Dzemdību vieta: Ogres slimnīca.
Paredzētais datums: 27.10.2006
pēc mēnešreizēm, 07.11.2006 pēc USG
Reālais datums: 09.11.2006
Vecmāte: Dace Čakova
Ārsts: Jānis Krustiņš
09.11. naktī 1.20 vienkārši
pamodos un secināju, ka nagu laka sāk lobīties nost un jāiet jāsakopj nadziņi
un pie sevis nodomāju, ka, ja jau dzemdē, tad ar sakoptiem nagiem, kad visu
pabeidzu, ielīdu atpakaļ gultā, un 1.40 sajutu pirmo kontrakciju. Piecēlu vīru un
teicu, ka sākas - šīs sāpes tik tiešām ne ar ko sajaukt nevar... vīrs uzņēma
kontrakciju intervālu un, es turoties pie viņa rokas gultā guļot pārcietu
kontrakcijas (vīram bija jātur mana roka, jāskatās man acīs un jāklusē).
Intervāls 6-10min, pa vidu vēl skrēju uz WC, organisms pats attīrīja taisno
zarnu un gļotu korķis arī sāka izdalīties... pēc tam ieslēdzām mūziku, vēl
uzdejojām lēno deju. Pēc pāris stundām sazvanījām Ogres slimnīcu un lika mums
turp doties, kad kontrakcijas sasniedz 5-6min intervālu. Pēc kāda laika
secināju, ka kontrakcijas bija vieglāk paciešamas stāvot kājas it kā iekarājoties
vīrā, bet līdz ar tām intervāls saruka līdz 3-4min un pēc kāda laika vīrs lika
doties uz slimnīcu... (es vēl labprāt mājās gribēju "patusēties"). Apģērbos,
paņēmu pēdējās mantas un ar 50km/h devāmies uz slimnīcu, jo ātrāk es neļāvu
braukt... nesaprotu kā filmās var ‘braukt’ uz slimnīcu dzemdēt 120km/h...
brrr...
Slimnīcā ieradāmies 5:30 no rīta
un sākās visas formalitātes... tad uzlika uz pārbaudes galda un secināja, ka
man jau ir pilns atvērums un drīz būs jāliek uz galda... vecmāte ļoti nopriecājas
(jo šiem mazāk darba). Pirmsdzemdību palātā paklausījāmies tonīšus un devāmies
uz dzemdību zāli, jo augļūdeņi vēl nebija nogājuši, bet atvērums pilns un
mazulis ar jau zemu, tāpēc pārdūra augļūdeņus, lika man tur guļot sagaidīt 3
kontrakcijas un doties atpakaļ uz pirmsdzemdību palātu paklausīties tonīšus... šoreiz
es nevis sēdēju, bet stāvēju kājās un kontrakcijas laikā, man lika ar platām
kājām ietupties ceļos tādā veidā, palīdzot bērniņam... bet strauji tuvojās tā
spiešanas sajūta... es cenšos nespiest, bet elpot... taču pie nākamās
kontrakcijas es jūtu, ka galviņa jau nāk ārā... un vīrs bļauj, ka bērns jau
dzimst, ātri atskrēja vecmāte, norāva visus vadiņus... es prasu vai nevaru
kājās stāvot dzemdēt, ka man tā vieglāk, bet šī man liek skriet uz dzemdību
galda... a, kas es pa skrējēju, knapi pakustēties varu un nemaz nerunāsim par
uzrāpšanos uz galda, ja bērna jau gandrīz starp kājām! Tieku uz galda... un viss
process apstājas, bērns pazūd puncī un sāpes pāriet... gaidām... gaidām... nu
nekā... kā teica dr. Krustiņš, ka pirms lielā notikuma jāuzņem visi pēdējie
spēki... un tā arī notika sākās kontrakcija un bija ļoti grūti domāt par
elpošanu, tāpēc ļoti labi, ka blakus bija vīrs, kurš visu laiku sacīja: ‘Elpo,
elpo’ un pie nākamās kontrakcijas trešā spiediena 7:16 burtiskā nozīmē izlidoja
Pēteris (4,060kg un 57cm)... tas bija tāds atvieglojums kā izspiest bumbu... ai,
tā ir tāda svētlaime, ka mazais ieraudās un pēc tam viņu tādu, mazu, pliku
uzliekt man uz punča... Tad atkal visas sakopšanas padarīšanas... tiku sveikā
cauri ar dažiem niecīgiem ‘plīsumiem’ par kuriem dakteris izteicās, nu jāuzliek
pāris šuvītes, lai vīram būtu prieks un ģimenes dzīve neciestu! ;)
Pēc dzemdībām abi ar vīru
vienbalsīgi secinājām: „Slava, Dievam, mums bija ideālas dzemdības”, un abi vēl
nosmējāmies, ka šādi tik tiešām varētu dzemdēt arī visus 5 bērniņus. Tā kā šīs
bija mūsu pirmās dzemdības, tad varu teikt, ka pat ļoti ātras, kopumā dzemdības
ilga 5h 56 min sākot ar pirmajām kontrakcijām un beidzoties ar dēla
ieraudzīšanu.
Mums ļoti patika, ka lielākā daļa laika tika, pavadīts mājās, un uz slimnīcu, pašiem pat nezinot, aizbraucām tieši laikā! Un vēl es varu teikt, ka man vīra klātbūtne bija ļoti, ļoti noderīga... tas atbalsts, ko varēju saņemt no apskāviena, smaida, skata un pieskāriena ir vārdos neizsakāmi svarīgs un vērts!!!
Varbūt Tu vēlies arī izlasīt manus pārējos dzemdību stāstus?
Mums ļoti patika, ka lielākā daļa laika tika, pavadīts mājās, un uz slimnīcu, pašiem pat nezinot, aizbraucām tieši laikā! Un vēl es varu teikt, ka man vīra klātbūtne bija ļoti, ļoti noderīga... tas atbalsts, ko varēju saņemt no apskāviena, smaida, skata un pieskāriena ir vārdos neizsakāmi svarīgs un vērts!!!
Varbūt Tu vēlies arī izlasīt manus pārējos dzemdību stāstus?
Komentāri
Ierakstīt komentāru