Vēl mums ir ūdens cisterna ar diviem krāniem un divām teknēm. Pa vienu ūdens plūst uz ērkšķu krūmiem, pa otru — uz puķēm. Ik reizi var atgriezt tikai vienu krānu. Protams, es atstāju ērkšķus neaplietus, tie nokalst, bet apleju puķes, un tās zied.»*
"Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts." Sal. pam. 11:25
"Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar nejēgas vīna dārzu, un redzi, tur auga vienīgi nātres, vīna dārzs bija pilns dadžu, un akmeņu iežogojums ap to bija sabrucis." Salm. 24:30-31
----------------------------------------------------------------------
Cik gribējās? NĒ!
Dažas starecu dzīves puses ir īpaši interesantas. Vēršoties pie savām garīgajām meitām — mūķenēm, svētais Anfims no Hijas salas ir teicis: «Pat ja es būtu pavisam neizglītots, tik un tā ar gara varoņdarbiem censtos kaut ko sasniegt. Ar gavēņiem, nomodu, lūgšanām, asarām un ceļos krišanu, dienu un nakti ciešanās aizvadot... Jā, mani vārdi var šķist farizejiski, taču es tos saku jūsu stiprināšanai. Es nerunāju kā farizejs, bet kā tēvs. Dēmoni ir mani svilinājuši un mocījuši, bet es neesmu zaudējis dūšu. Neēdu maizi, nedzēru ūdeni, negulēju, cik gribējās, un darīju vēl daudz ko citu tikai Dievam zināmu. Es neļāvu mieru savai miesai, neļāvu sev plūkt ne zaļa zara. Maiss bija mans paklājs, kad, atbalstījies pret olīvkoka sakni, uz īsu brīdi iemigu. Dēmoni ne mirkli nelika mani mierā.»*
"Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. Rom." 5:3-5
----------------------------------------------------------------------
Nes savu krustu!
Ievērības cienīgi ir padomi, kurus saviem garīgajiem bērniem devis starecs Joēls:
- «Bez krusta neviens nevar nokļūt paradīzē. Un savu krustu mums nav vis jāvelk, bet gan jānes paceltu. Taču, lai spētu pacelt savu krustu, mums ir jāredz savs garīgais mērķis. Izmantosim par piemēru galdu. Ja kāds saņems to aiz vienas malas, tad, pat ja šis cilvēks būs apveltīts ar neparastu muskuļu spēku, tik un tā viņam tikai ar lielām pūlēm izdosies galdu pacelt, turklāt tikai uz īsu brīdi, kamēr, saņemot galdu vidū, viņš to it viegli pacels un aiznesīs, kurp vēlēsies.»
"Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts." Mateja 10:38
"Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ." Lūkas 9:23
- «Jūsos jābūt skaidrībai. Pamazām kļūstiet patiesi.»
"Taisnais staigā savā sirds skaidrībā, un viņa bērniem pēc viņa būs svētība un labi klāsies!" Sal. pam. 20:7
- ««Jā» lai ir «jā», un «nē» lai ir «nē». Nekad neaizmirstiet, ka tam, kas ir jūsu sirdī, jābūt arī uz jūsu lūpām. Un arī tam, kas ir jums uz lūpām, noteikti jābūt jūsu sirdī.»
"..bet jūsu jā lai ir jā un nē - nē, ka nekrītat sodā" Jēkaba 5:12b
- Neaizmirsti, ka Dievs ciena tavu brīvību. Tava pestīšana ir tavās paša rokās. Dievs, vēlēdamies tevi glābt, grib, lai to pašu vēlētos arī tu.»*
" Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība." 2 Kor. 3:17
---------------------------------------------------------------------Kā darīt?
Šis starecs arī teicis: «To, ko darām, darīsim ar patiesu vēlēšanos, brīvi, ar atbildības sajūtu un labpatiku.»*
"Mūsu ļaudīm jāmācās ar labiem darbiem palīdzēt, kur vajadzība spiež, lai tie nebūtu neauglīgi." Titam 3:14
----------------------------------------------------------------------
Mīlestības vadītam
Garīgajam varoņdarbam jābūt mīlestības vadītam. Starecs Porfīrijs iesaka: «Savu gara varoņdarbu tev jāveic nevis ar sludināšanu un strīdiem, bet gan ar patiesu, tomēr slēptu mīlestību. Ja mēs pierādām kaut ko savu, citi tam pretojas. Ja mēs mīlam, viņus pārņem aizkustinājums, un mēs varam viņus pakļaut. Mīlot mēs domājam, ka tā sniedzam labumu citiem. Īstenībā labumu gūstam mēs paši.»*
"Naids rada savstarpējas nesaskaņas, bet mīlestība nosedz un izlīdzina visus pārkāpumus." Sal. pam. 10:12
---------------------------------------------------------------------
Praktiskie padomi
Nav šaubu, ka pieminēšanas vērti ir praktiskie padomi, kurus devis starecs Georgijs no Dramas pilsētas: «Nekad neapskaud bagāto. Lai tava dzīve vienmēr ir vienkārša, pieticīga un pazemīga, lai tajā neienāk egoisms, jo tas ir briesmīgs grēks. Ja dzirdi, ka kāds nosoda otru, tad, pat ja tā ir vistīrākā patiesība, tik un tā nepievienojies ar savu nosodījumu, bet vienmēr runā tikai labo un skumsti par viņu. Pastāvīgi rūpējies, lai tevī neapsīktu mīlestība uz nabagiem, vecajiem, bāreņiem un slimajiem. Esi tuvs šiem cilvēkiem, vienmēr veltī uzmanību visiem atstumtajiem un pazemotajiem. Savu maizi pelni godīgā darbā. Neaizmirsti par žēlsirdības dāvanām. Tāds ir ceļš, pa kuru tev jāiet. Vienmēr domā par to, ko vēl labu tu vari izdarīt. Tā arī ir īstā kristīgā dzīve.»*
"Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem." Rom. 12:17
----------------------------------------------------------------------
Jāvairo mīlestība!
Garīgajā dzīvē sekmes gūst tie, kas mīl Kristu. Lai īpaši izceltu šo patiesību, starecs Heronims sacījis: «Ja tu gada laikā gribi 2-3 kilogramus pupiņu izvārīt ar vienu ogļu sauju, tev nekas neiznāks, jo pietrūks uguns. Tāpat ar garīgajiem darbiem. Ja tevī ir maz mīlestības uz Kristu, panākumi izpaliek. Tātad jāvairo mīlestība.»*
"Bet Viņš, mūsu Dievs un Tēvs, un mūsu Kungs Jēzus lai pašķir mums ceļu pie jums, un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam, un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva, mūsu Tēva, priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus atnāks ar visiem Saviem svētajiem." 1 Tes. 3:11-13
----------------------------------------------------------------------
Interesanti piemēri
Arī, sniedzot padomus saviem garīgajiem bērniem, starecs Heronims izmantojis interesantus piemērus:
- «Vienā sienā ir divi krāni, viens zemāk, otrs augstāk. Ja atgriezīsim apakšējo, viss ūdens iztecēs un augšējā krānā nekas nepaliks. Tāpat notiek arī garīgajā dzīvē. Aizgriezīsim apakšējo krānu, kurš ir miesīgā, negarīgā mīlestība uz cilvēkiem un pasaulīgo, toties atgriezīsim augšējo, tas ir, stiprināsimies savā mīlestībā uz Dievu.»
"Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku." 5 Mozus 6:5
- «Auzas uztur zirgu un dod viņam spēku. Ja zirgs ir vesels, strādā, ir paklausīgs un priecē savu saimnieku, tas dod zirgam vairāk barības. Līdzīgi notiek arī ar mums. Ja mēs klausām Dievu, darām Viņam tīkamus darbus un jo stipri alkstam pēc labā, Dievs dāvā mums vairāk žēlastības un garīgo labumu. No mums pašiem ir atkarīgs, vai dzīvosim garīgā pilnībā vai garīgā badā."
"Tā Kunga bijāšana ir mācības ceļš, kā kļūt pie gudrības, un pazemība ved godā." Sal.pam. 15:33
- Vēršoties pie kāda, kurš mācījās mūziku, starecs teicis: «Tu esi labs mūziķis, bet neesi atradis skolotāju, kurš tev palīdzētu kļūt par vēl labāku mūziķi. Tā, piemēram, no mežā augoša koka meistars var uztaisīt brīnišķīgu galdu. Taču, ja neatradīsies meistars, koks paliks, kāds bijis.»*
"Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā; tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu, pamāca jaunākās mīlēt vīrus un bērnus, būt prātīgām, krietnām, labām namamātēm, paklausīt saviem vīriem, lai Dieva vārds netiktu zaimots." Titam 2: 1-5
----------------------------------------------------------------------















Komentāri
Ierakstīt komentāru