Pāriet uz galveno saturu

Kāpēc Zviedrija?


Kad man jautā: “Kāpēc Zviedrija?” vai arī “Cik ilgi Jūs šeit dzīvojat? Kāpēc Jūs pārcēlāties?” Un līdzīgus jautājumus, pirmais, ko es parasti atbildu ir – gandrīz visi mani radiņi dzīvo Zviedrijā. Tas iznāk, ka vairāk vai mazāk, bet viņu dēļ. Bet tā tas īsti nav. Ir un nav ;) Tūlīt es Jums paskaidrošu, kāpēc es tā saku...

Līdz 2011. gada septembrim mēs dzīvojām mūsu mini, 38 km², 2 istabu dzīvoklītī. Bet tuvojoties ceturtā bērniņa dzemdību laikam, mēs sapratām, ka mums ir pienācis laiks meklēt mazliet plašāku mājvietu, jo tajā brīdī, kad kāds saslimst, nav kur noslēpties un pabūt vienam. Tā nu mans vīrs sāka meklēt mums jaunu mājvietu un mēs atradām. Martai bija pāris nedēļas, kad mēs pārcēlāmies un sākām īrēt māju Ogrē. Saimnieks mums solīja siltu māju, bet realitātē mēs bijām ļoti vīlušies un jutāmies piekrāpti. Es mājās biju visu laiku, malku skrēju uz pagrabu piemest ar visu zīdaini uz rokām, ik pēc pāris stundām un aukstajos ziemas mēnešos, mums otrā stāva guļamistabās bija tikai +13’C, no rīta tur bija + 7'C. Tas nebija normāli. Pāris naktis mēs pat pavadījām visi kopā lielajā viesistabā. Bērniem tas ļoti patika ;) Gulēt uz matračiem ;) Jaukas atmiņas. Tad mēs sapratām, ka šī māja ir kolosāla vasarā, bet ne ziemā. Un mums uzreiz bija skaidrs, ka nākošo ziemu mēs šeit vairs nepavadīsim.
Sākās jaunas mājvietas meklējumi. Mums bija trīs prioritātes:
  1. Palikt Ogrē – vīra prioritāte;
  2.  Pārcelties uz Rīgu – šī bija mana prioritāte.
  3. Pārcelties uz Zviedriju – pēdējais variants, par to mēs vispār nerunājām, bet tikai atzīmējām, ka tīri teorētiski jau tāda iespēja mums pastāvēja.
Laiks gāja... Bija diezgan grūti atrast kādu māju Rīgā vai Ogrē, ko varētu īrēt. Uz dzīvokli pārcelties mēs kaut kā nevēlējāmies, jo parasti, ja tie nav jaunie projekti, tad kāpņu telpas šauras, liftu nav u.c. neērtības, ja tā drīkst teikt... varbūt mums vienkārši bija  pārāk augstas prasības.

Esot mājās ar bērniem, pa vakariem es uzsāku lasīt kolosālu Mātes Terēzes grāmatu “Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs.” Tik tiešām iesaku! Šī grāmata atbildēja uz ļoti daudziem maniem jautājumiem. Lasot kārtējo nodaļu, es sajutu, ka Dievs uz mani runā un pēc šī stāsta, es sapratu, ka pārcelties nav nekas traks, jo, ja ilglaicīgi tu esi neziņā par jauno dzīvesvietu, bez pozitīviem rezultātiem, tad tu sāc kurnēt un burkšķēt.

Te nu citāts, kas mani tik ļoti uzrunāja: “Šeit kalpoja kāds jezuītu tēvs, es viņu ļoti labi pazinu. Trīsdesmit deviņu gadu laikā viņam bija nācies trīsdesmit septiņas reizes pārcelties. Un tad šorīt pie viņa ieradās provinciāls un teica: “Es gribētu, lai tu dodies uz turieni.” Uz ko atbildēja šis tēvs? Viņš nesacīja: “Šī man jau ir trīsdesmit astotā reize.” Viņš atbildēja: ”Ar kuru vilcienu man jādodas ceļā?” Nezinu, ko viņa vietā teiktu jūs un es. Nekādu asaru. Neviens netiek uzaicināts, lai atvadītos. Vai tas patiešām bija upuris? Paklausība ir īsts upuris, ja es gribu piederēt Jēzum.
Kāds cits jezuīts man pastāstīja bēdīgāku notikumu. Viņam bija jāpārceļas uz citu klosteri. Viņš sēdās vilcienā un priecīgs devās tur, kur tika sūtīts. Nākamajā dienā vilciens sasniedza vajadzīgo staciju, viņš izkāpa, un tur viņu jau gaidīja telegramma, kurā bija teikts: “Brauc ar citu vilcienu, tev jādodas uz citu vietu.” Kad jautāju, kā viņš tajā brīdī juties, šis tēvs man atbildēja: “Labi. Priekšniekam bija tiesības tā rīkoties. Šī telegramma man bija Dieva griba.” Viņš neuzdeva jautājumus. Mūsu paklausība ir šī pilnīgā atdošanās. ..Ja es saprotu, ka piederu Jēzum, tad saprotu arī to, ka Viņam ir tiesības mani izlietot. Pilnīga atdošanās un paklausība ir viens un tas pats.”[i]

Šo izlasot, manā sirdī ienāca miers, jo es sapratu, ka pārcelties nav nekas slikts. Ir cilvēki, kas nodzīvo visu mūžu vienā vietā. Tas ir kolosāli! Tāds ir viņu aicinājums. Bet ir arī cilvēki, kas mēdz biežāk vai retāk pārcelties un mainīt dzīves vietas. Arī tas ir kolosāli! Katram savs aicinājums un ceļš ejams. Turpinot lasīt šo grāmatu mani uzrunāja vēl vairākas vietas, kā piemēram “Mīlestība sākas mājas”.

Un vienā brīdī es sajutu, ka Dievs ar mani runā un saka: “Jums ir jāpārceļas uz Zviedriju!” Mana pirmā reakcija bija – NĒ!!!! Es to negribu, mani vecāki jau sen par to runā, un visu laiku tik mums uzbāžas ar jautājumu: “Kad jūs beidzot pārcelsieties uz Zviedriju?”, jo viņi jau tur dzīvoja 6 gadus. Mēs esam Latvijas patrioti, mums te ir draudze un draugi. Nē, es negribu!!! Un man spuras gaisā.

Bet Jūs ziniet, kad runā Dieva, tad nav iespēja nepaklausīt. Es sapratu, ka ir pilnīgi vienalga, ko gribu es, tāda ir Dieva griba. Tad es Dievam teicu: “Labi, bet es ar savu vīru nerunāšu! Ja tas ir tavs prāts, tad runā ar viņu pats!” Jo es zināju, ka Māris uz ko tādu nekad neparakstīsies. Pagāja pāris dienas vai nedēļas. Vienā vakarā pēc darba, vīrs ienāca istabā un teica: “Zini, mēs varētu pārcelties uz Zviedriju!” Es biju šokā, bet tad atcerējos savu sarunu ar Dievu, pasmaidīju un teicu: “Labi!” Māris bija izbrīnīts par manu pozitīvo reakciju, jo viņš bija gaidījis, ka es atteikšos un ne uz ko tādu noteikti, ka neparakstīšos... Redziet, kad runā Dievs, tas notiek pilnīgi dabiski. Tad es viņam pastāstīju par savu sarunu ar Dievu un vīrs dalījās ar savu piedzīvoto.

Vienā brīdī viņš pēkšņi tā kā saprata, ka tā ir lieliska iespēja – jauna valsts, valoda, iespējas un izaicinājums. Kāpēc gan ne? Bieži vien, ja mēs runājam par jauniešiem, mēs sakām: “Uz priekšu! Ceļo! Brauc! Apskati! Izmanto izdevību, kamēr vēl esi jauns un vari!” Bet arī ģimenes var izmantot iespējas, ja tādas pastāv. Un kāpēc gan ne?

Tā nu sākās mūsu domas un plānošanas darbi līdz ar šo nozīmīgo soli – pārcelšanos uz Zviedriju...

Es reizēm uzdodu sev šo jautājumu: “Kāpēc es te esmu? Ko es te daru? Es taču esmu latviete!” Bet tad es atceros, un es tam patiešām ticu un zinu, ka tas ir Dieva prāts, ka mēs te esam!

Kāpēc? Es nezinu atbildi, vai arī patlaban to neredzu, bet mums ir jāatsaucas Dieva aicinājumam, pat ja mums nav atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Kad pienāks laiks, Viņš atbildēs un parādīs.

Mums mēdz uzdot arī jautājumus: “Vai jūs plānojat atgriezties Latvijā?”, “Vai jūs paliksiet Zviedrijā pa visam?” Es nezinu! Es tik tiešām nezinu atbildes uz šiem jautājumiem! To zina tikai Dievs.
Es mēdzu jokojot teikt, ka ja mūsu radiņi dzīvotu Āfrikā, Indijā, Meksikā vai Kanādā, vai arī vienalga kādā citā valstī, tad mēs noteikti, ka atrastos tur, un tā tas arī ir, jo daļēji mēs esam tieši Zviedrijā manu radiņu dēļ.

Lasot iepriekš pieminēto grāmatu, es sajutu, ka man ir jābrauc un jākalpo savai ģimenei, t.i., vecākiem, māsām un brālim, kas dzīvo Zviedrijā.

"Vai mēs patiešām esam droši par to, ka mūsu ģimenē kāds cilvēks - varbūt tas ir mans brālis, māsa, sieva vai vīrs - nejūtas nevajadzīgs, nemīlēts, pārguris un ka mūsu ģimenē kādam nav nepieciešams nedaudz līdzcietības, iejūtības, bet man tam nav laika. Mīlestība sākas mājās, un, ja tās tur nav, tad tā ir liela nabadzība. Un mans viedoklis ir tāds - kamēr mēs nesāksim mīlēt savās mājās, savā kopienā, mīlēt cits citu, kā Jēzus mūs ir mīlējis un kā Viņu ir mīlējis Tēvs, mēs nevaram cerēt uz mieru pasaulē."[ii]

"Varbūt man ir vecs tēvs vai māte, varbūt man ir slims bērns, bet man nav viņiem laika. Es esmu tik aizņemta, man nav laika pat uzsmaidīt citiem. Man nav laika savai meitai un sievai, kurām ir invaliditāte, man nav laika slimajam vīram. Man nav laika, un tas ir Jēzus, kas tērpts ciešanu tērpā."[*]

Kaut gan tagad, kad mēs te esam, man gan reizēm liekas, ka viņi vairāk ir kalpojuši mums ar palīdzēšanu ikdienas gaitās, ar bērnu pieskatīšanu, kamēr mēs mācījāmies zviedru valodu un iekārtojāmies.

Mēs esam prom no Latvijas, jo Dievs mūs aicināja.

Mēs esam Zviedrijā, jo te dzīvo mani radinieki.

"..jo mīlestības darbi ir miera darbi. Izplatiet to vispirms savās mājās, savā ģimenē un tad - visiem."[**] 



[i] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 292.lpp.
[ii] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 321.lpp.
[*] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 324.lpp.
[**] Māte Terēze. Tur, kur ir mīlestība, ir Dievs. KALA Raksti 2011, 329.lpp.

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts