Pāriet uz galveno saturu

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Bērnudārzs?! Laist bērnu vai nē? Citiem nav izvēles un līdz ar to nav aktuālu šādu jautājumu vai "problēmu"...

Vai tiešām visiem bērniem un obligāti ir jāapmeklē bērnudārzs? Arī tad, ja bērns tam pretojas un nav gatavs, jo tas taču nekas, pieradīs, nebūs jau citu variantu...

Kas ir labāk palaist grupiņā un miers? Vai turēt un "spundēt" bērnu mājās, izolējot no sabiedrības? Bet varbūt, ka mamma mājās individuāli un aktīvi darbojas ar bērnu? 

Hmmmm.... 

Kas ir tas labākais man? Un Tev?  Un bērnam? Kur šajā visā lēmumu pieņemšanas brīdī paliek bērns?

Kā pieņemt Savu lēmumu, ja apkārt ir arī sabiedrības spiediens, ka visi bērni iet bērnudārzā? Vai tiešām? 

Vai tie, kas saucas "mājas bērni", izaugs arī "normāli"? Tik daudz jautājumu... tik daudz neziņas... tik daudz neskaidrības! 

Es nezinu, kāda ir Tava personīgā dzīves pieredze. Vai Tu, kas tagad šo lasi, savā bērnībā, esi apmeklējusi kolosālu bērnudārza grupiņu, un Tev joprojām ir draugi no tiem laikiem? Vai arī Tu esi bijis "mājas bērns"? Bet iespējams, ka Tev ir pilnīgi cita pieredze... Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi un ejam savu ceļu... Tāpēc es vēlētos sākt ar savu pieredzi no manām bērnības dienām. 

Es esmu vidējais bērns savu vecāku ģimenē. 3 no 5! Divi sākumā un divi aiz manis, bet es tā smuki pa vidu ;)

Mana bērnība lielākoties pagāja mājās, spēlējoties kopā ar māsām un brāli, arī dauzoties un strīdoties, plēšoties un kašķējoties. Sadalot un nedalot mantas. Komandējot un paklausot. Kā jau normālā daudzbērnu ģimenē. Tāpēc es atļaušos apgalvot, ka es esmu bijis tā saucamais "mājas bērns". BET es esmu mazliet "dzīvojusies" pa Bērnudārzu tikai nepilnus 3 mēnešus. Kad es sāku apmeklēt dārziņu man bija 3 gadiņi, un mājās bija mamma ar mazo māsu Gitu. Godīgi sakot, es nekad nesapratu, kāpēc man tur ir jābūt, ja mājās ir mazā māsa un mamma. Vienmēr visu vēroju un mēģināju iejusties situācijā... Gājām kopā ar Intu, bet grupiņa katrai sava. Visus lika gulēt... Brrr... tas bija tāds man vien nesaprotams konveijers. Man tur īsti nepatika un mamma nolēma mani izņemt ārā no dārziņa. Tad nu iznāk, ka pirmās divas māsas ir gājušas bērnudārzā, noteikti ilgāk kā es, bet atkal jaunākā māsa un brālis - nekad nav gājuši bērnudārzā. Viņi ir 100% mājas bērni bez bērnudārza pieredzes. 

Izaugām. Visi! Un es pat neteikšu, ka slikti. 

Bet runa nav par to. Runa ir par to, ko TAGAD mums ar vīru darīt ar mūsu bērniem, jo lēmumus jau šajā bērnu vecumā pieņem vecāki. 

Vai mums laist mūsu bērnus dārziņā, ja man nav pozitīva pieredze (es gan neteikšu, ka ir ļoti negatīva, vairāk gan tāda neitrāla ar negatīvu pieskaņu), vai nē? Mans vīrs ir gājis dārziņā, bet viņš par to īpaši nejūsmoja. Tā darīja un viss.

Kad mēs gaidījām mūsu pirmo bērniņu, tad es dzīvoju ar domu, ka līdz 3 gadiņiem bērns noteikti būs mājās ar mani, jo pēc manām un vīra domām "vislabākā aukle bērnam ir bērna mamma". Pēc tam dzīvosim un redzēsim. Es piekrītu tam viedoklim, ka bērns ir "gatavs" bērnudārzam no 3 gadiem ar piebildi, ka tas tomēr ir ļoti individuāli atkarīgs no katra bērna. NAV viens vecuma posms un viena recepte visiem, bet ir kaut kāda vidējā statistika. 

"Katrs bērns ir gatavs bērnudārzam, taču ne kalendārā vecuma ziņā, bet gan iekšējās drošības attīstības ziņā, jo tā nosaka, ka mazulis spēj apgūt jaunas iemaņas un interesēties par citiem bērniem."*

Bet mūsu vecākie bērni dārziņā tā arī netika palaisti, kamēr mēs dzīvojām Latvijā. Es to vienkārši nevarēju izdarīt, jo man nepatika tas, ko es redzēju uz ielas sakarā ar bērnudārzu grupiņām. Un nebija arī īpaša vajadzība, jo es tāpat biju mājās ar jaunāko brālīti, pēc tam māsiņu. Kā arī, ja ir tik daudz un mazi bērni viens pēc otra, tad ērtāk ir nekur nevest bērnus, jo tā loģistika arī paņem ļoti daudz laiku, nervus, lai visi būtu gatavi, piemēram, 8 no rīta. Tā tad savā ziņā vieglāk ir atstāt mājās un nekur nevest, bet atkal no otras puses, vieglāk ir palaist dārziņā un kaut pāris stundas būt mierā ar bēbīti... Tā nu tas ir. 

Pārceļoties uz jauno mājvietu Zviedrijā (2012. gada rudenī), mēs nolēmām "turpināt" Pēteri (6) laist skolas sagatavošanas grupiņā Montessori skolā, bet Kristapu (4.5) bērnudārza grupiņā (es domāju, ka tas ir obligāti). Viņi aizgāja. No sākuma ar dažādām emocijām, kaut gan lielākoties ar pozitīvām, jo viņiem bija ne tikai vides maiņa, bet arī valodas, draugu u.t.t. Iejutās un tagad iet ar prieku!

Pienākot 2013. gada rudenim mums bija doma, ka iespējams, mēs arī palaidīsim mūsu jaunāko dēlu Montessori dārziņā, bet es iekšēji jutu, ka nav vēl pienācis laiks. NAV īstais laiks. Bet tā kā šoreiz es nevis ieklausījos un paklausīju savām iekšējām izjūtām, bet ļāvos "pedagoga" ieteikumiem, tad mēs tomēr mēģinājām Reini palaist dārziņā. Diezgan neveiksmīgi! Tā kā no 3 g.v. Zviedrijā valsts apmaksā bērnam dārziņu 15 h nedēļā, tad mēs nelaidām Reini katru dienu, bet tikai 3 reizes nedēļā un sākumā gājām kopā. Es vai tētis visu dienu bijām kopā ar Reini bērnudārza grupiņā. Pagāja viena nedēļa, otra un bija doma viņu atstāt. Es to emocionāli nespēju, tāpēc to darīja tētis.

Reinis tika atstāts uz vienu dienu bērnudārzā kopā ar Kristapu, jo viņiem grupiņas ir kopā, netiek dalītas.

Rezultāts: viņš visu dienu noraudājās un nobļāvās. Nezinu, vai tā ir tieši šī bērnudārza filozofija vai arī Montessori (te man varētu kāds Latvijas Montessori pedagoģijas pedagogs apgaismot ;) ), bet viņi negāja viņam īpaši klāt un nemierināja, jo attieksme bija apmēram šāda: "Cik tad ilgi bļaus? Piekusīs un nomierināsies!" Tas beidzās ar to, ka "blakus" esošais vecākais brālis Pēteris, kurš bija uzsācis 1.klases gaitas Montessori skolā, to nevarēja izturēt un paņēma Reini pie sevis uz skolu, kur Reinis arī ēda pusdienas. Mūsu bērnu Montessori skolā bērnudārza telpas savienojas ar 0-2. klases telpām, kas tiek nodalītas tikai ar skapi vai sieniņu. Tātad praktiski visu kas notiek bērnudārzā pirmo klašu bērni dzird. Un otrādi. No vienas puses jau jauki, ka vecākais dēls uzņemas rūpes par savu jaunāko brāli, bet no otras puses, vai tik tiešām viņam tas ir jādara? Kur tikmēr ir pedagogi? Ko dara vai nedara viņi?

Nākamajā dienā mēs atkal izlēmām palaist Reini vienu pašu un paskatīties, kā tad nu ies. Jo "visi" teica, ka būs ok. Bet scenārijs tas pats. Tikai Pēteris Reini pie sevis jau paņēma daudz agrāk. Tā tad Reinim skola rokās, ja viņš bļaus, atnāks Pēteris un paņems viņu pie sevis, pie lielajiem bērniem. Bet līdz ar to Pēteris nevar darīt savas lietas jeb mācīties, jo ir jāpieskata jaunākais brālis. Protams, ka viņš no tā nogura, un viņam tas nebija jādara.

Tas mums lika tikties ar pedagogiem un pārrunāt esošo situāciju, kā arī pieņemt lēmumu, ka mēs iesim līdzi Reinim uz bērnudārzu tik ilgi, cik viņam vajadzēs, un kad viņš būs gatavs, viņš mūs palaidīs. Sacīts! Darīts! No sākuma trīs reizes nedēļā, pēc tam gan tikai divas reizes nedēļā, mēs devāmies kopā ar Reini uz bērnudārzu un pavadījām tur no plkst. 8:15 - 12:15, t.i. 4h. Tā tas ilga 2 mēnešus!!!

Iekšējās drošības attīstības ziņā Reinis vēl nebija gatavs dārziņam, neskatoties uz to, ka viņam jau bija 3.5 gadi, jo Reiņa bērnudārza apmeklējumiem punktu pielika tas faktors, ka viņš sāka murgot pa nakti, celties naktī vairākas reizes un kliedzot jautāt: "Vai viņam rīt būs jāiet uz dārziņu?" Ne atbilde "Jā", ne "Nē" - nespēja viņu nomierināt un mēs sapratām, ka viņam tas šobrīd nav vajadzīgs. Mēs izņēmām Reini no dārziņa. Tad es atcerējos savu pieredzi un nodomāju, he, bet es jau biju tieši tāda pati! :) Ko tad es vēlos no sava bērna? Ābols no ābeles nemēdz tālu krist :D

Iespējams, ka mēs pieļāvām kļūdu laižot viņu uz dārziņu, bet skatīsimies pozitīvi, iespējams, ka arī nē, jo mēs vismaz mēģinājām un sapratām, ka viņam tas patlaban neder! Mēģināts tomēr nav zaudēts :)

Tāda mums ir bijusi visai negatīva pieredze ar mūsu jaunāko dēlu. 

Reinis mums ļoti labi pasaka, ka viņš dārziņā neies, viņš uzreiz ies lielajā skolā. Un kāpēc gan ne? Ja apstākļi un situācija to pieļauj? Ja mums ir tādas iespējas, ka es varu būt pilna laika mamma. Kāpēc ne?

Marta reizēm izrāda interesi par dārziņu, par to, ka tur būs skolotāja, kurai jāklausa un citi bērni, kā arī mantas. Bet tad jau redzēs. 

Es personīgi gribētu palaist jaunākos bērnus dārziņā galvenokārt valodas dēļ, lai viņiem būtu vieglāk apgūt zviedru valodu, jo pārējās prasmes, tādas kā komunikācija, sadarbība, socializēšanās, komandas darbs u.t.t., viņi apgūst un ir jau apguvuši mājās, jo aug daudzbērnu ģimenē. Bet iespējams, ka man par to būtu vismazāk jāuztraucas, jo viņi dzird to valodu, viņi jau saprot, es tikai nezinu cik daudz, un pamazāk sāk arī runāt. 

Mazāk uztraukties un vairāk lūgt! 

Mūsu pieredze ir šāda, bet es pazīstu daudzas ģimenes, kas palaiž bērnus dārziņos un viņiem nav šādas negatīvas pieredzes.

Bērns aiziet ar prieku, viņam tur ļoti patīk, ir jauni draugi un citas mantas! Super! Kāpēc gan ne?

Un atkal man ir šī pieredze, ka ne viss der visiem. 

Ka katram ir ejams tomēr savs ceļš!

Es neesmu pret bērnudārzu un neesmu arī ar sajūsmu par bērnudārzu, jo abām šīm izvēlēm ir gan savi plusi, gan mīnusi.
Es neuzskatu, ka bērns ir obligāti jālaiž dārziņā, bet drīzāk gan šo izvēli ielieku vecāku rokās!

Lai Jums veicas atrast savu ceļu un izdarīt savas pareizās izvēles, ieklausoties savā sirdsbalsī!

-----------------------------------------------------------
* http://www.mammamuntetiem.lv/articles/10439/vai-jusu-berns-ir-gatavs-bernudarzam/

Komentāri

  1. Gunta,
    Paldies par Tavam pardomam! Man si tema pamazam klust arvien aktualaka (pagaidam viens berns, sobrid 18 menesi, bet "sabiedriba" sak arvien vairak intereseties par bernudarza jautajumu). Varbut tapec, ka daudzi doma, ka man ka advokatei pec izglitibas ta ir "laika izniekosana" sedet majas ar mazu bernu? :D

    Pati esmu "bernudarza berns" ar labu pieredzi saja joma (man bija loti kvalitativs bernudarzs laukos), esmu runajusies ar citam mammam, lasijusi Montessori, Valdorfa, Reggio u.c. literaturu saja joma, ka ari apmeklejusi dazus potencialos bernudarzus. Manas domas: kamer vien varesu, paliksu ar bernu majas. Tas ir vislabakais gan vinai (individualas pieejas un valodu zinja), gan man. Seit (Amerika) tam ir ari finansiala puse, jo tads kvalitativs bernudarzs, uz kadu es varbut butu ar mieru vest, izmaksa $1,200 menesi.

    Ja, mana gadijuma lielu lomu spele ari valodas jautajums. Ta ka es esmu vienigais pastavigais latviesu valodas avots, tad pec iespejas ilgak gribu izvairities no angliski runajosas bernudarza vides. Es velos, lai pa prieksu nostiprinas latviesu valoda. Anglu valodu ka dominejoso sabiedribas/skolas valodu meita noteikti iemacisies, par to es neraizejos.

    Individualas pieejas zinja - man izskatas, ka mana meita vel nav gatava viena pati iet uz bernudarzu. Spelu grupas, nodarbibas ar citiem berniem un audzinataju vinai patik - bet vinai vienmer gribas, lai mamma atrodas kaut kur fona. Ja velak situacija mainisies, tad varbut pameginasim paris stundas nedela.

    Es domaju, ka daudzbernu gimenes, kur mamma ir ar berniem majas, ir briniskiga vide berna attistibai. Ta ka lai Tev, Guntinj, veicas!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, Sandra, par Tavu komentāru un viedokli! Es tev piln gībā piekrītu... ;) Par to "laika izniekošanu un sēdēšanu mājās" es jau "smejos" 8 gadus, jo to vien kā daru... sliņķe ne? ;)
      Nu, jā... Arī Latvijā dzīvojot man gribējās bērnus laist privātajos dārziņos, bet viss vienmēr atdūrās gan ar tādām ne-iespējām ārpus Rīgas, mēs dzīvojām savā laikā Ogrē, gan ar finansēm! Lasu, ka ASV no tā neatpaliek...
      Par valodu es Tev 200% procentu piekrītu, jo zinu, ja tagad palaidīšu savus jaunākos, tad zviedru valoda ņems virsroku, bet tā kā viņi ir vēl mājas bērni, tad jau ļoti smuki un daudz runā latviski! Turies! Tas reizēm nav tik viegli, jo es zinu ir kas "padodas" :) tas noteikti ir tā vērts!
      Paldies! ;)

      Dzēst
  2. īstajā laikā uzgāju interneta plašumos šo rakstu... paldies! man tā vien šķiet, ka ir jāsaņemas un jāklausa savai intuīcijai, sirdij un faktiem, jo šobrīd izskatās, ka arī ar manu trīsgadnieku būtu līdzīgs 2 mēn. etaps, kas ciestu neveiksmi - vien Latvijā nevienā valsts bd nepieļaus 2 mēn. mammas klātbūtni bērnudārzā, jo jau tagad, pēc 3 dienām (!!!), man jautā: cik tad ilgi vēl es tā turpināšu, tā jau nekad nepieradīšot.. nu ja, labāk jau pēc standarta - ar bļaušanām, asarām un murgiem (pirms gada cita bd uzsākšana beidzās tieši tā).

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Sveika, Elīna! Paldies par komentāru! Ieklausies sevī, jo Tu pazīsti savu bērnu vislabāk un tu arī zini vislabāk, kas viņam ir patlaban vajadzīgs ;) Bērni ir dažādi, tā pat kā mēs. Visam ir savs laiks. Kad mēs Reini beidzot palaidām dārziņā, viņam bija 4 gadi un 5 mēneši un viņš gāja kopā ar savu mazo māsiņu, kurai tik tikko bija palikuši 3 gadi, vienā grupā. Tā tad viņi bija divi un tā bija drošība. Mēs atradām alternatīvu variantu. Mūsu bērni uzsāka apmeklēt vietējas draudzes “bērnudārzu”, kas notiek tikai divas reizes nedēļā, otrdienās un ceturtdienās, no plkst. 9-12, t.i., 3h. Šis viņiem jau būs otrais gads, bet labprāt dalītos, kā mums gāja līdz šim. Es tik tiešām pirmo pusgadu no septembra līdz decembrim, gāju viņiem līdzi un sēdēju koridorī. Lasīju dažādas grāmatas. Ļoti labs un kvalitatīvs laiks, un gaidīju, kad viņiem beigsies nodarbība, lai pēc tam kopā brauktu mājās. Pirmās reizes bija īpaši spilgtas, protams, ka arī negribēja mani atstāt, bet šoreiz es biju pārliecināta par sevi un teicu, ka es prom neiešu, ja viņi negrib iet iekšā, mēs varam arī šīs 3 h nosēdēt visu laiku koridorī un mājās brauksim, kad viss būs beidzies. Nebija nekādas raudāšanas vai kliegšanas. Es biju laikam jau kategoriska savos lēmumos. Tā nu visi bērni (8 -10 bērni un 3 audzinātājas), iegāja iekšā, bet mēs palikām koridorī. Iznāca vienreiz skolotāja uzaicināt... otrreiz... viņiem apnika sēdēt, nebija īsti , ko darīt, vienu reizi uz 5 min, pēc tam uz ilgāku laiku, bet tomēr iegāja iekšā, bet visu laiku skrēja ārā pie manis un teica: "Čau!" skrēja atpakaļ iekšā un atkal ārā. Tāds mums pagāja pirmais pusgads. Citreiz vairāk pie manis pasēdēja, bet citreiz vispār es nebiju vajadzīga. Uz gada beigām jau mani vairs nevaktēja – pierada. Labi jau, ka es tur biju, jo varēju arī iztulkot, vai ko paskaidrot, lai viņi saprastu viens otru latviešu-zviedru valodās. Tad nu decembra sākumā piedzima mums 5. bērniņš un uz noslēgumu bijām visi kopā. Jauno gadu atsākām ļoti raiti, jo par to iepriekš ļoti daudz runājām...ka mūsu bēbītim tajā laikā ir jāguļ, un ka viņš vislabāk guļ ārā, ratiņos, tas nozīmē, ka mammai ar bēbīti ir jāiet ārā staigāties, kamēr viņi mācās. Pašā pirmajā mācību dienā bez problēmām, man un uzreiz pateica: “Atā!” un abi ieskrēja iekšā. Es vēl drošībai, ka es tik tiešām nekur neaizbraukšu, vai viņus neatstāšu, atstāju mašīnas atslēgas, ko viņi nodeva skolotājai – glabāšanai. Tā nu man bija 2 x nedēļā aktīva 3 h pastaiga pa vietējo centriņu. Kolosāls laiks sev, miers un klusums, kā arī fiziska slodzīte ;) Pagājušo 4dien viņi atkal uzsāka savas bērnudārza gaitas un tagad jau ir pieredzējuši. Reinis man pat jautā ar tādu nožēlu, kā tikai divas reizes nedēļā skoliņa, viņš gribētu vai katru dienu iet ;) Viss nāk uz labu arī mūsu gadījumā… tikai savādāk un lēnām  Ja runājam par nākamo skolu, tad par to viņš tagad jau ir sajūsmā un grib braukt ar vilcienu. Bet kā būt realitātē, to mēs redzēsim tik nākamajā mācību gadā! Tik tiešām novēlu Tev, lai izdodas pieņemt pareizo lēmumu savam bērnam!!!

      Dzēst
    2. Atšķirība starp Montessori negatīvo pieredzi jeb līdzi iešanu un šo dārziņu bija tāda, ka es negāju līdzi iekšā nodarbībās. Ka es ļāvu bērnam izvēlēties, vai nu viņš visas 3 h, jo ātrāk, mēs nebrauksim mājās, pavadīs koridori ar mammu un tas ir ok. Arī no skolotāju puses viņi to apceptēja un pieņema. Vai arī, ja viņš grib spēlēties ar lego, zīmēt, un visādi citādi darboties, tad ir jāiet iekšā, bet mamma paliek ārā. Un viņi abi izvēlējās - ieiet iekšā!

      Dzēst
  3. mīļš paldies par komentāru un viedokli, Gunta! te, Latvijā, gan jāsamierinās, ka nevienā (vismaz valsts bd) neļaus sēdēt klāt mēnešiem, tādēļ nāksies izvēlēties mazāko no visiem ļaunumiem un, cik vien pakāpeniski un sākumā mazu laiku iespējams, radināt bērnu pie tā, ka viņš paliek dārziņā bez manis. laime, ka esmu šobrīd mājās, un to visu vismaz varu darīt lēni un rāmu garu. :) bet sabiedrība vispār šeit ir tāda, ka nesaprot : kā 3 gadi un vēl mājās? kāpēc neiet dārziņā? bērnam taču jākomunicē ar citiem vienaudžiem. man jau šķiet, ka paspēs vēl ;) mājās un citur, ar savējiem un pazīstamiem, komunikācija veicas ļoti labi. ;)

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts