Zinu kā šīs Atonu Starecu pamācības vairāk ir domātas tieši garīdzniekiem, bet es no tām arī tik daudz ko ieguvu sev, ka atļaušos ar tām padalīties, jo mēs visi, ieskaitot garīdzniekus, esam kristieši. Tad kāpēc gan pamācības viņiem, nederētu arī man? Der! Un tāpēc jau tās mani uzrunāja un palīdz vēl vairāk sajust un iepazīt Dievu!
Šoreiz arī dalīšos ar savu pieredzi un bieži vien es šīs pamācības varu vilkt paralēlē ar savu dzīvi, kas ir 24 stundu darbs = būt par mīlošu vecāku! Jo arī garīdzniekiem tik bieži vien darbs ir 24 stundas: kalpošanai un citiem darbiņiem. Vietām pārdomājot attiecīgās pamācības, man prātā uzausa arī atbilstoša rakstu vieta no Bībeles, tad nu es pievienoju arī tās.
Šoreiz arī dalīšos ar savu pieredzi un bieži vien es šīs pamācības varu vilkt paralēlē ar savu dzīvi, kas ir 24 stundu darbs = būt par mīlošu vecāku! Jo arī garīdzniekiem tik bieži vien darbs ir 24 stundas: kalpošanai un citiem darbiņiem. Vietām pārdomājot attiecīgās pamācības, man prātā uzausa arī atbilstoša rakstu vieta no Bībeles, tad nu es pievienoju arī tās.
Vienīgi Dievs
Starecs Joēls apgalvoja, ka cilvēks, kurš sevi veltījis Dievam, nes sevī Paša Dieva iedegtu svēto uguni: «Stipra vēlēšanās veltīt sevi Dievam prasa tik daudz upuru, ka tā nebūs uzturama un izsīks, ja vien cilvēkā neiedegsies uguns, kas spēj izdedzināt jebkuru miesas kārību un jebkuru pasaulīgo tieksmi. Es pats tādu uguni nespēju iedegt. Nevienam cilvēkam nepiemīt spēks, kas varētu iedegt uguni, kura liek jaunam, 20 — 25 gadīgam, tātad pašā jaunības neprātā esošam cilvēkam ienīst jebkuru miesas kārību un alkt pēc ciešanām un grūtībām. Šādu uguni cilvēkā var iedegt tikai un vienīgi Dievs.»*
Jā, to var iedot tikai Dievs! Bet, manuprāt, ir jāsāk ar gribēšanu. Es gribu ienīst jebkuru miesas kārību pēc pārēšanās, kārtējās jaunās kleitas vai kurpju pāri, pēc izklaides un atpūtas, pēc neierobežotas gulēšanas, pēc pavisam jaunas mašīnas, pēc jaunas mājvietas...
----------------------------------------------------------------------
Cilvēka pļāpas
Starecs Paisijs uzsver: «Vienam pieredzē balstītam, no pazemīga cilvēka sirds dziļumiem nākošam vārdam ir lielāka vērtība nekā virspusēja cilvēka pļāpām, kuras it veikli ražo viņa izglītotā mēle, bet kuras nesniedz barību dvēselei, jo šī mēle ir tikai miesa, kam nav nekā kopēja ar Svētā Gara nonākšanas ugunsmēlēm.»*
Cik gan ļoti var sāpēt vienkārša cilvēku pļāpāšana, kas reizēm ir tik neapdomība, muļķīga un pat stulba. Man liekas, ka mēs, cilvēki, reizēm neapzināmies un nesaprotam īsto vārdu jēgu un nozīmi. "Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā;" Mateja 12:36 Ak, Dievs, palīdzi man nerunāt lieki un pasargā mani no tā!
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Māci ar savu piemēru
Kāds bīskaps sūrojies, ka viņa dedzīgās runas tomēr nav nesušas augļus, un starecs Heronims viņam sacījis: «Būt medniekam nenozīmē būt tikai labam šāvējam. Viņam ir arī jāpielādē savs ierocis ar pulveri un skrotīm. Māci vispirms ar savu piemēru — un redzēsi, kādi tad augļi būs taviem vārdiem!» Kādā citā reizē viņš uzsver: «Kā gan citus var mācīt tas, kurš pats nav iemācījies, kurš pats nav izgājis caur pārbaudījumiem? Visvairāk cilvēkus māca nevis vārdi, bet gan darbi.»*
Ziniet, šī ir ļoti laba pamācība vecākiem! Jo pirms mēs mācām saviem bērniem, ka nedrīkst, piemēram, bļaut, mums pašiem ir jāpārstāj kliegt vai bļaut uz viņiem! Ir tik grūti sāk ar sevi, vai ne? Ir taču vieglāk paskatīties uz otru un pateikt, ka viņš vai viņa nemāk uzvesties, bet īstenībā jau mums būtu jādomā tikai par sevi un sevis audzināšanu! Jo, ja mēs audzināsim sevi, izaugs arī mūsu bērni - labā nozīmē! "Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani?" Lūkas 6:41
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Visi
«Visi, precētie un neprecētie, neaizmirsīsim, ka uz mums visi raugās kā uz pazemīgiem Kristus ļaudīm. Mēs esam aicināti augt pazemībā, nevis altārī strīdēties par pirmtiesībām.»*
Visur, lai kur mēs ietu mums ir jābūt kā paraugam - pazemībā un labā nozīmē! Lai ko mēs arī darītu, nav svarīgi vai mēs to gribam, vai negribam, nav arī svarīgi vai attiecīgā brīdī mums ir pareizā noskaņa vai mūza. Tam nav pilnīgi nekādas nozīmes! Mums vienkārši ir jādara, tas kas ir jādara! "Jūs esat pasaules gaišums" Mateja 5:14
Visur, lai kur mēs ietu mums ir jābūt kā paraugam - pazemībā un labā nozīmē! Lai ko mēs arī darītu, nav svarīgi vai mēs to gribam, vai negribam, nav arī svarīgi vai attiecīgā brīdī mums ir pareizā noskaņa vai mūza. Tam nav pilnīgi nekādas nozīmes! Mums vienkārši ir jādara, tas kas ir jādara! "Jūs esat pasaules gaišums" Mateja 5:14
----------------------------------------------------------------------
Iekrītu gultā
Pieredzējušais garīgais tēvs starecs Filofejs apliecina: «Bieži pēc grēksūdzēm, visbiežāk lielajās pilsētās, bet tā gadās arī lauku ciemos, es visu dienu un turpat vai visu nakti esmu jutis tādu spēku izsīkumu, ka iekrītu savā gultā kā miris un domāju, ka vairs necelšos, nomiršu vai ilgi mocīšos, nekustīgs un bezdarbīgs gulēdams smagas slimības gultā. Bet, no rīta pamodies, jūtos pilnīgi vesels un jaunu spēku pilns.»*
Ak, cik gan bieži šī situācija ir pazīstama vecākiem, kas pēc kārtējās 24 stundas darba dienas, vakarā vienkārši iekrīt gultā un atlūst! Tā taču ir! Kā tad panākt to, lai no rīta mēs pamostos veseli un jaunu spēku pilni? Es domāju, ka par to ir jālūdz! Kaut vai ar īsu lūgšanu un no sirds, lai Dievs atjauno mūsu spēkus! Un ticiet, man, Viņš to patiešām dara! "Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas." 2 Kor. 4:16
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Vēro
Kādam jaunam priesterim viņš devis šādus praktiskus padomus: «Kad tu izej no mājas un ej pa ielu, zini: lai kur tu ietu, cilvēki vēro priesteri. Vēro, kā viņš staigā, kā runā, kā uzvedas. Tādēļ tavai rīcībai jābūt pareizai. Nevēcini šurpu turpu rokas. Kā jau tas pieklājas, valkā garo priestera tērpu. Tā piedurknēm jābūt platām. Uzvedies saprātīgi, kā kristietim pienākas, nevis vieglprātīgi kā pasaulīgie.»*
Mūs kristiešus arī vēro! Tik tiešām vēro un nevis tāpēc, ka mēs gribam būt tik perfekti un pareizi, mums ir jāievēro augstāk minēti padomi un vēl daudzi citi par labu uzvešanos sabiedrībā, bet gan tāpēc, ka tādējādi mēs savā ziņā attēlojam Dievu! Lai kur mēs ietu, mēs apzināti vai neapzināti, bet mēs nesam sev līdzās Kristus evaņģēliju, un tā jau ir liela un nopietna atbildība! ".. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? .." 2 Kor. 13:5
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Tikai ieejas durvis
Noteikti ir jāpiemin un jāatceras stareca Epifānija vārdi: «Manā sirdī ir tikai ieejas durvis. Izejas tai nav. Tas, kurš manā sirdī iegājis, tur arī paliek. Lai arī ko šis cilvēks izdarītu, es mīlu viņu tādu, kādu iemīlēju, kad tas pirmo reizi ienāca manā sirdī. Es lūdzu par viņu un meklēju viņa pestīšanu.»*
Cik daudz cilvēku ieiet un iziet par tavām dzīves durvīm? Vai arī tev ir tikai ieejas durvis? Reizēm man likās, ka kāda gan man daļa gar citu problēmām, katram ir sava dzīve jādzīvo! Bet tad vienā no mūsu internacionālajām Bībeles studijas reizēm, mācītājs runāja par to, ka mums kā kristiešiem ir jāpalīdz. Jo mēs esam viena miesa. Ja mans mazais pirkstiņš asiņo, tad es nevaru to vienkārši noraut un teikt, ka man to vairs nevajadzēs, bet mana otra roka steidzas palīgā to apsaitēt. Tāpat arī ar mūsu brāļiem un māsām Kristū, ja kādām iet grūti, man ir jāpalīdz viņam. Ja nu es nezinu tieši kā, tad tā var būt lūgšana, kas īstenībā jau ir visu pamatu pamats. "Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi." 1 Kor. 12:20-22
Cik daudz cilvēku ieiet un iziet par tavām dzīves durvīm? Vai arī tev ir tikai ieejas durvis? Reizēm man likās, ka kāda gan man daļa gar citu problēmām, katram ir sava dzīve jādzīvo! Bet tad vienā no mūsu internacionālajām Bībeles studijas reizēm, mācītājs runāja par to, ka mums kā kristiešiem ir jāpalīdz. Jo mēs esam viena miesa. Ja mans mazais pirkstiņš asiņo, tad es nevaru to vienkārši noraut un teikt, ka man to vairs nevajadzēs, bet mana otra roka steidzas palīgā to apsaitēt. Tāpat arī ar mūsu brāļiem un māsām Kristū, ja kādām iet grūti, man ir jāpalīdz viņam. Ja nu es nezinu tieši kā, tad tā var būt lūgšana, kas īstenībā jau ir visu pamatu pamats. "Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi." 1 Kor. 12:20-22
----------------------------------------------------------------------
Ļaunākās mokas
«Ļaunākās mokas man ir — zināt, ka esmu apbēdinājis mīļoto cilvēku.»*
Vai tiešām tā ir? Vai arī katru reizi, kad es pajokoju par savu tuvāko, es klusībā par to priecājos? Kā tad ir ar tiem nevainīgaiem jokiem? Vai tiešam joks var būt nevainīgs? Man liekas, ka zem tiek parasti kaut kas slēpjas un bieži vien tās ir jokotāja problēmas, mazvērtības kompleksi vai kādas citas emocionālas nesaskaņas sevī. "Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu arī nogalina, tā dara arī cilvēks, kas savu tuvāko pievīlis, saka: "Es tikai pajokoju."" Sal. pam. 26:18-19
Vai tiešām tā ir? Vai arī katru reizi, kad es pajokoju par savu tuvāko, es klusībā par to priecājos? Kā tad ir ar tiem nevainīgaiem jokiem? Vai tiešam joks var būt nevainīgs? Man liekas, ka zem tiek parasti kaut kas slēpjas un bieži vien tās ir jokotāja problēmas, mazvērtības kompleksi vai kādas citas emocionālas nesaskaņas sevī. "Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu arī nogalina, tā dara arī cilvēks, kas savu tuvāko pievīlis, saka: "Es tikai pajokoju."" Sal. pam. 26:18-19
----------------------------------------------------------------------
Nevienu
«Es vēlos, lai tie, kas ir man līdzās, justu nevis šaurību, bet plašumu. Es nevienu neaicinu, nevienu neturu, nevienu neraidu prom. Kurš grib — atnāk, kurš grib — paliek, kurš grib — aiziet. Nevienu es neuzskatu par savu sekotāju vai atbalstītāju.»*
Ak, Dievs, māci man atcerēties, ka mani bērni nav mani sekotāji vai atbalstītāji, bet to, ka viņi ir TAVI BĒRNI, kurus tu man esi uz laiku uzticējis! Māci man dot viņiem pietiekami lielu plašumu un neierobežot viņus ar savām ambīcijām un vēlmēm, bet ļaut Tavam plašajam redzējumam būt viņu dzīvēs. Āmen.
----------------------------------------------------------------------
Upurējis visu
«Pirms to guvu, es esmu upurējis visu. Esmu upurējis pasniedzēja vietu universitātē. Esmu upurējis vecākā sekretāra vietu Svētajā Sinodē un misionārās brālības vadītāja vietu. Esmu upurējis lielas baznīcas pārziņa vietu un bīskapa krēslu. Man ir tikai viens epitrahils, lai varētu atlaist grēkus 10 dvēselēm, un nekā cita!»*
Arī es savā ziņā esmu upurējusi visu, lai tikai būtu kopā ar saviem bērniem! Savā laikā es atteicos no labas darbavietas Swedbankā, un es to nenožēloju. Jo pašlaik, man ir tikai viens uzdevums, mīlēt un audzināt savus bērnus tā, lai viņi, izaugdami, sekotu Jēzum, un nekā cita!
----------------------------------------------------------------------
Pasaules gods
Starecs Jēkabs ir teicis: «Mēs visi apvelkam priestera tērpu, lai darītu svētāku savu dvēseli. Taču ir jābūt uzmanīgam. Jo pasaules gods, slava un egoisms var visu sagrozīt un tā vietā, lai dvēseli darītu svētāku, mēs to pazaudējam.»*
Egoisms - tas laikam ir tas, kas visvairāk var sagrozīt arī manu dzīvi. Pienāk brīži, kad apnīk un ir grūti, patiešām grūti, būt visu laiku kopā ar bērniem! Bet Dievs aicina atmest savu "Es" un iemantot tā vietā Viņu! "Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis." Lūkas 14:27
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
Viens redzīgais
Pasaule ir ieslīgusi ļaunumā. Taču mums tādēļ nav jākrīt izmisumā. Starecs Heronims uzsver: «Arī tad, ja ir tūkstoš aklo ļaužu un tikai viens redzīgais, viņš var tos visus izvest un izglābt no bojāejas.»*
Iedomājieties, Dievam pietiek tikai ar vienu redzīgo, lai izglābtu visus no bojāejas! Ja es esmu kristietis, arī man ir jābūt kā vienam no šiem redzīgajiem. Bet vai es tāds esmu - tas ir labs jautājums, ko mēs katrs sev varam uzdot!
----------------------------------------------------------------------
Individuāli padomi
Runājot ar saviem garīgajiem bērniem, starecs Porfīrijs par viņiem dotajiem padomiem teicis šādus vārdus: «To, ko es saku jums, nesakiet tālāk citiem cilvēkiem, jo tās ir tieši jums, jūsu gadījumam piemērotas zāles. Tās pašas lietas otram cilvēkam nebūs tikpat iedarbīgas pat tad, ja viņam ārēji būs tādi paši simptomi kā jums.»*
Ir labi dalīties ar Dieva dotām atziņām un atklāsmēm, bet ir kaitīgi vienkārši pļāpāt arī par garīgām lietām!
----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 55-64
Komentāri
Ierakstīt komentāru