Dzemdību vieta: mājas
Paredzētais datums: 13.03.2008 pēc mēnešreizēm, 06.04.2008 pēc USG
Reālais datums: 31.03.2008
Vecmāte: Rudīte Brūvere
Viss emocionāli sākās jau no paša rīta, kad vīrs gatavojās doties uz darbu... Es iekšēji jutu, ka viņam ir jāpaliek mājās, bet negribēju uz tā uzstāt un tā līdz galam to arī nepateicu, devu tik neskaidrus mājienus. Vīram atstājot mājas, sākās ikdienas darbiņi: trauki jānomazgā, māja jāpiekārto, Pēterim bikses jāsamaina un te sākās mazas problēmas, kā cēlu Pēteri ‘opā’, tā nežēlīgi sāka sāpēt kreisais sāns... visas grūtniecības laikā tā vēl nekad nebija bijis... pēc laiciņa vispār viņu nevarēju pacelt, jo kā šis prasa mīļumu klēpī, tā ceļu un atkal nežēlīgi sāp sāns... sapratu, ka šādi es šo dienu pavadīt nevarēšu. Visgrūtākais bija tieši emocionāli... tā apziņa, ka nevaru pacelt un samīļot savu bērnu, ka jutos ierobežota un bezspēcīga, tāpēc zvanīju vīram, teicu, ka man ir grūti un tu man esi vajadzīgs mājās. Pirmo reizi visā grūtniecības laikā sapratu ko nozīmē GRŪTniecība (tagad par to pasmaidu, jo ko tad es gribēju, vēl pēdējā dzemdību dienā rauties pa galvu un kaklu)... vīrs teica, ka no rīta ir jutis, ka jāpaliek mājās, bet neklausījās savās izjūtās, tāpēc steidzās mājās un pēc 30 min jau bija klāt... turpinājās ikdienas darbi...
Pirmās kontrakcijas sākās 10:00 no rīta, intervāls bija 10-15.min, bet tās bija tādas ļoti viegli paciešamas, bet es uzreiz sapratu, ka dzemdības ir sākušās, jo pamazām sāka arī gļotu korķis izdalīties un mani mocīja drebuļi. Ap 11:30 uzzvanīju vecmātei un teicu, ka šodien ir ideāla diena, lai dzemdētu... ārā ir fantastiski pavasarīgs laiks... pēc mana apraksta, mēs secinājām, ka dzemdības ir sākušās un viņa gatavosies izbraukt pie manis no Cēsīm caur Rīgu (pēc instrumentiem) pie manis.
Tā nu dzemdības bija jau sākušās, bet man pat reizēm likās, ka viss ir apstājies un vecmāte pa velti izsaukta, kaut gan tūlīt pēc šādām pārrunām ar vīru atkal bija skaidrs, ka viss turpinās, pagaidām gan vēl lēni, bet turpinās... Aizsūtījām draugiem īsziņas, lai lūdz par mums, ka process ir sācies.
Tāds miers, nekur nav jāsteidzas, nav pat īsti jāuzņem laiks kontrakcijām, jo nekur nebūs jābrauc... tāds prieks.
Ik palaikam pagulēju, pastaigāju, paspējējos ar Pēteri - šo to pārrunājam ar vīru... tā kā nevarējām saprast, ko lai īsti dara līdz vecmātes ierašanās brīdim, tad nolēmām jau uzreiz sākt cept bērna dzimšanas dienas torti, jo nekad nevar zināt, kā jutīšos vēlāk un kad tas viss beigsies... tā nu kopā ar vīru un Pēteri virtuvē sākās īsta rosība... sadalījām pienākumus un pēc nepilnas stundas torte jau cepās...
Ap 15:30 es sajutu stiprāku kontrakciju (ar tādām es pamodos naktī, kad man sākās pirmās Pētera dzemdības), intervāls joprojām 10-15min. Tā kā ārā bija fantastisks laiks, tad nolēmām iziet visi pie mājas pastaigāties un pēc kāda laika 16:00 vecmāte bija jau klāt. Pasēdējām ārā un iekšā iet nemaz negribējās, man viss atkal it kā apstājies. Vīrs ar Pēteri aizbraucu uz veikalu pēc viegliem ēdieniem, un mēs ar Rudīti devāmies iekšā. Tā kā viss process virzījās lēni, tad vecmāte aizgāja pagulēt, un mēs ar vīru tikmēr gatavojām vakariņas (Pēteris gulēja diendusu), uzspēlējām prāta spēli Katamino un vienkārši baudījām dienas burvību.
Paēdām vakariņas un īsti nevarējām saprast ko darīt tālāk. Nolēmām doties uz IMG (biedrības ‘Īsta mīlestība gaida’) sapulci Ogrē, kur tiek plānots ikgadējais jauniešu salidojums. Saņēmām Rudītes apceptu un gatavojāmies izbraukumam, tikai pirms tam nolēmām pārbaudīt, cik tālu viss jau ir... kā teica Rudīte: ‘Pus ceļš jau noiets.’ Man jau bija 5cm atvērums, bērnam sirdspuksti spēcīgi.
Braucām uz 40km/h ātrāk es neļāvu, jo kontrakcijas jau bija spēcīgākas, ka jāsāk beidzot piedomāt, bet laiks jau arī 19:00. Draugi bija patīkami pārsteigti par manu ierašanos... un pirmais, ko es teicu ieejot telpā bija: ‘Man patīk dzemdēt’. Visi vēl pasmējāmies, ka viņiem ir tā privilēģija atrasties vienā istabā ar dzemdējošu grūtnieci... tā nu mēs tur pārrunājām aktuālus jautājumus, es pastaigājos turpu šurpu pareizi elpojot. Ap plkst. 20:00 es sapratu, ka mums ir jābrauc mājās, vai arī es dzemdēšu turpat uz vietas, jo kontrakcijas jau sasniedza tādu pakāpi, ka vēlāk es mašīnā vienkārši nosēdēt nespētu un intervāls arī bija jau kādas 3min.
Mājās ieradāmies drusku pēc 20:00 kontrakcijas tikpat spēcīgas, lasām priekšā Pēterim vakara stāstu, aizlūdzam un vīrs iet viņu midzināt... es pārvācos uz virtuvi ar domu, ka te tomēr būtu labāk dzemdēt nav paklāja u.t.t. Pēc brītiņa atnāk Rudīte un sāk aizpildīt dokumentus, es atspiedusies ar rokām pret galdu pārciešu kontrakcijas... esmu galīgi sasvīdusi un tajā brīdī karsti vēlējos, lai vīrs ir pie manis un noslauka manu pieri ar aukstu dvielīti. Jūtu, ka sāk jau nedaudz spiest, saku vecmāte, ka vēl nav, bet drīz bērns būs ārā. Pēc brīža vīrs jau ienāk virtuvē un es esmu pārsteigta, ka Pēteris jau guļ, vēl nobrīnos, kā viņam tas tik ātri ir izdevies :)
Tālāk viss notika tik ātri un strauji... vecmāte vēlējās iet pārģērbties, bet es saku, ka bērns jau ir starp kājām, un tā arī bija, man vēl mugurā tās pašas drēbes, ar kurām izbraucām (‘treniņbikses’), bet bērns jau nāk ārā... Rudīte pieturēja bērna galviņu caur visām biksītēm, lai viņš vienkārši neizlidotu ārā. Es vienkārši tur palaidu visu vaļā, atslābinājos cik vien bija iespējams, un, tā kā es biju stāvus pozā, tad bērns izslīdēja pats ārā... Rudīte vēl secināja, ka es vispār nespiedu, tik pūtu pāris reizes, kad viņa lika... vīrs palīdzēja novilkt bikses un bērns jau bija ārā :) 20:48 mūsu Kristaps bija ieradies šajā pasaulē, smuki sārts un ļoti svarīgs. Apsēdos uz maza ķeblīša un Kristaps tika pie gardā pupa :), man vēl vajadzēja piedzemdēt placentu, bet tā kā 1 dzemdībās, man to izspieda ārsts ārā (uzspiežot uz vēdera), tad es nezināju, kas un kur jāspiež. Pagaidījām, kad beidza pulsēt nabassaite, un vīrs to pārgrieza man acu priekšā... iedevu bērnu vīram un cēlos kājās, lai piedzemdētu to placentu, jo ja jau bērnu piedzemdēju kājās stāvot, tad placentu arī varēšu... tā arī notika. Noģērbu visas drēbes nost un abi ar mazo kukulīti pārvācāmies uz gultu, kuru vīrs bija sagatavojis, kad tur ērti iekārtojos, vecmāte vēl mani apskata un secināja, ka ir viens minimāls plīsums, ja es būtu dzemdējusi Āfrikas džungļos neviens mani nešūtu :).
Vecmāte sāka aizpildīt dokumentus, Kristaps tikmēr pie manis "pupojās", un vīrs gatavoja kapučīno ar Kristapa dzimšanas dienas torti :) Tāds miers, nekur nav jāsteidzas... esmu mājās savā gultiņā. Torte bija izdevusies vienreizēja. Ap plkst. 24:00 sākām svēršanas, mērīšanas un apģērbšanas procedūru: 4,320kg un 58cm. Tā kā Kristapam šīs procedūras īpaši pie sirds negāja, tad piecēlās Pēteris. Viņam acis lielas un mazliet nesaprašanā, jo vēl ‘gulēja’, mīļojās pie tēta un visu nopētīja. Mēs parādījām Pēterim, ka mammai vairs nav lielais puncis un ka "punčabērns" nu ir ārā kā brālītis Kristapiņš. Tad abi ar tēti aizgāja uz virtuvi uzēst dzimšanas dienas torti, pa to laiku mani sašuva. Pēc tam Pēteris atkal tika nolikts gulēt un turpinājās dokumentu aizpildīšana, ap plkst. 2:00 visi aizgājām gulēt...
Vecmāte sāka aizpildīt dokumentus, Kristaps tikmēr pie manis "pupojās", un vīrs gatavoja kapučīno ar Kristapa dzimšanas dienas torti :) Tāds miers, nekur nav jāsteidzas... esmu mājās savā gultiņā. Torte bija izdevusies vienreizēja. Ap plkst. 24:00 sākām svēršanas, mērīšanas un apģērbšanas procedūru: 4,320kg un 58cm. Tā kā Kristapam šīs procedūras īpaši pie sirds negāja, tad piecēlās Pēteris. Viņam acis lielas un mazliet nesaprašanā, jo vēl ‘gulēja’, mīļojās pie tēta un visu nopētīja. Mēs parādījām Pēterim, ka mammai vairs nav lielais puncis un ka "punčabērns" nu ir ārā kā brālītis Kristapiņš. Tad abi ar tēti aizgāja uz virtuvi uzēst dzimšanas dienas torti, pa to laiku mani sašuva. Pēc tam Pēteris atkal tika nolikts gulēt un turpinājās dokumentu aizpildīšana, ap plkst. 2:00 visi aizgājām gulēt...
Mani ļoti iepriecināja tas fakts, ka jau pirmo nakti pēc dzemdībām es varēju pavadīt kopā ar vīru savā mīļā gultiņā. Vīrs bija vienkārši sajūsmā par mājas dzemdībām, un, emocionāli tā saviļņots, it kā pats būtu dzemdējis. Viņam ļoti patika, ka pats varēja redzēt, kā sākumā piedzimst galviņa, tad iznāk pleciņi, pēc tam pārējais un bērns tāds, cieši sarāvies guļ... tad pēkšņi sašķobās un sāk bļaut, apmēram, kas mani izstūma ārā???? :) Viņš tagad visiem iesaka mājas dzemdības :)
Ko vēl varu piebilst, ka mūsu dzemdības bija vienkārši izlūgtas... tik vienkāršas un skaistas, ka es joprojām varu teikt: ‘Aaa... kā man patīk dzemdēt :)’
Varbūt Tu vēlies arī izlasīt manus pārējos dzemdību stāstus?
Varbūt Tu vēlies arī izlasīt manus pārējos dzemdību stāstus?
Komentāri
Ierakstīt komentāru