Kad man jautā: “Kāpēc Zviedrija?” vai arī “Cik ilgi Jūs šeit dzīvojat? Kāpēc Jūs pārcēlāties?” Un līdzīgus jautājumus, pirmais, ko es parasti atbildu ir – gandrīz visi mani radiņi dzīvo Zviedrijā. Tas iznāk, ka vairāk vai mazāk, bet viņu dēļ. Bet tā tas īsti nav. Ir un nav ;) Tūlīt es Jums paskaidrošu, kāpēc es tā saku...
Līdz 2011. gada septembrim mēs dzīvojām mūsu mini, 38 km², 2
istabu dzīvoklītī. Bet tuvojoties ceturtā bērniņa dzemdību laikam, mēs
sapratām, ka mums ir pienācis laiks meklēt mazliet plašāku mājvietu, jo tajā
brīdī, kad kāds saslimst, nav kur noslēpties un pabūt vienam. Tā nu mans vīrs
sāka meklēt mums jaunu mājvietu un mēs atradām. Martai bija pāris nedēļas, kad
mēs pārcēlāmies un sākām īrēt māju Ogrē. Saimnieks mums solīja siltu māju, bet
realitātē mēs bijām ļoti vīlušies un jutāmies piekrāpti. Es mājās biju visu
laiku, malku skrēju uz pagrabu piemest ar visu zīdaini uz rokām, ik pēc pāris
stundām un aukstajos ziemas mēnešos, mums otrā stāva guļamistabās bija tikai
+13’C, no rīta tur bija + 7'C. Tas nebija normāli. Pāris naktis mēs pat pavadījām visi kopā lielajā
viesistabā. Bērniem tas ļoti patika ;) Gulēt uz matračiem ;) Jaukas atmiņas.
Tad mēs sapratām, ka šī māja ir kolosāla vasarā, bet ne ziemā. Un mums uzreiz
bija skaidrs, ka nākošo ziemu mēs šeit vairs nepavadīsim.
Sākās jaunas mājvietas meklējumi. Mums bija trīs
prioritātes:
- Palikt Ogrē – vīra prioritāte;
- Pārcelties uz Rīgu – šī bija mana prioritāte.
- Pārcelties uz Zviedriju – pēdējais variants, par to mēs vispār nerunājām, bet tikai atzīmējām, ka tīri teorētiski jau tāda iespēja mums pastāvēja.
Laiks gāja... Bija diezgan grūti atrast kādu māju Rīgā vai
Ogrē, ko varētu īrēt. Uz dzīvokli pārcelties mēs kaut kā nevēlējāmies, jo
parasti, ja tie nav jaunie projekti, tad kāpņu telpas šauras, liftu nav u.c.
neērtības, ja tā drīkst teikt... varbūt mums vienkārši bija pārāk augstas prasības.
Esot mājās ar bērniem, pa vakariem es uzsāku lasīt kolosālu
Mātes Terēzes grāmatu “Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs.” Tik tiešām iesaku! Šī
grāmata atbildēja uz ļoti daudziem maniem jautājumiem. Lasot kārtējo nodaļu, es
sajutu, ka Dievs uz mani runā un pēc šī stāsta, es sapratu, ka pārcelties nav
nekas traks, jo, ja ilglaicīgi tu esi neziņā par jauno dzīvesvietu, bez pozitīviem rezultātiem, tad tu sāc kurnēt un burkšķēt.
Te nu citāts, kas mani tik ļoti uzrunāja: “Šeit kalpoja kāds jezuītu tēvs, es viņu
ļoti labi pazinu. Trīsdesmit deviņu gadu laikā viņam bija nācies trīsdesmit
septiņas reizes pārcelties. Un tad šorīt pie viņa ieradās provinciāls un teica:
“Es gribētu, lai tu dodies uz turieni.” Uz ko atbildēja šis tēvs? Viņš
nesacīja: “Šī man jau ir trīsdesmit astotā reize.” Viņš atbildēja: ”Ar kuru
vilcienu man jādodas ceļā?” Nezinu, ko viņa vietā teiktu jūs un es. Nekādu
asaru. Neviens netiek uzaicināts, lai atvadītos. Vai tas patiešām bija upuris?
Paklausība ir īsts upuris, ja es gribu piederēt Jēzum.
