Pāriet uz galveno saturu

Pateicības gājiens

06.06.2014. Zviedrijā svin valsts svētkus jeb neatkarības dienu. Arī mēs šoreiz svinējām kopā ar zviedriem un piedalījāmies dažādu Marks pašvaldības konfesiju rīkotajā Pateicības gājienā no Šēnes līdz Činai (Skene - Kinna). 
Man liekas tik jauka tradīcija un ideja, kā arī mums būt pateicīgiem par to, ka mēs varam būt šeit, ka mums ir ģimene, draugi, radiņi, mājas, ēdiens, apģērbs, elektrība, labierīcības (tik daudz cilvēkiem uz šīs zemes diemžēl, bet nav ne elektrības, ne pieejas WC. Ikdienā es par to tā nedomāju, bet diemžēl tā ir realitāte...) un tik daudz kā vēl cita. 

Bet no paša rīta mēs sākām ar karoga uzvilkšanu, kā nekā svētki Zviedrijā. Mēs tik nekādi nespējam saprast, kāpēc mums vienīgajiem mūsu ielā ir uzvilkts karogs mastā, it kā jau mēs esam iebraucēji, bet viņi vietējie. Bet pie viņiem NELIEK soda naudu, ja karogs netiek izkārts. Tātad ko gribi, to dari...

Visi grib tētim palīdzēt. 
Kamēr puiši lejā strādā, mēs - meitenes, vēl gatavojamies pārgājienam. 
Pirmo reizi karogs bija sapinies, tad nu vilka lejā un mēģināja no jauna.  
Ir! Ar otro reizi izdevās! 
Tad nu ar kājiņām devāmies uz Šēnes (Skenes) tirgu, lai tur satiktu pārējos gājiena dalībniekus un varētu uzsākt šo jauko un jauno tradīciju.
Te mūsu plānotais maršruts, nepilni 4 km:

Aiziet! Pusceļu iznāca mums iet vieniem no pirmajiem... tā vienkārši gadījās. 
Un kad priekšā ejošais pāris mums paprasīja: "Jūs no kurienes?" Tad  ziniet ko es automātiski atbildēju, ka no Latvijas. Kaut gan bija domāts, no kuras draudzes.... ;) Pasmējāmies no visas sirds! 
Čāpojam. Jau garām slimnīcai. 
Šķērsojot ielu un pirmā pieturvieta, kur mūs cienāja ar karstajām desiņām un sulu. Ļoti gardas desas! - Māra komentārs.  
Kā arī bērni tika katrs pie mazas dāvaniņas. 
Martiņa kopā ar mani, devās makšķerēt sev dāvaniņu - grāmatiņu par Jonu. 
Pēc mazas iestiprināšanās turpinājām atlikušo ceļu. Līdz sasniedzām Činnas (Kinnas) centru.
Zirga statuja Činnas (Kinnas) centrā. 
Meitenes tādi malači, visu ceļu nesa šo karogu un vēl turēja to visa pasākuma laikā. 
Slavēšanas koncerts. Mācītāja uzrunas. Ahhh... Tik jauki.  
Reinis tik ļoti iejutās pasākumā. Ka dejoja līdzi, skraidīja apkārt un smaidīja. 
Kristapiņš tikmēr pūta savus burbuļus, ko saņēma kā dāvaniņu. 
Kolosāla Svētā Gara klātbūtnē un slavēšana. 
Tēva un meitas jautrošanās.  
Marks pašvaldība mūs cienāja ar kūku un kafiju. Jauki, ka arī pagasts atbalsta šādus pasākumus, kur dalību ņem ap 200 cilvēkiem. 
Šoferīšiem (šoreiz tētis ar Reini) pat bija sagatavots autobuss, kas viņus aizveda atpakaļ uz Šēnes (Skene) centru. Lai paķertu savu mašīnu un brauktu pakaļ savējiem. Par visu padomāts!
Mēs tikmēr gaidām tēti ar Reini. 
Mīļie dauzoņas. 
Noslēgumā, tas bija viens kolosāls kristīgs pasākums, kur apvienojās daudzas Marks pašvaldības konfesijas un draudzes. Dievs mūs vieno! Mājās bijām ap 15:00 un visi noguruši, bet tik laimīgi un priecīgi. Vakar, kad devāmies uz dievkalpojumu Pēteris man jautāja: "Kāpēc šajā nedēļā tik daudz dievkalpojumu?" Uz ko es viņam atbildēju, ka šis būs pirmais, bet viņš man argumentēja, ka pārgājienā jau arī bija āra "baznīca" (domāts brīvdabas dievkalpojums, harizmātu stilā). Nu, jā, pareizi. Viņam ir atkal taisnība. Jo no sākuma es to nesapratu un atbildēju, ka tas jau bija tikai Pateicības gājiens ar svētbrīžiem, bet viņš man tā cēli atbild: "Bet es tur sajutos kā dievkalpojumā!" Jauki, vai ne?

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts