Pāriet uz galveno saturu

Pediculus humanus capitis

Kādā jaukā piektdienā pēc skolas, Pēteris un Kristaps ieradās mājās ar paziņojumu, ka skolā ir parādījušās galvas utis, lai vecāki pārbauda arī savus bērnus, un ja ko atklāj, tad lai pa nedēļas nogali, tās likvidē un pirmdien jau atkal visi iet uz skolu ar tīrām galvām. Sestdien, kad pārbaudīju puiši galvas nekā neatradu, bet svētdien es pamanīju, ka manam dēlam tomēr ir tie kukaiņi matos. Nepatīkami, a ko darīt? Tā jau ir, ka ne tikai slimības var atnest no skolas, bet arī insektus un parazītus.

Tā kā mūsu pagasta centrā nav diennaktis aptiekas, kas strādātu arī svētdienās, tad Māris brauca uz Burosu (Borås), lai iegādātos pret utu un gnīdu līdzekli - sintētisko eļļu. Pēc tam mums bija vesela procedūra, noņēmām un samainījām visas gultas veļas, spilvenus, arī dekoratīvos, ziemas jakas, cepures, šalles un visu iespējamo. Kamēr to visu izmazgāju pagāja divas nedēļas, jo gultasveļas un dvieļus "vārīju" jeb mazgāju 90'C, drēbes, kuras drīkstēju - 60'C, bet pārējo uz diennakti ievietoju plastmasas maisiņa un to saldētavā, lai pēc tam izmazgātu 30 vai 40'C, jo tie mēdz arī nosalt. Žēl, ka ārā vairs nebija mīnusi, tad pietiktu ar to, ja es tos maisiņus iznestu vienkārši ārā.

Māris jau smējās, ka es to visu uztveru drusku pa traku, bet, ja vajag, es cīnīšos pret šiem insektiem. Tajā pašā vakarā visu bērnu, un arī vecāku, matos un galvas ādā tika iesmērēts nopirktais līdzeklis, kas tādējādi nosmacē utis un gnīdas. Ar tādām lipīgām galvām devāmies gulēt, lai no rīta visiem izmazgātu matus un izķemmētu no insektiem un to oliņām. No rīta atklājās, ka ne tikai Pēcim bija utis, bet arī man pāris jau bija paspējušas pielipt... Hmm... kurš kuru, vai ne? Un cik maz vajag, lai viens otru aplipinātu, kaut vai mīļojoties un dauzoties kopā.

Bet šī cīņa ir uzvarēta 1:0 cilvēku labā, un es ceru, ka mums nevajadzēs to tuvākajā laikā atkārtot. 
Ko vēl gribu piebilst, ka līdz šim, es nekad agrāk nebiju saskārusies ar utīm sev vai bērniem, un tas radīja mazliet vairāk stresa, ja nu vienīgais, man kaut kad sen, sen bērnībā ir bijis. Bet tagad ir māka un zināšanas ir rokā, ko šādās situācijās darīt. Protams, ka tas viss nav patīkami, bet tāda jau tā dzīve reizēm ir... kopā arī slimībās un bēdās. :) 

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts