Es esmu vairākas reizes izlasījusi un pārlasījusi tieši šīs Atona Stareca pamācības, jo tās tik ļoti ir uzrādījušas nepareizās lietas, ko es esmu savā dzīvē darījusi, kaut vai viens piemērs no pēdējās pamācības par žēlastības dāvanām. Ir bijušas situācijas manā dzīvē, kad kāda māsa Kristū vai draudzene man atnes un piedāvā savu bērnu drēbītes, un es jau labu gribēdama, bet tās atraidu, jo man jau ir pietiekami, paldies, nevajag... Es nekad uz šo situāciju nebiju skatījusies no otras puses, ka tādā veidā es otru cilvēku - žēlastības dāvanas devēju sāpinu un atraidu. Cik gan liela ir mūsu, kristiešu atbildība, nesāpināt vienam otru. Bet ja esam to izdarījuši, tad atvainoties un izlīgt.
Iepriekš publicētajām Atona Starecu pamācībām, es blakus rakstīju kādu citātu no Bībeles, bet šajās es gribu dalīties ar savu personīgo pieredzi un to, kas mani tajā visā tik ļoti uzrunāja.
Patiesā laime
Starecs Filofejs no Paras salas ir teicis: «Patiesā laime nav augsti amati vai miesas labsajūta. Patiesā laime ir tikumība. Un patiesi laimīgi ir tie cilvēki, kuri cenšas iemantot tikumus un izpildīt Dieva baušļus.»*
Kad tad īsti ir tikums? Man liekas, ka tikums ir ne tikai kāds labs darbs, bet arī savā ziņā ētika un morāle. Ai, tā ir viena ļoti gara tēma, bet ļoti svarīga, jo man kā daudzbērnu mammai ir atbildība iemācīt saviem bērniem tikumus un rādīt pareizo paraugu. Ziniet kā vislabāk ir nostiprināt savus labos darbus, padarīt tos par labajiem ieradumiem, un man liekas, ka to var attiecināt arī uz tikumiem.
Kas ir ticība?
Kas ir ticība? Starecs Joēls sacījis, ka «tā ir neapstrīdama pieredze. Jo Dievs nav tikai vienkārši esošs, Viņš ir patiesi Esošais. Dieva esamība ir neapstrīdamāka par vieninieka esamību matemātikā. Tur nav ko fantazēt un ar mēli tukšus salmus kulstīt. Ir jādomā loģiski: nevis tikai lidināties pa mākoņiem, bet nolaisties arī uz zemes. Bet, tā kā mēs nevis staigājam pa zemi, bet lidināmies mākoņos, vējš aizpūtīs mūs kopā ar visiem mūsu argumentiem!»*
Dievs ir patiesi Esošais, tas nozīmē, ka Viņš ir man blakus ikdienas. Patiešām! Pavisam tuvu! Iedomājieties, tas nav tikai Vecajā Derībā, kad Dievs runāja ar Mozu, bet tas ir visu laiku. Viņš ir Dzīvs un Reāls. Ja tik es tam no sirds ticētu, es spētu arī Viņu biežāk sajust un sadzirdēt. Tā ir īpaša sajūta!
Ticība un zināšanas
Ticība atspēko visu apšaubīt liekošās zināšanas un dāvā garīgās gudrības velti, kas, kā teicis starecs Jāzeps, nav pretrunā ar ticību, bet lido, tās spārnu nesta, un izpēta noslēpumu dzīles. Savam garīgajam bērnam dižais Isihasts raksta: «Pārbaudi, vai tevī ir ticība vai arī tevī valda zināšanas. Ja tu spēsi pilnīgi paļauties uz Dievu, tu jau būsi iemantojis ticību un vari būt drošs, ka Dievs būs tavs Palīgs. Un, pat ja sātans desmitiem tūkstošu reižu centīsies tevi pārbaudīt un kārdināt, lai tā vājinātu tavu ticību, tu tik un tā tūkstošreiz labāk ej nāvē, nevis padodies zināšanu varai. Tad tavā priekšā atdarīsies noslēpumu durvis un tev būs brīnums par to, ka agrāk tevi saistījušas zināšanu važas, bet tagad tu ar dievišķiem spārniem lido pār zemi un elpo pavisam citu — brīvības gaisu, kuru tik daudzi sev liedz. Bet, ja ieraudzīsi, ka tevī valda zināšanas un ik sīkākās briesmas izsit tevi no sliedēm un dzen izmisumā, tad zini, ka tevī vēl nav ticības, tātad nav arī paļaušanās uz Dievu.»*
Pati savā dzīvē es esmu piedzīvojusi vismaz četras reizes, kad zināšanas reāli traucēja ticībai. Tas vienmēr ir bijis dzemdībās, jo nepietiek vien ar to, ka es zinu, kā "teorētiski" notiek dzemdības, man ir jātic, ka es to varu, ka bērns to var, ka pats Dievs ir mums līdzās šajā ļoti skaistajā procesā. Martiņas dzemdībās, mans prāts man sāka traucēt, bet, slava Dievam, es to atpazinu un neļāvu zināšanām traucēt, vienkāršai ticībai dzemdēt. Reiņa dzemdībās zināšanas ņēma virsroku, un es neļāvos ticībā piedzemdēt savu bērnu. Kristapa dzemdībās mēs ticībā aizbraucām uz IMG sapulci, un Dievs deva zināšanas īstajā brīdī atgriezties mājās. Pētera dzemdības bija viena vienīga ticība, jo mēs tik tiešām īstajā laikā aizbraucām uz slimnīcu. Īstenībā, ja ticība ir stipra un ir pilnīga paļaušanās uz Dievu, tad Viņš pagodinās un dod arī zināšanas. Es nevaru zināt, kad sāksies, cik ilgi ies un kad beigsies dzemdības, bet Dievs zina un Viņš var man atklāt, t.i., dot zināšanas, ka es pieņemu pareizus lēmumus un rīkojos pareizi.
Noslēpumainā pieredze
Starecs Paisijs runāja par noslēpumaino pieredzi, kāda seko dziļai ticībai: «Nesagraujamā ticībā un mīlestībā uz Dievu, milzīgā pašaizliedzībā dzimst svētais varoņdarbs, kas nes cilvēkam patiesu prieku par to, ka viņš dzīvo, jo viņa sirds uzlido debesīs, slavējot Dievu — savu Labdari; šāds cilvēks priecājas arī par to, ka reiz pienāks nāve un viņš atkal dosies pie Dieva, kur turpinās savu slavas dziesmu.»*
Cik bieži es nespēju novērtēt to, ko Dievs man ir devis un uzticējis. Es esmu dzīva, es varu dzīvot, man par to vien jau būtu jāslavē Dievs dienu un nakti, bet es vēl atļaujos burkšķēt un nepateikties par tām visām pārējām fantastiskām iespējām un lietām, ko Dievs man ir devis.
Klusē
Lai garīgi atbalstītu mūķenes un stiprinātu viņu dedzību ceļā uz pazemību, starecs Anfims sacījis: «Tā kā mēs neesam bruņoti ar visiem Dieva ieročiem, centīsimies īstenot tikumus; vismaz pazemības pilnu gudrību centīsimies iemantot. Tā mūsu sīkos darbus varēs pielīdzināt seno mūku dižajiem veikumiem un varoņdarbiem. Kāds no viņiem ir nežēlodams lējis savas asinis, cits ticis iemests jūrā, trešais daudzus gadus vārdzinājis sevi ar varoņdarbiem tuksnesī, bet ceturto sakapājuši bendes. Visu to mēs aizstāsim ar pazemības pilno gudrību. Sniegšu dažus praktiskus padomus, kā to izdarīt.
Piemēram, piepeši kāds pienāk, kaut ko tev saka, un viņa vārdi tevī atbalsojas kā skaudras sāpes. Bet tu klusē. Krīti ar seju pie zemes, lai pēc tam uzvarētu. Kāds cits tevi lād, lamā ar vārdiem, kas pārvērš pelnos tavu dvēseli, atslābina tavu dedzību un raisa tevī skaudras sāpes. Klusē, krīti ar seju smiltīs, lai bulta pārlido tev pāri. Dievs par šo tavu pazemību dāvās tev tādu pašu velti, kādu dāvājis tiem, kuri paveikuši lielus varoņdarbus un pārcietuši mokas.»*
Klusēšana jeb mutes upuris, ai, cik tas ir vajadzīgs, man kā sievai. Cik grūti ir ikdienā paklusēt, kad to vajadzētu. Bet tas ir mans mērķis. Miers mājās ir svarīgāks par visu - man reiz teica māsa Kristū Irēna Bindemane, arī, ja tas prasa no manis klusēšanu. Paklusēt, pat pielikt roku priekšā mutē tad, kad gribas teikt to, ko nevajadzētu...
Dieva cilvēku
Uz jautājumu, kāpēc viņš nepieņem bīskapa hirotoniju, starecs Eusēbijs atbildējis: «Tas nav grūti. Es kļūtu par to, ja gribētu. Daudz grūtāk ir kļūt par Dieva cilvēku.»*
Man liekas, ka šī pamācība ir ļoti labi pārdomām, jo kādu tad Dievs redz - cilvēku. Kādam tad ir jābūt Dieva cilvēkam? Un vai es tāds esmu? Es domāju, ka atbilde ir atrodama Bībelē. Man ir jādara viss iespējamais, cik vien ir manos spēkos, lai par tādu kļūtu. Un ziniet kas ir pats interesantākais, ka cilvēkiem jeb īstenībā jau sātanam nepatīk, ja mēs cenšamies kļūt un būs labi, es pat teiktu "pārāk labi", bet vai tad tādam nav jābūt mūsu mērķim? It visā līdzināties Kristum?
Ego cilvēks
Par augstprātīgo starecs Amfilohijs ir teicis: «Egoistisks cilvēks nevienu nepiesaista. Un, pat ja kādu piesaista, arī tas drīz aiziet. Gara vienotība kļūst nešķirama tikai tad, ja cilvēks sastop bērna garu, šķīstību un svētumu.»*
Kāda gan man daļa gar mana drauga problēmām? Lai pats tās risina! Bet vai tiešām tā ir jābūt? Ceturtdienas Bībeles studijā mēs runājām par to, ka mēs esam viena miesa Kristū! Tas nozīmē, ja manam brālim Kristū iet grūti, vai slikti, tā ir mana atbildība viņam palīdzēt. Es nedrīkstu palikt vienaldzīgs, jo mēs esam viens ķermenis. Vai tad, ja mana roka asiņos, es to vienkārši neaiztikšu un teikšu, lai pati tiek galā, vai arī es steigšos palīgā, vai vismaz izsaukšu ārstu... Bet tik bieži gribas norobežoties no citiem, lai paši tiek galā... ai, nē! Jāpalīdz, jālūdz un jābūt līdzās! Jo pasaule aizgriezīsies un nepaliks, bet mums ir jābūt līdzās it īpaši tiem, kas cieš un kam iet grūti.
Garīgais testaments
Raug, vārdi no stareca Porfīrija garīgā testamenta: «Es lūdzu jūs visus, kas mani pazinuši, lūdziet par mani, jo arī es esmu lielā pazemībā lūdzis par jums. Tagad, dodoties uz debesīm, es jūtu, ka Dievs man teiks: «Ko tu te meklē?» Un es Viņam varēšu atbildēt tikai vienu: «Es neesmu šīs vietas cienīgs, bet lai Tava mīlestība dara ar mani, ko vēlas.» Tā nu es nezinu, kas tālāk notiks. Taču ļoti gribu, lai piepildītos Dieva mīlestība.»*
Lielākā daļa no jums, mūsu mīļie draugi un radi atrodas ārpus Zviedrijas, bet lūgšanas ir tās, kas mūs vieno! Tāpēc paliksim lūgšanās un aizlūgšanās viens par otru!
Pazemība
Ir vērts atcerēties arī šos stareca Porfīrija par pazemību teiktos vārdus: «Paklausība rada pazemību, pazemība — spriest spēju; spriest spēja atnesīs intuīciju, bet intuīcija — gaišredzību.» «Būsim pazemīgi, taču patiesi, ne tikai vārdos. Jo pazemība tikai vārdos ir sātana slazdi, kas sevī slēpj izmisumu un inertumu, kamēr patiesa pazemība sniedz cerību un Kristus baušļu pildīšanu.» «Cilvēks var mainīties tikai ar Dieva žēlastību, bet, lai Dieva žēlastība atnāktu, jākļūst pazemīgam.» «Kristietim jāuzmanās no mokošas reliģiozitātes, vienlīdz izvairoties gan no sava pārākuma jūtām tikumības dēļ, gan arī no pazemojuma sajūtas sava grēcīguma dēļ. Kompleksi ir viena, bet pazemība — pavisam cita lieta; tāpat arī melanholija ir viens, bet nožēla — pavisam kas cits.»*
Paklausība rada pazemību - es iemācīšos šo frāzi no galvas, lai tajās situācijās, kad man vismazāk gribās paklausīt savam vīram, tā uzaustu manā prātā un palīdzētu man spert paklausības un cieņas soli.
Miesas un dvēseles pazemība
Reiz, aizstāvot mūka dzīvi, starecs Joēls skaidrojis: «Bez pazemības cilvēks nevar skatīt Dieva vaigu. Miesas pazemība ir gavēnis, nomods, skarbs dzīves veids un varoņdarbi, bet dvēseles pazemība — dzīve klusībā, būt nepazītam. Tie ir līdzekļi, kas notur pazemībā miesu un dvēseli. Tieši to dara mūks: ar askētismu dara pazemīgu miesu, bet, nerādot citiem savus sasniegumus, — dvēseli.»*
Cik gan bieži gribas, lai vīrs un apkārtējie ierauga "manus labos darbus", vai arī pamana to, ka es atkal esmu māju iztīrījusi... bet vai tiešām man ir jāsaka šādas lietas, jau ilgu laiku manā sirdī ir šādas norādes, ka nerunāt par saviem darbiem, it īpaši saistībā ar ikdienas skrējienu jeb mājas soli tieši vīra priekšā. Necelt sevi gaisā ar tekstiem: "Es atkal nomazgāju mašīnu". Ja viņš ieraudzīs un pateiks: "Paldies!" tas labi, ja neieraudzīs, tas arī labi - būs pazemības skola, jo Dievs jau visu redz arī to, kāpēc mēs kaut ko darām.
Krietnums un dienesta pakāpe
Starecs Joēls norādījis arī, ka cilvēciskā cieņa un dienesta pakāpe ir divas dažādas lietas. Reiz viņš teicis šādus vārdus: «Pasaulē ir cilvēki, kuriem piemīt cieņa, krietnums, un ir cilvēki, kuriem to nav. Cienīgie vienmēr, lai arī kur viņi nonāktu, drīz tiek cienīti un mīlēti. Viņu iekšējā cieņa un krietnums neatkarīgi no pašu vēlēšanās uznesīs viņus virspusē. Un, gluži otrādi, tie, kuriem šīs cieņas nav, kā svina atsvars grimst sabiedrības ūdenī līdz pat dibenam. Tā kā viņiem nav iekšējās cieņas un no tās izrietošo tikumu, šie ļaudis, gribot pacelties sabiedrības virspusē, izmanto neprātu, titulus un dienesta pakāpes. Šie vārdi viņiem ir kā pludiņš, un, jo šis pludiņš lielāks, jo lielāka cerība, ka tas pacels virspusē arī svina gabalu, kurš pats par sevi varētu atrasties tikai dibenā. Tas arī ir iemesls, kāpēc daži ļaudis tik neprātīgi dzenas pēc augstiem amatiem un tituliem. Iekšējā cieņa, cilvēka krietnums ir viena lieta, bet tituls, dienesta pakāpe — pavisam kas cits.»*
Cieņa un krietnums - tās ir īpašības, kas jāiemāca saviem bērniem. Bet kā? Ar savu paraugu. Cienot apkārtējos cilvēkus, cienot gados vecākus cilvēkus. Es zinu, cik reizēm ir grūti cienīt draudzes tantiņu, kas grib dot man padomus bērnu audzināšanā situācijās, kad viņi nav bijuši paraug bērni, bet īstenībā man tie ir jāuzklausa ar cieņu. Jo kā tad es saviem bērniem varu mācīt, lai tie ciena mani, ja es pati necienu citus. Bērni atspoguļo mūsu sajūtas un nostājas arī pret gados vecākiem cilvēkiem.
Pašizziņa cilvēkā atraisa pazemību.
Pašizziņa cilvēkā atraisa pazemību. Starecs Paisijs uzsver: «Cik labi ir iepazīt pašiem sevi! Tad mēs atkal kļūstam pazemīgi, un Dievs atkal dāvā mums savas Debesu veltes. Tad pārstāj darboties garīgais likums, ka augšupkāpjošais pats pazemojas. Jo tad mēs vairs nekāpsim augšup un nekritīsim lejup, bet gan pastāvīgi saņemsim pazemīgajiem sniegto Dieva žēlastību.» Citkārt viņš teicis: «Pazemīgie ir kā lakstīgalas, kas, ielejās paslēpušās, ar savu daiļo dziesmu priecē cilvēku dvēseles.»*
Iepazīt sevi - tas ir svētīgi! Un svētīgāk ir nevis teikt: "Tu mani šodien kaitini!" Bet ieskatīties sevī, kāpēc man šodien kaitina mans bērns, mans vīrs, draugs vai kaimiņš, kas no tās situācijas man ir tik pazīstams, vai kur ir tā mana dziļi sirdī noslēptā problēma, kuru es ieraugu otrā un negribu atzīt un ieraudzīt sevī... Darbs ar sevi ir ļoti svētīgs un nes arī bagātīgus augļus!
Žēlastības dāvanas
Starecs Epifānijs mēdza sacīt: «Es esmu noslēdzis ar Dievu līgumu: es, dodot žēlastības dāvanas, atbrīvoju savas kabatas, bet Viņš tās atkal piepilda. Viņš nekad nav lauzis šo līgumu. Tad kā to varētu lauzt es? Nē, tas nedrīkst notikt!» *
Žēlastības dāvanas nav tikai materiālas, bet reizēm tās var būt arī pāris minūtes, ko es varu veltīt telefona sarunai ar kādu cilvēku, kam tas nozīmē ļoti daudz! Man liekas, ka žēlastības dāvanas jebkurā tās nozīmē un izpausmē no vienas puses prasa izmaiņas manī, cīņu ar sevi un atbrīvošanos no sava ego, līdzekļiem, mantām vai arī "dārgā" laika.
Nauda
Tāpat rīkojies arī starecs Jēkabs. Viņš saka: «Nevar izskaitīt naudu, kas gājusi caur manām rokām, bet tā visa aizgājusi atbilstoši savam mērķim un nokļuvusi pie cietējiem, nabagiem un tiem, kam tā bijusi vajadzīga. Ik mēnesi es ar produktiem un naudu palīdzu ģimenēm, kurām tas nepieciešams. Es dodu vienu, bet Dievs man — desmit.»*
Nauda. Mēs pašreiz nestrādājam, bet Dievs par mums rūpējas. Viņš dod mums iztikas līdzekļus, iespējas un rūpējas par mums. Kad es dzīvoju Latvijā, man no vienas puses bija ļoti grūti saprast mūsu draugu misionāru ģimeni, kas nestrādāja, bet viņiem viss bija. Tagad atrodoties Zviedrijā, es saprotu, kā tas ir, kad Dievs vienkārši rūpējas, un, iespējams, ka Viņam ir kāds cits nodoms manā dzīvē par algota darbu strādāšanu. Tas vēl ir jautājums ;)
Atraitnes un bāreņi
Par žēlastības dāvanām bieži runājis arī starecs Georgijs. Reiz viņš sacījis: «Ja tu lūdz Dievu, bet pats nedod dāvanas, tava lūgšana ir mirusi. Raugies, lai tava roka vienmēr būtu atvērta. Dod dāvanas atraitnēm un bāreņiem. Lai tavas lūgšanas iet rokrokā ar žēlastības dāvanām.»*
Mums ir jāgrib dot žēlastības dāvanas, lai mēs varētu dot citiem. Jo tad, ja mēs to gribam, tad Dievs arī parādīs iespējas un vajadzības.
Nevērtē, pieņem
Dodot žēlastības dāvanas, daudzi kristieši skatās un vērtē, kam tās dot. Starecs Heronims iesaka gluži pretējo: «Dodot žēlastības dāvanas, neskaties, kam tās dod, nevērtē, vai šis cilvēks ir labs vai slikts. Ja vari dot, dod nepētot. Šādas dāvanas izlīdzina daudzus grēkus.» Citā reizē viņš devis šādu padomu: «Ja tev kaut ko atnes un aicina pieņemt, kādēļ gan tu visdažādākajos veidos traucē devējam saņemt žēlastību, kādēļ rādi savu pazemības trūkumu? Ja tev atnestās lietas nav, pieņem to. Ja ir, nesaki neko, atdod to kādam citam, kam tās trūkst.»*
Dot ir svētīgāk nekā ņemt! Tā tas ir un Dievs to nevienu vien reizi ir pierādījis arī mūsu dzīvē, bet tajā pašā laikā ir jāmāk arī pieņemt! Jo pieņemšana reizēm prasa pazemību.
----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 50 - 55
Komentāri
Ierakstīt komentāru