Pāriet uz galveno saturu

Vietējā draudzīte

Kad mūsu esošā Ērbī (Örby) draudze uzzināja, ka mēs esam nopirkuši māju citā pašvaldībā, tad viņi patiešām saskuma. Tik daudz cilvēku nāca mums klāt, apsveica ar māju un vienlaicīgi arī bēdājās un skuma, ka mūs "zaudēs". Lai gan mūsu domas vēl joprojām ir šādas, ka mēs pagaidām neplānojam mainīt savu esošo draudzi, jo jūtamies tajā ļoti labi. Tajā ir daudz mazu bērnu ģimeņu, tā ir dzīva un aktīva. Tā ir ļoti liels atbalsts, prieks un spēks! Mēs tur jūtamies, kā mājās. Tomēr realitāte ir tāda, ka mēs to vairs neapmeklējam katru svētdienu, diemžēl, jo:
  1. Vasaras laikā Dievkalpojumi sākas jau plkst. 9:30 un tas nozīmē, ka mums būs jāceļas un jāizbrauc vēl agrāk;
  2. Mēs vēl neesam iegājuši tādā kārtīgā rutīnā. Daudzas lietas vēl tikai veidojas un top skaidras;
  3. Mēs labprāt vēlamies arī iepazīt vietējo Kalv draudzi. 
Tāpēc vienā jūnijā svētdienā mēs nebijām uz rīta Dievkalpojumu Ērbī draudzē, jo nolēmām pirmo reizi apmeklēt vietējo Kalv draudzi. Mums sanāca varena vakara pastaiga uz/no baznīcu/as, jo Dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu un klasiskās mūzikas koncertu sākās tik plkst. 18.00 vakarā. 
Visu dienu lija lietus un arī vakarā tas nerimās... bija divi varianti braukt ar mašīnu vai iet kājām, jo baznīca no mūsu mājās ir tikai 1 km attālumā pie paša ezera. Un tā kā mašīna bija piekrauta ar virtuves darba virsmu un parketu, tad izlēmām doties kājām. 

Bērni un arī es par to nebija īpašā sajūsmā, jo kamēr iztaisījāmies un atradām visiem gumijniekus, lietus drēbes un lietussargus, paspējām visi paburkšķēt un pakurnēt, bet kopumā tā bija varen feina pastaiga un atpakaļ ceļā pat nelija! Varējām izbaudīt dabas skaistumu un iepazīstināt bērnus ar manām mīļākajām pļavas puķēm - vanadziņiem, tā es tos vienmēr esmu dēvējusi (sorry, bet es pat nezinu, kā tos pareizi sauc)! 

Baznīca kā celtne - no ārpuses ir milzīga, cēla un grandioza, bet iekšpuse ir tāda omulīga, apaļa un mīļa. Skaista! Draudzē pārsvarā vecākā paaudze, nu mēs bijām vienīgā ģimene ar bērniem. Bet tā kā šā Dievkalpojuma laikā skanēja arī koncerts, tad apmeklētāji bija arī tādi, kas parasti draudzi neapmeklē, nu to tā varēja noprast. Flauta un klavieres atskaņoja zviedru klasiskās mūzikas komponista Wilhelma Petersona-Bergera skaņdarbu "Frösöblomster ("Fröso Flowers")" . Skaisti! Kas par skaņu baznīcā! Uhh! Tagad es zināšu kaut ko mazliet vairāk par vienu zviedru komponistu. 

Iepazināmies ar mācītāju un pāris aktīvākajiem draudzes locekļiem. 

Te nu pāris bildes no vīra telefona, kā mēs mājup "kātojām" ;) un priecājāmies par lielajām peļķēm!


 








Komentāri

  1. Skaista pastaiga! Ta ka man tagad lietus nebus kadus 5 menesus, tad pastaiga lietuu liekas tik iipasha :) P.S. Musu pusee taas zilaas staltaas pukes sauc lupiinas.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, Sandriņ! Uhhh, man laikam būtu grūti bez lietus! Tā veldze pēc kārtīga vasaras gāziena ir pasakaina! Bet tu jau zini, kā tas ir un pie visa pierod, vai ne? ;) Jā, tās zilās ir lupīnas arī pie mums, šogad arī pat "dārzā", jo viss vēl jāiekopj aug kā nezāle, bet "savus" vanadziņus es nobildēšu kādā citā reizē ;)

      Dzēst
  2. Man vienmēr ir patikusi Zviedrijas daba! Skaisti jums tur ir! :) un prieks,ka tik labi izdevās pirmais Dievkalpojums tuvāk mājām :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies! Jā, mums arī ļoti patīk Zviedrijas daba. Varam to vērot un baudīt un nebeigt apbrīnot Dieva radošumu!

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts