Pāriet uz galveno saturu

Daudz bērnu

Bērni aug lielāki un ticiet vai nē, paliek ar vien vieglāk. Bet iespējams, ka arī tāpēc, ka mēs tagad dzīvojam kopā ar maniem vecākiem, kas ļoti palīdz un atbalsta ikdienas darbiņos. 

Laikam ejot, pieaug bērni un pieaug arī viņiem uzticamo darbiņu saraksts! 

Viņiem tas ir kaut kas skaists un īpašs! Jo tas liecina, ka viņi jau ir LIELI...un es atceros sevi bērnībā, kad gribēju pēc iespējas ātrāk būt liela, apprecēties u.t.t. Iespējams, ka viņi savās domās tagad arī iet kaut kam līdzīgam cauri...tikai ar puišu sapņiem un cerībām!


Pēteris ir mūsu vecākais dēls un viņam iznāk iet cauri visiem vecuma posmiem pirmajam, jo no viņa mēs ļoti daudz mācāmies un uzzināt par to, kā tas ir, kad bērns kļūst par "kāpēcīti", vai sāk runāt pretī, vai arī ir ļoti liels palīgs. Protams, ka ar pārējiem bērniem tas ir savādāk, jo katrs ir unikāls. Bet savā ziņā Pēteris ir tas pirmais "ledus lauzējs"....

Tieši pirms jaunā gada Reinis saslima. Viņam pāris dienas bija augsta temperatūra un sarkans kakls. Tas bija mazliet grūtāks laiks, bet savā ziņā ļoti skaists, jo mēs paskatījāmies uz daudzām lietām no citas puses. Svētkiem pa vidu visi arī aizbrauca strādāt un bija diena, kad es paliku mājās viena ar 4 bērniem, no kuriem 1 ir slims un visu laiku pa rokām nēsājāms, vai arī viņam blakus jāsēž, jo viņam ir augsta tempetratūra un būtu nepieciešams nodrošināt gultas režīmu. Tas ir iespējams arī maziem bērniem, vismaz man ir tāda pieredze, tas tikai prasa to, ka ir jābūt kādam palīgam, kas var apmierināt pārējo bērnu pamatvajadzības. Bet tajā dienā iznāca, ka nepieciešamā palīga nav pieejama...ko darīt, neko...jālūdz Dievs un jāmēģina pašai tikt galā ar esošo situāciju. 

Reinis gulēja savā gultiņā, es tikmēr lielajiem puišiem iedevu ēst, Marta pa to laiku arī jau pamodās no gulēšanas ārā un gribēja ēst. Tad nu es baroju Martu, bet tikmēr pamodās Reinis un man bija jāskrien uz otro stāvu, bet Martu atstāt vienu augstajā krēsliņā vairs nevar, jo viņa ceļas kājās, ņemt viņu līdzi un izjaut labo ēstgribu es arī nevēlējos, jo viņa ļoti smuki ēda pati. Tad nu es atstāju mazo Martiņu Pētera un Kristapa uzraudzībā. Protams, ka ar viņu brīvprātīgu piekrišanu. Tikmēr uzskrēju augšā pēc Reiņa, un kad mēs nonācām lejā un Marta bija paēdusi, devāmies visi augšā, jo tagad bija pienākusi kārta likt gulēt lielos puišus diendusā. Tad nu izlasījām veselu nodaļu no Tenglvudas noslēpumiem. Bet pa to laiku Reinis bija kārtīgi pamodies un sagribēja ēst...šajā brīdī es ļoti karti vēlējos kaut mājās būtu viens palīgs, kas varētu man palīdzēt, bet nebija...Bija jāizdomā pašai, ko darīt tālāk? Divi puiši jāliek gulēt, viens grib spēlēties, bet viens ēst!!!

Viens no variantiem bija atstāt lielos puišus gulēt gultiņās, jo viņi paši māk aizmigt un iet lejā ar Martu un Reini, lai pabarotu Reini, BET es jutu sirdī, ka ir pienācis laiks uzticēties lielajiem brāļiem. Marta jau pa to laiku bija aizgājusi līdz bērnu istabai un prasījās brāļa gultā. Viņai ļoti patīk dzīvoties pa brāļu gultām. Un viņa bija ieinteresēta to darīt, nevis iet lejā līdzi mammai un brālim. Tad nu es atstāju Pēteri, Kristapu un Martu augšā, lai pieskata māsu un kopā spēlējās. Viņiem visiem tas bija prieks, ne piespiedu darbs!!!!

Tas savā ziņā nebija viegli, jo man kā mātei, uzreiz ir pilns prāts ar dažādām domām un fantāzijām, ka viņa taču var izkrist no gultas, ka var kaut kas notikt, ka puiši var sākt plēsties, ka, ka...ka.....

Manuprāt, šādi "ka" būs visu mūžu un lielākais, ko es ieguvu no šīs grūtās dienas bija tas, ka man ir jāpaliek uzticamai Dievam un jālūdz par esošo situāciju. Dievs svētīs un nāks palīgā un visu vērsīs par labu, jo ne velti Bībelē ir rakstīts: ""Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani." 2 Kor. 12:9

Un tā arī bija, kad uznācām augšā ar Reini, viņi visi ļoti smuki spēlējās, bet tagad jau pa Pētera gultiņu. Izrādās, ka Pēteris var arī palīdzēt Martai uzkāpt un nokāpt, jeb pārkāpt pāri gultiņām!

Pēc diendusas Pēcis turpināja ļoti jauki spēlēties ar Martiņu. Viņa sēdēja mūsu gultā un meta bumbu uz grīdas. Pēcis to ķēra un meta viņai atpakaļ. Smiekli un jautrība, brāļa un māsas attiecības, bet pāri visam Dieva mīlestība, tā viņus vienoja!

Es jau tagad no sirds priecājos par to, ka mums ir daudz bērnu! Tā ir ļoti liela Dieva žēlastība un dāvana! Tas ir reizēm grūti, bet tas ir arī ļoti skaisti!

Tāpēc es vēlējos arī padalīties ar šīm bildēm, kur smaidi un mīlestība ir pārpilnam! 




Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts