Pāriet uz galveno saturu

Garīdznieks un viņa darbība

Zinu kā šīs Atonu Starecu pamācības vairāk ir domātas tieši garīdzniekiem, bet es no tām arī tik daudz ko ieguvu sev, ka atļaušos ar tām padalīties, jo mēs visi, ieskaitot garīdzniekus, esam kristieši. Tad kāpēc gan pamācības viņiem, nederētu arī man? Der! Un tāpēc jau tās mani uzrunāja un palīdz vēl vairāk sajust un iepazīt Dievu!

Šoreiz arī dalīšos ar savu pieredzi un bieži vien es šīs pamācības varu vilkt paralēlē ar savu dzīvi, kas ir 24 stundu darbs = būt par mīlošu vecāku! Jo arī garīdzniekiem tik bieži vien darbs ir 24 stundas: kalpošanai un citiem darbiņiem. Vietām pārdomājot attiecīgās pamācības, man prātā uzausa arī atbilstoša rakstu vieta no Bībeles, tad nu es pievienoju arī tās. 

Vienīgi Dievs

Starecs Joēls apgal­vo­ja, ka cilvēks, kurš sevi veltī­jis Dievam, nes sevī Paša Dieva iedeg­tu svēto ugu­ni: «Stipra vēlē­ša­nās veltīt sevi Dievam prasa tik daudz upu­ru, ka tā nebūs uztu­ra­ma un izsīks, ja vien ­cil­vē­kā neiedeg­sies uguns, kas spēj izde­dzi­nāt jebku­ru miesas kārī­bu un jebku­ru pasau­lī­go tieks­mi. Es pats tādu ugu­ni nespē­ju iedegt. Nevie­nam cilvē­kam nepie­mīt spēks, kas varē­tu iedegt ugu­ni, kura liek ­jau­nam, 20 — 25 gadī­gam, tātad pašā jaunī­bas neprā­tā eso­šam cilvē­kam ienīst jebku­ru miesas kārī­bu un alkt pēc cieša­nām un grūtī­bām. Šādu ugu­ni cilvē­kā var iedegt tikai un vienī­gi Dievs.»*

Jā, to var iedot tikai Dievs! Bet, manuprāt, ir jāsāk ar gribēšanu. Es gribu ienīst jebkuru miesas kārību pēc pārēšanās, kārtējās jaunās kleitas vai kurpju pāri, pēc izklaides un atpūtas, pēc neierobežotas gulēšanas, pēc pavisam jaunas mašīnas, pēc jaunas mājvietas...
----------------------------------------------------------------------

Cilvēka pļāpas

Starecs Paisijs uzsver: «Vienam piere­dzē balstī­tam, no paze­mī­ga cilvē­ka sirds dziļu­miem nāko­šam vārdam ir lielā­ka vērtī­ba nekā virspu­sē­ja cilvē­ka pļāpām, kuras it veikli ražo viņa izglī­to­tā mēle, bet kuras nesniedz barī­bu dvēse­lei, jo šī mēle ir tikai miesa, kam nav nekā kopē­ja ar Svētā Gara nonāk­ša­nas ugun­smē­lēm.»*
Cik gan ļoti var sāpēt vienkārša cilvēku pļāpāšana, kas reizēm ir tik neapdomība, muļķīga un pat stulba. Man liekas, ka mēs, cilvēki, reizēm neapzināmies un nesaprotam īsto vārdu jēgu un nozīmi. "Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā;" Mateja 12:36 Ak, Dievs, palīdzi man nerunāt lieki un pasargā mani no tā!
----------------------------------------------------------------------

Māci ar savu piemēru

 Kāds bīskaps sūro­jies, ka viņa dedzī­gās runas tomēr nav nesu­šas augļus, un starecs Hero­nims viņam sacī­jis: «Būt mednie­kam neno­zī­mē būt tikai labam šāvē­jam. Viņam ir arī jāpie­lā­dē savs iero­cis ar pulve­ri un skrotīm. Māci vispirms ar savu piemē­ru — un redzē­si, kādi tad augļi būs taviem vārdiem!» Kādā citā reizē viņš uzsver: «Kā gan citus var mācīt tas, kurš pats nav iemā­cī­jies, kurš pats nav izgā­jis caur ­pār­bau­dī­ju­miem? Visvai­rāk cilvē­kus māca nevis vārdi, bet gan darbi.»*
Ziniet, šī ir ļoti laba pamācība vecākiem! Jo pirms mēs mācām saviem bērniem, ka nedrīkst, piemēram, bļaut, mums pašiem ir jāpārstāj kliegt vai bļaut uz viņiem! Ir tik grūti sāk ar sevi, vai ne? Ir taču vieglāk paskatīties uz otru un pateikt, ka viņš vai viņa nemāk uzvesties, bet īstenībā jau mums būtu jādomā tikai par sevi un sevis audzināšanu! Jo, ja mēs audzināsim sevi, izaugs arī mūsu bērni - labā nozīmē! "Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani?" Lūkas 6:41
----------------------------------------------------------------------

Visi

«Visi, precē­tie un nepre­cē­tie, neaiz­mir­sī­sim, ka uz mums visi raugās kā uz paze­mī­giem Kristus ļaudīm. Mēs esam aici­nā­ti augt paze­mī­bā, nevis altā­rī strīdē­ties par pirmtie­sī­bām.»*
Visur, lai kur mēs ietu mums ir jābūt kā paraugam - pazemībā un labā nozīmē! Lai ko mēs arī darītu, nav svarīgi vai mēs to gribam, vai negribam, nav arī svarīgi vai attiecīgā brīdī mums ir pareizā noskaņa vai mūza. Tam nav pilnīgi nekādas nozīmes! Mums vienkārši ir jādara, tas kas ir jādara! "Jūs esat pasaules gaišums" Mateja 5:14
----------------------------------------------------------------------

Iekrītu gultā

Piere­dzē­ju­šais garī­gais tēvs starecs Filo­fejs aplie­ci­na: «Bieži pēc grēksū­dzēm, visbie­žāk liela­jās pilsē­tās, bet tā gadās arī lauku ciemos, es visu dienu un turpat vai vi­su nakti esmu jutis tādu spēku izsī­ku­mu, ka iekrī­tu savā gultā kā miris un domā­ju, ka vairs necel­šos, nomir­šu vai il­gi mocī­šos, nekus­tīgs un bezdar­bīgs gulē­dams smagas slimī­bas gultā. Bet, no rīta pamo­dies, jūtos pilnī­gi vesels un jaunu spēku pilns.»*
Ak, cik gan bieži šī situācija ir pazīstama vecākiem, kas pēc kārtējās 24 stundas darba dienas, vakarā vienkārši iekrīt gultā un atlūst! Tā taču ir! Kā tad panākt to, lai no rīta mēs pamostos veseli un jaunu spēku pilni? Es domāju, ka par to ir jālūdz! Kaut vai ar īsu lūgšanu un no sirds, lai Dievs atjauno mūsu spēkus! Un ticiet, man, Viņš to patiešām dara! "Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas." 2 Kor. 4:16
----------------------------------------------------------------------

Vēro 

Kādam jaunam prieste­rim viņš devis šādus praktis­kus pado­mus: «Kad tu izej no mājas un ej pa ielu, zini: lai kur tu ietu, cilvē­ki vēro prieste­ri. Vēro, kā viņš staigā, kā runā, kā uzve­das. Tādēļ tavai rīcī­bai jābūt parei­zai. Nevē­ci­ni šurpu turpu rokas. Kā jau tas pieklā­jas, valkā garo prieste­ra tērpu. Tā piedur­knēm jābūt platām. Uzvedies saprā­tī­gi, kā kristie­tim pienā­kas, nevis vieglp­rā­tī­gi kā pasau­lī­gie.»*
Mūs kristiešus arī vēro! Tik tiešām vēro un nevis tāpēc, ka mēs gribam būt tik perfekti un pareizi, mums ir jāievēro augstāk minēti padomi un vēl daudzi citi par labu uzvešanos sabiedrībā, bet gan tāpēc, ka tādējādi mēs savā ziņā attēlojam Dievu! Lai kur mēs ietu, mēs apzināti vai neapzināti, bet mēs nesam sev līdzās Kristus evaņģēliju, un tā jau ir liela un nopietna atbildība! ".. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? .." 2 Kor. 13:5
----------------------------------------------------------------------

Tikai ieejas durvis

Noteik­ti ir jāpie­min un jāatce­ras stare­ca Epifā­ni­ja vārdi: «Manā sirdī ir tikai ieejas durvis. Izejas tai nav. Tas, kurš manā sirdī iegā­jis, tur arī paliek. Lai arī ko šis cilvēks izda­rī­tu, es mīlu viņu tādu, kādu iemī­lē­ju, kad tas pirmo reizi ienā­ca manā sirdī. Es lūdzu par viņu un meklē­ju viņa pestī­ša­nu.»*
Cik daudz cilvēku ieiet un iziet par tavām dzīves durvīm? Vai arī tev ir tikai ieejas durvis? Reizēm man likās, ka kāda gan man daļa gar citu problēmām, katram ir sava dzīve jādzīvo! Bet tad vienā no mūsu internacionālajām Bībeles studijas reizēm, mācītājs runāja par to, ka mums kā kristiešiem ir jāpalīdz. Jo mēs esam viena miesa. Ja mans mazais pirkstiņš asiņo, tad es nevaru to vienkārši noraut un teikt, ka man to vairs nevajadzēs, bet mana otra roka steidzas palīgā to apsaitēt. Tāpat arī ar mūsu brāļiem un māsām Kristū, ja kādām iet grūti, man ir jāpalīdz viņam. Ja nu es nezinu tieši kā, tad tā var būt lūgšana, kas īstenībā jau ir visu pamatu pamats. "Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi." 1 Kor. 12:20-22
----------------------------------------------------------------------

Ļaunākās mokas

«Ļaunā­kās mokas man ir — zināt, ka esmu apbē­di­nā­jis mīļo­to cilvē­ku.»*
Vai tiešām tā ir? Vai arī katru reizi, kad es pajokoju par savu tuvāko, es klusībā par to priecājos? Kā tad ir ar tiem nevainīgaiem jokiem? Vai tiešam joks var būt nevainīgs? Man liekas, ka zem tiek parasti kaut kas slēpjas un bieži vien tās ir jokotāja problēmas, mazvērtības kompleksi vai kādas citas emocionālas nesaskaņas sevī. "Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu arī nogalina, tā dara arī cilvēks, kas savu tuvāko pievīlis, saka: "Es tikai pajokoju."" Sal. pam. 26:18-19
----------------------------------------------------------------------

Nevienu

«Es vēlos, lai tie, kas ir man līdzās, justu nevis šaurī­bu, bet plašu­mu. Es nevie­nu neaici­nu, nevie­nu netu­ru, nevie­nu nerai­du prom. Kurš grib — atnāk, kurš grib — paliek, kurš grib — aiziet. Nevie­nu es neuzs­ka­tu par savu seko­tā­ju vai at­bal­stī­tā­ju.»*
Ak, Dievs, māci  man atcerēties, ka mani bērni nav mani sekotāji vai atbalstītāji, bet to, ka viņi ir TAVI BĒRNI, kurus tu man esi uz laiku uzticējis! Māci man dot viņiem pietiekami lielu plašumu un neierobežot viņus ar savām ambīcijām un vēlmēm, bet ļaut Tavam plašajam redzējumam būt viņu dzīvēs. Āmen.
----------------------------------------------------------------------

Upurējis visu

«Pirms to guvu, es esmu upu­rē­jis visu. Esmu upu­rē­jis pasnie­dzē­ja vietu uni­ver­si­tā­tē. Esmu upu­rē­jis vecā­kā sekre­tā­ra vietu Svēta­jā Sino­dē un misio­nā­rās brālī­bas vadī­tā­ja vietu. Esmu upu­rē­jis lielas baznī­cas pārzi­ņa vietu un bīska­pa krēslu. Man ir tikai viens epit­rahils, lai va­rē­tu atlaist grēkus 10 dvēse­lēm, un nekā cita!»*
Arī es savā ziņā esmu upurējusi visu, lai tikai būtu kopā ar saviem bērniem! Savā laikā es atteicos no labas darbavietas Swedbankā, un es to nenožēloju. Jo pašlaik, man ir tikai viens uzdevums, mīlēt un audzināt savus bērnus tā, lai viņi, izaugdami, sekotu Jēzum, un nekā cita!
----------------------------------------------------------------------

Pasaules gods

Starecs Jēkabs ir teicis: «Mēs visi apvel­kam prieste­ra tērpu, lai da­rī­tu svētā­ku savu dvēse­li. Taču ir jābūt uzma­nī­gam. Jo pasau­les gods, slava un egoisms var visu sagro­zīt un tā vietā, lai dvē­se­li darī­tu svētā­ku, mēs to pazau­dē­jam.»*
Egoisms - tas laikam ir tas, kas visvairāk var sagrozīt arī manu dzīvi. Pienāk brīži, kad apnīk un ir grūti, patiešām grūti, būt visu laiku kopā ar bērniem! Bet Dievs aicina atmest savu "Es" un iemantot tā vietā Viņu! "Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis." Lūkas 14:27
----------------------------------------------------------------------

Viens redzīgais

Pasau­le ir ieslī­gu­si ļaunu­mā. Taču mums tādēļ nav jākrīt izmi­su­mā. Starecs Hero­nims uzsver: «Arī tad, ja ir tūkstoš aklo ļaužu un tikai viens redzī­gais, viņš var tos visus izvest un izglābt no bojāe­jas.»*
Iedomājieties, Dievam pietiek tikai ar vienu redzīgo, lai izglābtu visus no bojāejas! Ja es esmu kristietis, arī man ir jābūt kā vienam no šiem redzīgajiem. Bet vai es tāds esmu - tas ir labs jautājums, ko mēs katrs sev varam uzdot! 
----------------------------------------------------------------------

Individuāli padomi

Runā­jot ar saviem garī­ga­jiem bērniem, starecs Porfī­rijs par viņiem dota­jiem pado­miem teicis šādus vārdus: «To, ko es saku jums, nesa­kiet tālāk citiem cilvē­kiem, jo tās ir tieši jums, jūsu gadī­ju­mam piemē­ro­tas zāles. Tās pašas lietas otram cilvē­kam nebūs tikpat iedar­bī­gas pat tad, ja viņam ārē­ji būs tādi paši simpto­mi kā jums.»*
Ir labi dalīties ar Dieva dotām atziņām un atklāsmēm, bet ir kaitīgi vienkārši pļāpāt arī par garīgām lietām! 
----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 55-64

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts