Pāriet uz galveno saturu

Ticība - pazemība - grēksūdze

Es esmu vairākas reizes izlasījusi un pārlasījusi tieši šīs Atona Stareca pamācības, jo tās tik ļoti ir uzrādījušas nepareizās lietas, ko es esmu savā dzīvē darījusi, kaut vai viens piemērs no pēdējās pamācības par žēlastības dāvanām. Ir bijušas situācijas manā dzīvē, kad kāda māsa Kristū vai draudzene man atnes un piedāvā savu bērnu drēbītes, un es jau labu gribēdama, bet tās atraidu, jo man jau ir pietiekami, paldies, nevajag... Es nekad uz šo situāciju nebiju skatījusies no otras puses, ka tādā veidā es otru cilvēku - žēlastības dāvanas devēju sāpinu un atraidu. Cik gan liela ir mūsu, kristiešu atbildība, nesāpināt vienam otru. Bet ja esam to izdarījuši, tad atvainoties un izlīgt.
Iepriekš publicētajām Atona Starecu pamācībām, es blakus rakstīju kādu citātu no Bībeles, bet šajās es gribu dalīties ar savu personīgo pieredzi un to, kas mani tajā visā tik ļoti uzrunāja. 

Patiesā laime

Starecs Filo­fejs no Paras salas ir teicis: «Patie­sā laime nav augs­ti ama­ti vai mie­sas labsa­jū­ta. Patie­sā laime ir tiku­mī­ba. Un patie­si laimī­gi ir tie cil­vē­ki, kuri cenšas ieman­tot tiku­mus un izpil­dīt Dieva baušļus.»*
Kad tad īsti ir tikums? Man liekas, ka tikums ir ne tikai kāds labs darbs, bet arī savā ziņā ētika un morāle. Ai, tā ir viena ļoti gara tēma, bet ļoti svarīga, jo man kā daudzbērnu mammai ir atbildība iemācīt saviem bērniem tikumus un rādīt pareizo paraugu. Ziniet kā vislabāk ir nostiprināt savus labos darbus, padarīt tos par labajiem ieradumiem, un man liekas, ka to var attiecināt arī uz tikumiem. 


Kas ir ticī­ba? 

Kas ir ticī­ba? Starecs Joēls sacī­jis, ka «tā ir neapst­rī­da­ma piere­dze. Jo Dievs nav tikai vienkār­ši esošs, Viņš ir patie­si Esošais. Dieva esa­mī­ba ir neapst­rī­da­mā­ka par vieni­nie­ka esa­mī­bu mate­mā­ti­kā. Tur nav ko fanta­zēt un ar mēli tukšus salmus kulstīt. Ir jādo­mā loģis­ki: nevis tikai lidi­nā­ties pa māko­ņiem, bet nolais­ties arī uz zemes. Bet, tā kā mēs nevis staigā­jam pa zemi, bet lidi­nā­mies māko­ņos, vējš aizpū­tīs mūs kopā ar visiem mūsu argu­men­tiem!»*
Dievs ir patiesi Esošais, tas nozīmē, ka Viņš ir man blakus ikdienas. Patiešām! Pavisam tuvu! Iedomājieties, tas nav tikai Vecajā Derībā, kad Dievs runāja ar Mozu, bet tas ir visu laiku. Viņš ir Dzīvs un Reāls. Ja tik es tam no sirds ticētu, es spētu arī Viņu biežāk sajust un sadzirdēt. Tā ir īpaša sajūta!

Ticība un zināšanas

Ticī­ba atspē­ko visu apšau­bīt lieko­šās zinā­ša­nas un dāvā garī­gās gudrī­bas velti, kas, kā teicis starecs Jāzeps, nav pretru­nā ar ticī­bu, bet lido, tās spārnu nesta, un izpē­ta noslē­pu­mu dzīles. Savam garī­ga­jam bērnam dižais Isihasts raksta: «Pārbau­di, vai te­vī ir ticī­ba vai arī tevī valda zinā­ša­nas. Ja tu spēsi pilnī­gi paļau­ties uz Dievu, tu jau bū­si ieman­to­jis ticī­bu un vari būt drošs, ka Dievs būs tavs Palīgs. Un, pat ja sātans desmi­tiem tūksto­šu reižu centī­sies tevi pārbau­dīt un kārdi­nāt, lai tā vāji­nā­tu tavu ticī­bu, tu tik un tā tūkstoš­reiz labāk ej nāvē, nevis pado­dies zinā­ša­nu varai. Tad tavā priekšā atda­rī­sies noslē­pu­mu durvis un tev būs brīnums par to, ka agrāk tevi saistī­ju­šas zinā­ša­nu važas, bet tagad tu ar dieviš­ķiem spārniem lido pār zemi un elpo pavi­sam citu — brīvī­bas gaisu, kuru tik daudzi sev liedz. Bet, ja ierau­dzī­si, ka tevī valda zinā­ša­nas un ik sīkā­kās briesmas izsit tevi no sliedēm un dzen izmi­su­mā, tad zini, ka tevī vēl nav ticī­bas, tātad nav arī paļau­ša­nās uz Dievu.»*
Pati savā dzīvē es esmu piedzīvojusi vismaz četras reizes, kad zināšanas reāli traucēja ticībai. Tas vienmēr ir bijis dzemdībās, jo nepietiek vien ar to, ka es zinu, kā "teorētiski" notiek dzemdības, man ir jātic, ka es to varu, ka bērns to var, ka pats Dievs ir mums līdzās šajā ļoti skaistajā procesā. Martiņas dzemdībās, mans prāts man sāka traucēt, bet, slava Dievam, es to atpazinu un neļāvu zināšanām traucēt, vienkāršai ticībai dzemdēt. Reiņa dzemdībās zināšanas ņēma virsroku, un es neļāvos ticībā piedzemdēt savu bērnu. Kristapa dzemdībās mēs ticībā aizbraucām uz IMG sapulci, un Dievs deva zināšanas īstajā brīdī atgriezties mājās. Pētera dzemdības bija viena vienīga ticība, jo mēs tik tiešām īstajā laikā aizbraucām uz slimnīcu. Īstenībā, ja ticība ir stipra un ir pilnīga paļaušanās uz Dievu, tad Viņš pagodinās un dod arī zināšanas. Es nevaru zināt, kad sāksies, cik ilgi ies un kad beigsies dzemdības, bet Dievs zina un Viņš var man atklāt, t.i., dot zināšanas, ka es pieņemu pareizus lēmumus un rīkojos pareizi. 

Noslēpumainā pieredze

Starecs Paisijs runā­ja par noslē­pu­mai­no piere­dzi, kāda seko dziļai ticī­bai: «Nesag­rau­ja­mā ticī­bā un mīles­tī­bā uz Dievu, milzī­gā pašaiz­lie­dzī­bā dzimst svētais varoņ­darbs, kas nes cilvē­kam patie­su prieku par to, ka viņš dzīvo, jo viņa sirds uzli­do debe­sīs, slavē­jot Dievu — savu Labda­ri; šāds cilvēks priecā­jas arī par to, ka reiz ­pie­nāks nāve un viņš atkal dosies pie Die­va, kur turpi­nās savu slavas dziesmu.»*
Cik bieži es nespēju novērtēt to, ko Dievs man ir devis un uzticējis. Es esmu dzīva, es varu dzīvot, man par to vien jau būtu jāslavē Dievs dienu un nakti, bet es vēl atļaujos burkšķēt un nepateikties par tām visām pārējām fantastiskām iespējām un lietām, ko Dievs man ir devis. 

Klusē

Lai ga­rī­gi atbal­stī­tu mūķe­nes un stipri­nā­tu viņu dedzī­bu ceļā uz paze­mī­bu, starecs Anfims sacī­jis: «Tā kā mēs neesam bruņo­ti ar visiem Dieva ieročiem, centī­si­mies īste­not tiku­mus; vismaz paze­mī­bas pilnu gudrī­bu centī­si­mies ieman­tot. Tā mūsu sīkos darbus varēs pielī­dzi­nāt seno mūku diža­jiem veiku­miem un varoņ­dar­biem. Kāds no viņiem ir nežē­lo­dams lējis savas asi­nis, cits ticis iemests jūrā, trešais daudzus gadus vārdzi­nā­jis sevi ar varoņ­dar­biem tuksne­sī, bet cetur­to saka­pā­ju­ši bendes. Visu to mēs aizs­tā­sim ar paze­mī­bas pilno gudrī­bu. Sniegšu dažus praktis­kus pado­mus, kā to izda­rīt. 
Piemē­ram, piepe­ši kāds pienāk, kaut ­ko tev saka, un viņa vārdi tevī atbal­so­jas kā skaudras sāpes. Bet tu klusē. Krīti ar seju pie ze­mes, lai pēc tam uzva­rē­tu. Kāds cits tevi lād, lamā ar vārdiem, kas pārvērš pelnos tavu dvēse­li, atslā­bi­na tavu dedzī­bu un raisa tevī skaudras sāpes. Klusē, krīti ar seju smiltīs, lai bul­ta pārli­do tev pāri. Dievs par šo tavu paze­mī­bu dāvās tev tādu pašu velti, kādu dāvā­jis tiem, kuri pavei­ku­ši lielus varoņ­dar­bus un pārcie­tu­ši mokas.»*
Klusēšana jeb mutes upuris, ai, cik tas ir vajadzīgs, man kā sievai. Cik grūti ir ikdienā paklusēt, kad to vajadzētu. Bet tas ir mans mērķis. Miers mājās ir svarīgāks par visu - man reiz teica māsa Kristū Irēna Bindemane, arī, ja tas prasa no manis klusēšanu. Paklusēt, pat pielikt roku priekšā mutē tad, kad gribas teikt to, ko nevajadzētu...

Dieva cilvēku

Uz jautā­ju­mu, kāpēc viņš nepie­ņem bīska­pa hiro­to­ni­ju, starecs Eusē­bijs atbil­dē­jis: «Tas nav grūti. Es kļūtu par to, ja gribē­tu. Daudz grūtāk ir kļūt par Dieva cilvē­ku.»*
Man liekas, ka šī pamācība ir ļoti labi pārdomām, jo kādu tad Dievs redz - cilvēku. Kādam tad ir jābūt Dieva cilvēkam? Un vai es tāds esmu? Es domāju, ka atbilde ir atrodama Bībelē. Man ir jādara viss iespējamais, cik vien ir manos spēkos, lai par tādu kļūtu. Un ziniet kas ir pats interesantākais, ka cilvēkiem jeb īstenībā jau sātanam nepatīk, ja mēs cenšamies kļūt un būs labi, es pat teiktu "pārāk labi", bet vai tad tādam nav jābūt mūsu mērķim? It visā līdzināties Kristum? 

Ego cilvēks

Par augst­prā­tī­go starecs Amfilohijs ir teicis: «Egoistisks cilvēks nevie­nu nepie­sais­ta. Un, pat ja kādu piesais­ta, arī tas drīz aiziet. Gara vieno­tī­ba kļūst nešķi­ra­ma tikai tad, ja cilvēks sastop bērna garu, šķīstī­bu un svētu­mu.»*
Kāda gan man daļa gar mana drauga problēmām? Lai pats tās risina! Bet vai tiešām tā ir jābūt? Ceturtdienas Bībeles studijā mēs runājām par to, ka mēs esam viena miesa Kristū! Tas nozīmē, ja manam brālim Kristū iet grūti, vai slikti, tā ir mana atbildība viņam palīdzēt. Es nedrīkstu palikt vienaldzīgs, jo mēs esam viens ķermenis. Vai tad, ja mana roka asiņos, es to vienkārši neaiztikšu un teikšu, lai pati tiek galā, vai arī es steigšos palīgā, vai vismaz izsaukšu ārstu... Bet tik bieži gribas norobežoties no citiem, lai paši tiek galā... ai, nē! Jāpalīdz, jālūdz un jābūt līdzās! Jo pasaule aizgriezīsies un nepaliks, bet mums ir jābūt līdzās it īpaši tiem, kas cieš un kam iet grūti. 

Garīgais testaments

Raug, vārdi no stare­ca Porfī­ri­ja garī­gā testa­men­ta: «Es lūdzu jūs visus, kas mani pazi­nu­ši, lūdziet par mani, jo arī es esmu lielā paze­mī­bā lūdzis par jums. Tagad, dodo­ties uz debe­sīm, es jūtu, ka Dievs man teiks: «Ko tu te meklē?» Un es Viņam varē­šu atbil­dēt tikai vienu: «Es neesmu šīs vietas cienīgs, bet lai Ta­va mīles­tī­ba dara ar mani, ko vēlas.» Tā nu es nezi­nu, kas tālāk notiks. Taču ļoti gribu, lai pie­pil­dī­tos Dieva mīles­tī­ba.»*
Lielākā daļa no jums, mūsu mīļie draugi un radi atrodas ārpus Zviedrijas, bet lūgšanas ir tās, kas mūs vieno! Tāpēc paliksim lūgšanās un aizlūgšanās viens par otru! 

Pazemība

Ir vērts atce­rē­ties arī šos stare­ca Porfī­ri­ja par paze­mī­bu teiktos vārdus: «Paklau­sī­ba rada paze­mī­bu, paze­mī­ba — spriest spēju; spriest spēja atne­sīs intuī­ci­ju, bet intuī­ci­ja — gaišre­dzī­bu.» «Būsim paze­mī­gi, taču patie­si, ne tikai vārdos. Jo paze­mī­ba tikai vārdos ir sāta­na slazdi, kas sevī slēpj izmi­su­mu un iner­tu­mu, kamēr patie­sa paze­mī­ba sniedz cerī­bu un Kristus baušļu pildī­ša­nu.» «Cilvēks var mainī­ties tikai ar Dieva žēlas­tī­bu, bet, lai Dieva žēlas­tī­ba atnāk­tu, jākļūst paze­mī­gam.» «Kristie­tim jāuzma­nās no moko­šas reli­ģio­zi­tā­tes, vienlīdz izvai­ro­ties gan no sava pārā­ku­ma jūtām tiku­mī­bas dēļ, gan arī no paze­mo­ju­ma sajū­tas sava grēcī­gu­ma dēļ. Komplek­si ir viena, bet paze­mī­ba — pavi­sam cita lieta; tāpat arī melanholi­ja ir viens, bet nožē­la — pavi­sam kas cits.»*
Paklausība rada pazemību - es iemācīšos šo frāzi no galvas, lai tajās situācijās, kad man vismazāk gribās paklausīt savam vīram, tā uzaustu manā prātā un palīdzētu man spert paklausības un cieņas soli. 

Miesas un dvēseles pazemība

Reiz, aizs­tā­vot mūka dzīvi, starecs Joēls skaidro­jis: «Bez paze­mī­bas cilvēks nevar skatīt Dieva vaigu. Miesas paze­mī­ba ir gavē­nis, nomods, skarbs dzīves veids un varoņ­dar­bi, bet dvēse­les paze­mī­ba — dzīve klusī­bā, būt nepa­zī­tam. Tie ir līdzek­ļi, kas notur paze­mī­bā miesu un dvēse­li. Tieši to dara mūks: ar askē­tis­mu dara paze­mī­gu miesu, bet, nerā­dot citiem savus sasnie­gu­mus, — dvēse­li.»*
Cik gan bieži gribas, lai vīrs un apkārtējie ierauga "manus labos darbus", vai arī pamana to, ka es atkal esmu māju iztīrījusi... bet vai tiešām man ir jāsaka šādas lietas, jau ilgu laiku manā sirdī ir šādas norādes, ka nerunāt par saviem darbiem, it īpaši saistībā ar ikdienas skrējienu jeb mājas soli tieši vīra priekšā. Necelt sevi gaisā ar tekstiem: "Es atkal nomazgāju mašīnu". Ja viņš ieraudzīs un pateiks: "Paldies!" tas labi, ja neieraudzīs, tas arī labi - būs pazemības skola, jo Dievs jau visu redz arī to, kāpēc mēs kaut ko darām. 

Krietnums un dienesta pakāpe

Starecs Joēls norā­dī­jis arī, ka cilvē­cis­kā cieņa un dienes­ta pakā­pe ir divas dažā­das lietas. Reiz ­viņš teicis šādus vārdus: «Pasau­lē ir cilvē­ki, kuriem piemīt cieņa, krietnums, un ir cilvē­ki, kuriem to nav. Cienī­gie vienmēr, lai arī kur viņi nonāk­tu, drīz tiek ­cie­nī­ti un mīlē­ti. Viņu iekšē­jā cieņa un krietnums neatka­rī­gi no pašu vēlē­ša­nās uzne­sīs viņus virspu­sē. Un, gluži otrā­di, tie, ­ku­riem šīs cieņas nav, kā svina atsvars grimst sabied­rī­bas ūde­nī līdz pat dibe­nam. Tā kā viņiem nav iekšē­jās cieņas un no tās izrie­to­šo tiku­mu, šie ļau­dis, gribot pacel­ties sabied­rī­bas virspu­sē, izman­to neprā­tu, titu­lus un dienes­ta pakā­pes. Šie vār­di viņiem ir kā pludiņš, un, jo šis pludiņš lielāks, jo lielā­ka cerī­ba, ka tas pacels virspu­sē arī svina gaba­lu, kurš pats par sevi varē­tu atras­ties tikai dibe­nā. Tas arī ir iemesls, kāpēc daži ļaudis tik neprā­tī­gi dzenas pēc augs­tiem ama­tiem un titu­liem. Iekšē­jā cieņa, cilvē­ka krietnums ir viena lieta, bet tituls, dienes­ta pakā­pe — pavi­sam kas cits.»*
Cieņa un krietnums - tās ir īpašības, kas jāiemāca saviem bērniem. Bet kā? Ar savu paraugu. Cienot apkārtējos cilvēkus, cienot gados vecākus cilvēkus. Es zinu, cik reizēm ir grūti cienīt draudzes tantiņu, kas grib dot man padomus bērnu audzināšanā situācijās, kad viņi nav bijuši paraug bērni, bet īstenībā man tie ir jāuzklausa ar cieņu. Jo kā tad es saviem bērniem varu mācīt, lai tie ciena mani, ja es pati necienu citus. Bērni atspoguļo mūsu sajūtas un nostājas arī pret gados vecākiem cilvēkiem. 

Pašiz­zi­ņa cilvē­kā atrai­sa paze­mī­bu. 

Pašiz­zi­ņa cilvē­kā atrai­sa paze­mī­bu. Starecs Paisijs uzsver: «Cik labi ir iepa­zīt pašiem sevi! Tad mēs atkal kļūstam paze­mī­gi, un Dievs atkal dāvā mums savas Debe­su veltes. Tad pārstāj darbo­ties garī­gais likums, ka augšup­kāp­jo­šais pats paze­mojas. Jo tad mēs vairs nekāp­sim augšup un nekri­tī­sim lejup, bet gan pastā­vī­gi saņem­sim paze­mī­ga­jiem sniegto Dieva žēlas­tī­bu.» Citkārt viņš teicis: «Paze­mī­gie ir kā lakstī­ga­las, kas, iele­jās paslē­pu­šās, ar savu daiļo dziesmu priecē cilvē­ku dvēse­les.»*
Iepazīt sevi - tas ir svētīgi! Un svētīgāk ir nevis teikt: "Tu mani šodien kaitini!" Bet ieskatīties sevī, kāpēc man šodien kaitina mans bērns, mans vīrs, draugs vai kaimiņš, kas no tās situācijas man ir tik pazīstams, vai kur ir tā mana dziļi sirdī noslēptā problēma, kuru es ieraugu otrā un negribu atzīt un ieraudzīt sevī... Darbs ar sevi ir ļoti svētīgs un nes arī bagātīgus augļus!

Žēlastības dāvanas

Starecs Epifā­nijs mēdza sacīt: «Es esmu noslē­dzis ar Dievu līgu­mu: es, dodot žēlas­tī­bas dāva­nas, atbrī­vo­ju savas kaba­tas, bet Viņš tās atkal piepil­da. Viņš nekad nav lauzis šo līgu­mu. Tad kā to varē­tu lauzt es? Nē, tas nedrīkst notikt!» *
Žēlastības dāvanas nav tikai materiālas, bet reizēm tās var būt arī pāris minūtes, ko es varu veltīt telefona sarunai ar kādu cilvēku, kam tas nozīmē ļoti daudz! Man liekas, ka žēlastības dāvanas jebkurā tās nozīmē un izpausmē  no vienas puses prasa izmaiņas manī, cīņu ar sevi un atbrīvošanos no sava ego, līdzekļiem, mantām vai arī "dārgā" laika. 

Nauda

Tāpat rīko­jies arī starecs Jēkabs. Viņš saka: «Nevar izskai­tīt naudu, kas gāju­si caur ­ma­nām rokām, bet tā visa aizgā­ju­si atbil­sto­ši savam mērķim un nokļu­vu­si pie cie­tē­jiem, naba­giem un tiem, kam tā biju­si vaja­dzī­ga. Ik mēne­si es ar produk­tiem un naudu palī­dzu ģime­nēm, kurām tas nepie­cie­šams. Es dodu vienu, bet Dievs man — desmit.»*
Nauda. Mēs pašreiz nestrādājam, bet Dievs par mums rūpējas. Viņš dod mums iztikas līdzekļus, iespējas un rūpējas par mums. Kad es dzīvoju Latvijā, man no vienas puses bija ļoti grūti saprast mūsu draugu misionāru ģimeni, kas nestrādāja, bet viņiem viss bija. Tagad atrodoties Zviedrijā, es saprotu, kā tas ir, kad Dievs vienkārši rūpējas, un, iespējams, ka Viņam ir kāds cits nodoms manā dzīvē par algota darbu strādāšanu. Tas vēl ir jautājums ;) 

Atraitnes un bāreņi

Par žēlas­tī­bas dāva­nām bieži runā­jis arī starecs Georgijs. Reiz ­viņš sacī­jis: «Ja tu lūdz Dievu, bet pats nedod dāva­nas, tava lūgša­na ir miru­si. Raugies, lai ta­va roka vienmēr būtu atvēr­ta. Dod dāva­nas atrait­nēm un bāre­ņiem. Lai ta­vas lūgša­nas iet ­rok­ro­kā ar žēlas­tī­bas dāva­nām.»*
Mums ir jāgrib dot žēlastības dāvanas, lai mēs varētu dot citiem. Jo tad, ja mēs to gribam, tad Dievs arī parādīs iespējas un vajadzības. 

Nevērtē, pieņem

Dodot žēlas­tī­bas dāva­nas, daudzi kristie­ši skatās un vērtē, kam tās dot. Starecs Hero­nims iesa­ka gluži pretē­jo: «Dodot žēlas­tī­bas dāva­nas, neska­ties, kam tās dod, nevēr­tē, vai šis cilvēks ir labs vai slikts. Ja vari dot, dod nepē­tot. Šādas dāva­nas izlī­dzi­na daudzus grēkus.» Citā reizē viņš devis šādu pado­mu: «Ja tev kaut ­ko atnes un aici­na pieņemt, kādēļ gan tu visda­žā­dā­ka­jos veidos traucē devē­jam saņemt žēlas­tī­bu, kādēļ rādi savu paze­mī­bas trūku­mu? Ja tev atnes­tās lietas nav, pieņem to. Ja ir, nesa­ki neko, atdod to kādam citam, kam tās trūkst.»*
Dot ir svētīgāk nekā ņemt! Tā tas ir un Dievs to nevienu vien reizi ir pierādījis arī mūsu dzīvē, bet tajā pašā laikā ir jāmāk arī pieņemt! Jo pieņemšana reizēm prasa pazemību.

----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 50 - 55

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts