Šodien meklējot kādu dokumentu savā e-pastā, es atradu sen veidotu savas pieredzes apkopjumu, kā atbildi uz jautājumu: "Kā tu tik daudz vari paspēt?" (to gan es publicēšu tuvākajā laikā, šim vakaram pietiks ar manām tagadējām pārdomām).
To savas dzīves pieredzi
es apkopoju pirms 3.gadiem, kad man bija pirmie 2 bērni J Tagad to pārlasot man
reizēm liekas, ka esmu bijusi diezgan kategoriska: Ja tā ir, tad tā ir jābūt! Citu
variantu MAN nav. Bet tas toreiz un vienmēr ir attiecies tikai uz mani un
maniem bērniem. Citi lai dara tā kā zina, grib un var! Tas lauzās cauri visam
tekstam, tagad es to mazliet pamainīju, bet es atgriežos pie savas pozitīvās
pieredzes.
Man, kad esmu kategoriska attiecībā pret bērniem ir vieglāk tik ar viņiem galā, audzināt viņus un nenogurt no viņiem. Jo viņi tad zina, kur ir tā robeža, kas būs ja to pārkāps un vienmēr būs...man liekas, ka tad bērni mazāk spekulē un izmanto vecākus negatīvā nozīmē, jo zina un ir jau pārliecinājušies, ka tāpat nekas nesanāks. Protams, ka viņi tāpat katru dienu no jauna pārbauda savas robežas, bet tas ir tādā savādākā līmenī, tas ir kaut kas abpusēji pozitīvs, ka viņš aug un izzina pasauli, viens otru, atklāj jaunas vērtības un emocijas! J
Man, kad esmu kategoriska attiecībā pret bērniem ir vieglāk tik ar viņiem galā, audzināt viņus un nenogurt no viņiem. Jo viņi tad zina, kur ir tā robeža, kas būs ja to pārkāps un vienmēr būs...man liekas, ka tad bērni mazāk spekulē un izmanto vecākus negatīvā nozīmē, jo zina un ir jau pārliecinājušies, ka tāpat nekas nesanāks. Protams, ka viņi tāpat katru dienu no jauna pārbauda savas robežas, bet tas ir tādā savādākā līmenī, tas ir kaut kas abpusēji pozitīvs, ka viņš aug un izzina pasauli, viens otru, atklāj jaunas vērtības un emocijas! J
Runāšu tikai par sevi, jo ikdienā
esmu kopā ar saviem bērniem. Pavisam atklāti man ļoti patika audzināt Pēteri un
Kristapu, man tas sagādāja jaunu izaicinājumu, tikt ar visu galā, mācīt,
paskaidrot, būt kopā ar viņiem. Es bieži vien un daudziem esmu teikusi, ka
Reinis mums ir tāds „savādāks” bērns, t.i., skaļāks, aktīvāks, un ar Martu tagad
ir tas pats. Jau kādu laiku atpakaļ es pamanīju, ka īstenībā Pēteris un Reinis
ir ĻOTI līdzīgi pēc rakstura bērni, bet kaut kas tomēr atšķiras, jo viņu
uzvedība ir pretēja.
Ja Pēteris varēja krāmēt tornīšus no stikla burciņām un nemest neko lejā ļoti agrā vecumā, atrodoties augstajā krēsliņā, tad Reinis un Marta visu met, met un met....tad es uzdevu sev šādu jautājumu, kāpēc tā? Kas ir mainījies? Varbūt Jūs varētu teikt, ka bērni ir dažādi, citi temperamenti u.t.t. JĀ, es tam piekrītu, ka katrs ir unikāls un skaists! Bet manī neienāca ar šo atziņu miers...Tad es piefiksēju vienu lietu, ka Marta un Reinis turpina mest un mest un mest, un kāpēc lai nē, ja ir atrasts „viens muļķis, kas visu laiku paceļ”...kāpēc tāds apzīmējums.
Jo ir stāsts no dzīves par to, ka Pēcis nemēdza mest lejā un tad braucot mašīnā, blakus sēdēja opītis, kas pacēla un padeva, tad Pēcim sākās tīri apzināta un jautra spēle „Pacel, es nometīšu” un, tad mēs teicām šo frāzi opim. Jo, es tajā laikā tik tiešām necēlu, es liku viņam pašam pacelt...Protams, ka viņš to nevarēja izdarīt, jo atradās autokrēsliņā, bet viņš no tā iemācījās, ka mest zemē nevajag, neviens nedos...un nedeva arī!