Kāds cits jezuīts
man pastāstīja bēdīgāku notikumu. Viņam bija jāpārceļas uz citu klosteri. Viņš
sēdās vilcienā un priecīgs devās tur, kur tika sūtīts. Nākamajā dienā vilciens
sasniedza vajadzīgo staciju, viņš izkāpa, un tur viņu jau gaidīja telegramma,
kurā bija teikts: “Brauc ar citu vilcienu, tev jādodas uz citu vietu.” Kad
jautāju, kā viņš tajā brīdī juties, šis tēvs man atbildēja: “Labi. Priekšniekam
bija tiesības tā rīkoties. Šī telegramma man bija Dieva griba.” Viņš neuzdeva
jautājumus. Mūsu paklausība ir šī pilnīgā atdošanās. ..Ja es saprotu, ka
piederu Jēzum, tad saprotu arī to, ka Viņam ir tiesības mani izlietot. Pilnīga
atdošanās un paklausība ir viens un tas pats.”[i]
Šo izlasot, manā sirdī ienāca miers, jo es sapratu, ka
pārcelties nav nekas slikts. Ir cilvēki, kas nodzīvo visu mūžu vienā vietā. Tas
ir kolosāli! Tāds ir viņu aicinājums. Bet ir arī cilvēki, kas mēdz biežāk vai
retāk pārcelties un mainīt dzīves vietas. Arī tas ir kolosāli! Katram savs
aicinājums un ceļš ejams. Turpinot lasīt šo grāmatu mani uzrunāja vēl vairākas
vietas, kā piemēram “Mīlestība sākas
mājas”.

Un vienā brīdī es sajutu, ka Dievs ar mani runā un saka: “Jums ir jāpārceļas uz Zviedriju!” Mana pirmā reakcija bija – NĒ!!!! Es to negribu, mani vecāki jau sen par to runā, un visu laiku tik mums uzbāžas ar jautājumu: “Kad jūs beidzot pārcelsieties uz Zviedriju?”, jo viņi jau tur dzīvoja 6 gadus. Mēs esam Latvijas patrioti, mums te ir draudze un draugi. Nē, es negribu!!! Un man spuras gaisā.
Bet Jūs ziniet, kad runā Dieva, tad nav iespēja
nepaklausīt. Es sapratu, ka ir pilnīgi vienalga, ko gribu es, tāda ir Dieva
griba. Tad es Dievam teicu: “Labi, bet es ar savu vīru nerunāšu! Ja tas ir tavs
prāts, tad runā ar viņu pats!” Jo es zināju, ka Māris uz ko tādu nekad
neparakstīsies. Pagāja pāris dienas vai nedēļas. Vienā vakarā pēc darba, vīrs
ienāca istabā un teica: “Zini, mēs varētu pārcelties uz Zviedriju!” Es biju
šokā, bet tad atcerējos savu sarunu ar Dievu, pasmaidīju un teicu: “Labi!”
Māris bija izbrīnīts par manu pozitīvo reakciju, jo viņš bija gaidījis, ka es
atteikšos un ne uz ko tādu noteikti, ka neparakstīšos... Redziet, kad runā
Dievs, tas notiek pilnīgi dabiski. Tad es viņam pastāstīju par savu sarunu ar
Dievu un vīrs dalījās ar savu piedzīvoto.
Vienā brīdī viņš pēkšņi tā kā saprata, ka tā ir lieliska
iespēja – jauna valsts, valoda, iespējas un izaicinājums. Kāpēc gan ne? Bieži
vien, ja mēs runājam par jauniešiem, mēs sakām: “Uz priekšu! Ceļo! Brauc!
Apskati! Izmanto izdevību, kamēr vēl esi jauns un vari!” Bet arī ģimenes var
izmantot iespējas, ja tādas pastāv. Un kāpēc gan ne?
Es reizēm uzdodu sev šo jautājumu: “Kāpēc es te esmu? Ko es
te daru? Es taču esmu latviete!” Bet tad es atceros, un es tam patiešām ticu un
zinu, ka tas ir Dieva prāts, ka mēs te esam!
Kāpēc? Es nezinu atbildi, vai arī patlaban to neredzu, bet mums ir jāatsaucas Dieva aicinājumam, pat ja mums nav atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Kad pienāks laiks, Viņš atbildēs un parādīs.
Kāpēc? Es nezinu atbildi, vai arī patlaban to neredzu, bet mums ir jāatsaucas Dieva aicinājumam, pat ja mums nav atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Kad pienāks laiks, Viņš atbildēs un parādīs.
Mums mēdz uzdot arī jautājumus: “Vai jūs plānojat
atgriezties Latvijā?”, “Vai jūs paliksiet Zviedrijā pa visam?” Es nezinu! Es
tik tiešām nezinu atbildes uz šiem jautājumiem! To zina tikai Dievs.
Es mēdzu jokojot teikt, ka ja mūsu radiņi dzīvotu Āfrikā,
Indijā, Meksikā vai Kanādā, vai arī vienalga kādā citā valstī, tad mēs
noteikti, ka atrastos tur, un tā tas arī ir, jo daļēji mēs esam tieši Zviedrijā
manu radiņu dēļ.
Lasot iepriekš pieminēto grāmatu, es sajutu, ka man ir
jābrauc un jākalpo savai ģimenei, t.i., vecākiem, māsām un brālim, kas dzīvo
Zviedrijā.
"Vai mēs patiešām esam droši par to, ka mūsu ģimenē kāds cilvēks - varbūt tas ir mans brālis, māsa, sieva vai vīrs - nejūtas nevajadzīgs, nemīlēts, pārguris un ka mūsu ģimenē kādam nav nepieciešams nedaudz līdzcietības, iejūtības, bet man tam nav laika. Mīlestība sākas mājās, un, ja tās tur nav, tad tā ir liela nabadzība. Un mans viedoklis ir tāds - kamēr mēs nesāksim mīlēt savās mājās, savā kopienā, mīlēt cits citu, kā Jēzus mūs ir mīlējis un kā Viņu ir mīlējis Tēvs, mēs nevaram cerēt uz mieru pasaulē."[ii]
"Varbūt man ir vecs tēvs vai māte, varbūt man ir slims bērns, bet man nav viņiem laika. Es esmu tik aizņemta, man nav laika pat uzsmaidīt citiem. Man nav laika savai meitai un sievai, kurām ir invaliditāte, man nav laika slimajam vīram. Man nav laika, un tas ir Jēzus, kas tērpts ciešanu tērpā."[*]
Kaut gan tagad, kad mēs te esam, man gan reizēm liekas, ka viņi
vairāk ir kalpojuši mums ar palīdzēšanu ikdienas gaitās, ar bērnu pieskatīšanu,
kamēr mēs mācījāmies zviedru valodu un iekārtojāmies.
"Vai mēs patiešām esam droši par to, ka mūsu ģimenē kāds cilvēks - varbūt tas ir mans brālis, māsa, sieva vai vīrs - nejūtas nevajadzīgs, nemīlēts, pārguris un ka mūsu ģimenē kādam nav nepieciešams nedaudz līdzcietības, iejūtības, bet man tam nav laika. Mīlestība sākas mājās, un, ja tās tur nav, tad tā ir liela nabadzība. Un mans viedoklis ir tāds - kamēr mēs nesāksim mīlēt savās mājās, savā kopienā, mīlēt cits citu, kā Jēzus mūs ir mīlējis un kā Viņu ir mīlējis Tēvs, mēs nevaram cerēt uz mieru pasaulē."[ii]
"Varbūt man ir vecs tēvs vai māte, varbūt man ir slims bērns, bet man nav viņiem laika. Es esmu tik aizņemta, man nav laika pat uzsmaidīt citiem. Man nav laika savai meitai un sievai, kurām ir invaliditāte, man nav laika slimajam vīram. Man nav laika, un tas ir Jēzus, kas tērpts ciešanu tērpā."[*]
Mēs esam prom no Latvijas, jo Dievs mūs aicināja.
Mēs esam Zviedrijā, jo te dzīvo mani radinieki.
"..jo mīlestības darbi ir miera darbi. Izplatiet to vispirms savās mājās, savā ģimenē un tad - visiem."[**]
[i] Māte Terēze. Tur, kur ir
mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 292.lpp.
[ii] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 321.lpp.
[*] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 324.lpp.
[**] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 329.lpp.
[ii] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 321.lpp.
[*] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 324.lpp.
[**] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 329.lpp.
Komentāri
Ierakstīt komentāru