Ja Pēteris varēja krāmēt tornīšus no stikla burciņām un nemest neko lejā ļoti agrā vecumā, atrodoties augstajā krēsliņā, tad Reinis un Marta visu met, met un met....tad es uzdevu sev šādu jautājumu, kāpēc tā? Kas ir mainījies? Varbūt Jūs varētu teikt, ka bērni ir dažādi, citi temperamenti u.t.t. JĀ, es tam piekrītu, ka katrs ir unikāls un skaists! Bet manī neienāca ar šo atziņu miers...Tad es piefiksēju vienu lietu, ka Marta un Reinis turpina mest un mest un mest, un kāpēc lai nē, ja ir atrasts „viens muļķis, kas visu laiku paceļ”...kāpēc tāds apzīmējums.
Jo ir stāsts no dzīves par to, ka Pēcis nemēdza mest lejā un tad braucot mašīnā, blakus sēdēja opītis, kas pacēla un padeva, tad Pēcim sākās tīri apzināta un jautra spēle „Pacel, es nometīšu” un, tad mēs teicām šo frāzi opim. Jo, es tajā laikā tik tiešām necēlu, es liku viņam pašam pacelt...Protams, ka viņš to nevarēja izdarīt, jo atradās autokrēsliņā, bet viņš no tā iemācījās, ka mest zemē nevajag, neviens nedos...un nedeva arī!
Es ilgu laiku esmu runājusi par
to, ka savā ziņā Reinis mums ir tāds „grūti” audzināmais bērns, bet tagad es saku,
„Nē, tā nav!” Jo Marta aug lielāka un viņa kopē Reiņa uzvedību! Tas man lika
aizdomāties par to, ka nevis bērni ir „grūti, vai tur kādi”, bet mana
attieksme, audzināšana ir mainījusies... Es esmu nogurusi, es negribu vairs
cīnīties, un es pieļauju, ka viņi dara to, ko grib jeb kā es būtu agrāk teikusi
„kāpj vecākiem uz galvas”....līdz ar to, viņi panāk savu un tas nav pareizi! Jo
man kā vecākam ir jābūt tik gudram, lai panāktu savu, nevis bērna gribu (Protams,
tas neizslēdz to, ka ar bērniem runā, vienojas, apspriežas u.t.t ). Manuprāt,
gan Reinis, gan Marta ir vēl par maziem, lai viņi darītu to ko grib un tad kad
grib! Jo, tad beigās ir tā, kā arī mums te gāja, ka mēs kā vecāki skrienam ap
viņiem un tekalējam riņķi, ka tik bērniņš nebļauj!
Piemērs, no mūsu ikdienas. Reinim nepatīk braukt ar mašīnu, tad nu es tagad tajā laikā cenšos pievērst viņam nedalītu uzmanību, lai mazinātu šo nepatiku, kas arī izdodas. Parasti viņam ātri apnīk mašīnā un viņš pusceļā jau sāk dīgt, ka grib ārā. „Kronis” sākas pie izkāpšanas, tā kā Reinis sēž aiz mana krēsla, tad tīri praktiski man ir vieglāk viņu izcelt no automašīnas, bet katru reizi, kad es atveru viņa durvis, lai celtu ārā, viņš sāk bļaut, „TĒTIS!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!” es, protams, „mīļā miera labad”, eju pēc Martas un ļauju Mārim celt ārā Reini!....BET tas nav pareizi!
No vienas puses, skatoties, tas ir pozitīvi, ka bērns izrāda savas vēlmes, izvēli, ka grib, lai tētis viņu izceļ, un to varētu turpināt un pieļaut, ja tas būtu bez bļaušanas un spekulācijas. Kā to atšķirt? Elementāri...Es esmu to novērojusi gan pie saviem, gan citiem bērniem, ka „Bērns parasti prasa”, ja neviens uz to nereaģē, vai reaģē tā kā viņš negrib, tad sāk jau spiegt, kliegt, bļaut u.t.t. ārdīties, tad vecāki neiztur un izpilda viņa vēlmes...ko bērns iemācās? Jo vairāk, ātrāk un skaļāk bļaus, jo vieglāk panāks savu! Tipisks Reiņa/Martas gadījums! Bērnam ir jāliek saprast, ka viņš var bļaut cik grib un cik skaļi grib, bet savu ar šādu spekulāciju nepanāks!!!!
Tagad mēs savā ikdienas bērnu audzināšanā esam tik tiešām ieviesuši pārmaiņas īpaši attiecībā uz Reini un Martu, bet tas skar arī Kristapu un Pēteri, jo viņi jau ir līdzās un arī izmanto spekulācijas iespējas savā labā! Lielākās atšķirības mūsu audzināšanā ir šādas:
Piemērs, no mūsu ikdienas. Reinim nepatīk braukt ar mašīnu, tad nu es tagad tajā laikā cenšos pievērst viņam nedalītu uzmanību, lai mazinātu šo nepatiku, kas arī izdodas. Parasti viņam ātri apnīk mašīnā un viņš pusceļā jau sāk dīgt, ka grib ārā. „Kronis” sākas pie izkāpšanas, tā kā Reinis sēž aiz mana krēsla, tad tīri praktiski man ir vieglāk viņu izcelt no automašīnas, bet katru reizi, kad es atveru viņa durvis, lai celtu ārā, viņš sāk bļaut, „TĒTIS!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!” es, protams, „mīļā miera labad”, eju pēc Martas un ļauju Mārim celt ārā Reini!....BET tas nav pareizi!
No vienas puses, skatoties, tas ir pozitīvi, ka bērns izrāda savas vēlmes, izvēli, ka grib, lai tētis viņu izceļ, un to varētu turpināt un pieļaut, ja tas būtu bez bļaušanas un spekulācijas. Kā to atšķirt? Elementāri...Es esmu to novērojusi gan pie saviem, gan citiem bērniem, ka „Bērns parasti prasa”, ja neviens uz to nereaģē, vai reaģē tā kā viņš negrib, tad sāk jau spiegt, kliegt, bļaut u.t.t. ārdīties, tad vecāki neiztur un izpilda viņa vēlmes...ko bērns iemācās? Jo vairāk, ātrāk un skaļāk bļaus, jo vieglāk panāks savu! Tipisks Reiņa/Martas gadījums! Bērnam ir jāliek saprast, ka viņš var bļaut cik grib un cik skaļi grib, bet savu ar šādu spekulāciju nepanāks!!!!
Tagad mēs savā ikdienas bērnu audzināšanā esam tik tiešām ieviesuši pārmaiņas īpaši attiecībā uz Reini un Martu, bet tas skar arī Kristapu un Pēteri, jo viņi jau ir līdzās un arī izmanto spekulācijas iespējas savā labā! Lielākās atšķirības mūsu audzināšanā ir šādas:
- Ja tā ir spekulācija viņš var bļaut cik grib un cik skaļi grib, bet savu ar šādu uzvedību nepanāks! Bet te ir piebilde, ka vecākam ir jābūt tik gudram, ka jau no sākuma, kad bērns sāk prasīt ir jāmāk noteikt, cik tālu viņš kā vecāks ir gatavs iet un cik tālu bērns. Ja es uzreiz jau zinu, ka, piemēram, publiskā vietā es neizturēšu viņa bļaušanu, tad tajā brīdī, kad bērns prasa es saku: „JĀ, lai notiek”, jo tad bērnam nav vajadzības spiegt un kliegt...Viņš arī iemācās to, ka var panākt savu, ja vienkārši pajautā!
- Mēs ļaujam bērnam izbļaut šo savu neapmierinātību. Piemēram, neskatoties uz Reiņa protestu, es eju viņam klāt un ņemu viņu ārā no mašīnas. Par to viņš drīkst dusmoties un viņam pat vajadzētu, jo tur pat zināmā mērā būtu iemesls, viņš nepanāca savu, tāpēc ir neapmierināts un dusmojas. To drīkst! Kāpēc ne? Mūsu dzīvē bieži vien būs tādas situācijas un apstākļi J 1,2,3 reizes un viņš jau pārstāja bļaut, jo zināja, ka mamma uz to nereaģēs un tāpat ņems viņu, tad jau nav jēgas! Un tas reāli tā notiek, jo mēs tam tagad, atrodoties Zviedrijā, ejam cauri!
Es varu minēt daudz un dažādu
piemēru par šo tēmu, jo man tā šajā brīdī ir ļoti aktuāla. Piemēram, Kristaps
pēc vakariņām prasa, kas būs saldajā. Tā kā oma ir klāt un viņa šajā dienā ir
izcepusi Bumbieru kēksiņus, tad es saku, ka ir kēksiņi, viņš sašķobas un saka,
ka negrib (jo citus vakarus, mēdz būs saldējums vafelē, ko es nojaušu, ka viņš vēlētos).
Es palieku pie sava un paskaidroju, ka „ir kēksiņi, ko oma šodien ir izcepusi,
ne jau katru dienu oma kaut ko pagatavo saldajā ēdienā.” Viņš jau sāk tā kā uz
čīkstēšanu pārslēgties, bet es vēl piebilstu, ka „var neēst arī neko”. Viņš aiziet
no galda dusmīgs, bet es nepiekāpos viņam aiz cieņas pret savu mammu. Tas ir
jāiemāca bērniem, ka ne vienmēr mēs varam darīt vai dabūt to ko mēs gribam.
Par Martu runājot, viņa guļ no
rīta 9:00-11:30 un pēc tam ap 17:00. Pa vidu ap 14:00 es lieku gulēt puišus
diendusā, Marta šajā laikā praktiski neguļ. Es ļauju viņai negulēt, bet klusi
dzīvoties savā gultiņā. Viņa tiek ielikta gultiņā, protams, ka viņa spiedz uz
pilnu klapi, es pieeju klāt, paskaidroju un tālāk nereaģēju uz viņas
spekulāciju. Ko viņa? Aizmieg uz kādām 15-30min maksimums. Tad pieceļas un
klusu sāk spēlēties savā gultā ar pakaviņu, savām zeķēm, sedziņu, lelli, ja
apnīk, tad es iedodu viņai kādu kasti ar bumbām, mantām un viņa turpina smuki
spēlējas, bet viņai ir jābūt savā gultiņa. Kāpēc tā? Jo savādāk, ja viņa ir pa
grīdu, viņa ļoti ātri sāk spekulēt un čīkstēt. Šo cīņu es vēl neesmu uzvarējusi,
un mēs vēl ejam uz „kurš, kuru”. J
Bet es tik tiešām redzu, ka stingrībai mīlestībā ir ļoti labi rezultāti....
Šīs tēmas pārējie raksti ir redzami šeit:
Šīs tēmas pārējie raksti ir redzami šeit:
Thanks. I needed your thoughts. I have the same issues and it so helps to read what you are doing. Miss our chats. Blessings!
AtbildētDzēstPaldies par referātu :)
AtbildētDzēstEs tikai gribēju piebilst, ka nav "muļķitis", kas paceļ, bet PALĪGS, kas palīdz iepazīt fizikas likumus. Palīgam arī kādā brīdī jāpalīdz pašam bērnam piecelties un iemācīties arī pacelt, bet tas jau ir nākamais solis fiziskas likumu izzināšanā.
Mans ne tikai, arī mūsdienu zinātnieku, uzskats ir tāds, ka zīdaiņi ir mazi zinātnieki, kas ļoti analizē katru jaunu skaņu, kustību, tās salīdzina un veido sev vien zināmas sistēmas savās smadzenēs.
p.s. es tikai izteicu savas domas :)
Manuprāt, Gunta ar savu ierakstu vēlējās padalīties ar mums, lasītājiem par savu pieredzi ar saviem bērniem jautājumā par robežām, kuras uzliekam saviem bērniem ne jau lai kādā veidā ierobežotu viņu attīstību un izzināšanas procesu, bet gan lai bērns, kuru Dievs mums ir uzticējis audzināšanai, mācītos saprast to, ka vecākiem ir lielāka noteikšana par viņiem, kamēr viņi ir mūsu paspārnē, jo Dievs mums jau viņu ir devis, lai mēs par viņiem rūpētos, mīlētu, mācītu un iemācītu atšķirt, kas labs un kas slikts, jo ja vecāki nejutīs un nenošķirs robežu, bērni augs patvaļā, un kāds tad tam būs rezultāts - nepaklausība, neaudzinātība, kāpšana vecākiem uz galvas, citu nerespektēšana... un kas vēlāk, kad viņi paaugas...
AtbildētDzēstArī Dievs mūs, savus bērnus māca, pasakot kādās dzīves situācijās nē, apturot, kad gribam "gribam skriet ar pieri sienā", Viņš mūs pasargā no ļaunajām sekām, ir klāt, kad mēs krītam un apdedzinamies un, protams, bez nosacījumiem mīl mūs. Arī Gunta cenšas savā ģimenes dzīvē, pie sev uzticētajiem bērniem to visu īstenot - uzliekot šīs robežas, lai viņus pasargātu no nākotnes sekām. Jo mums jau kā vecākiem ir tikai šie pāris pirmie gadi, ko ieliekam bērnam, ko iemācam. Tas ir tik ļoti svarīgi, jo vēlāk jau mūsu "bērns", kurš varbūt jau sen kā pieaudzis, bet joprojām bērns mums, izdara savas izvēles, pats kļūdās, ko mēs vairs nevaram mainīt.
Paldies, Guntiņ, par Tavu līdzdalīšanos, jo arī es pie Abigailas varu redzēt, kad viņa spekulē ar mani un nedara/dara kaut ko, lai tikai pārbaudītu mani (un nav runa tikai par ēdienu mešanu zemē), un, kad viņai tiešām es esmu vajadzīga kā palīgs, kas padod, iedod utt. Tāpēc ir labi, ja mēs, arī bērnus audzinot, varam tā, lai mūsu jā ir jā un nē ir nē, kā Jēzus ir mācījis : "Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! '' (Mat.5:37)
Āmen! :)
Dzēst