Pāriet uz galveno saturu

Individuālās attīstības sarunas

Izglītības sistēmai Zviedrijā ir ļoti jauka tradīcija. Divas reizes mācību gadā, t.i., katrā semestrī vienu reizi, vecāki ar bērnu un klases audzinātāju tiekas individuāli, lai pārrunātu to, kā bērnam skolā klājas (daudz ko nosaka skola, jo privātajās skolās, mēs esam tikušies arī tikai vienu reizi mācību gadā). Burtiski tulkojot no zviedru valodas iznāktu Attīstības sarunas, bet man tik ļoti gribas izcelt Individuālās attīstības sarunas, jo tās tik tiešām ir ļoti privātas un īpašas. Un šeit nerunā par atzīmēm, jo tādu praktiski nav.
Tas ir tik forši un nozīmīgi, jo, cik es atceros savas skolas gaitas, neviens no skolotājiem nekad par mani tik tieši nav interesējies, nu piemēram:

  • kā es skolā jūtos;
  • kas man patīk un/vai nepatīk skolā; 
  • vai man ir draugi;
  • kā es jūtos ēdamzālē, sporta zālē, starpbrīžos, kopumā skolā;
  • vai man skolā ir kāda uzticības persona jeb pieaugušais ar kuru es varu parunāties, ja ir kaut kas uz sirds;
  • vai es dalos mājās ar vecākiem par to kas notiek skolā;
  • vai mani kāds neapceļ;
  • kā es palīdzu klasē saglabāt darbam piemērotu vidi;
  • kas mani interesē;
  • ko es vēlētos papildus apgūt vai arī ko jaunu iemācīties utml.


Kas ir ļoti interesanti, ka sākot ar šo gadu, sarunas vada nevis skolotāja, kā bija līdz šim, bet gan pats bērns! Viņš ir tas, kas nolasa jautājumus un atbild uz tiem. Protams, ka pirms tam skolotājs ar bērnu ir par to runājuši atsevišķi un viņam ir priekš izdrukāts paraugs/špikeris ar savām domām.

Pirmsskolas un pirmajai klasītei mājās kopā ar vecākiem vajadzēja aizpildīt "sejiņu" anketu, jo šajā vecumā visi bērni vēl nelasa. Ar domu, kā tu jūties konkrētā vietā vai situācijā: trīs iespējamie varianti: labi, neitrāli, vai slikti. Tad mēs to klātienē pārrunājam un izrunājam, ja vajag arī padiskutējam.

Pēc tam ir iespēja vecākiem uzdot jautājumus, kaut ko komentēt vai piebilst.

Visbeidzot skolotāja dalās savās pārdomās un novērojumos. Vecāki var uzzināt kuras ir bērna stiprās puses un pie kā vēl vajadzētu piestrādāt. Kopā mēs izstrādājam bērna attīstības plānu, atbildot uz sekojošajiem jautājumiem: Kā mēs vecāki varam palīdzēt? Ko mēs varam darīt lietas labā? Ko darīs skola? Un ko apņemas pats bērns? Izvirzām jaunus mērķus, kuru rezultātus mēs aplūkosim pavasara individuālajās pārrunās.

Praktiski tas notiek skolotājas piedāvātajos laikos pēc skolas. Man uz mājām tika atsūtītas četras dažādas lapas, katram bērnam sava, ar skolotājas piedāvātajām dienām, datumiem un laikiem, kad viņa var ar vecākiem tikties. Tad vecāks atzīmē visus iespējamos laikus, kas viņiem ir piemēroti un der un lapu atdod atpakaļ skolotājai. Pēc kāda laika, elektroniski vai caur bērnu mapītēm, es saņēmu apstiprinājumu katra mana bērna individuālajām sarunām. Kopumā tie bija četri dažādi laiki un vakari! Tik forši, ka šoreiz bija jāierodas BEZ citiem bērniem, tik ar pašu skolēnu un vēlams abiem vecākiem, bet tā kā mums ir daudz bērnu un aukles nav, tad cenšamies ar visu tikt galā paši. Līdz ar to vīrs pieskatīja pārējos bērnus, bet es "laidu dzīvē". Jo pagājušā gada kļūdu, kad divgadnieks mūs izaicināja Reiņa individuālajās pārrunās, es nekad neaizmirsīšu. Cik labi, ka šoreiz tas atkrita, jo mēs izvēlējāmies tādus laikus, kad vīrs jau bija mājās no darba, vai arī viņš flexoja darbu (kas tas ir pastāstīšu citreiz).

Šīs individuālās sarunas nav īpašas tikai ar to, ka bērnam ir iespēja izteikties skolotāja un vecāku klātbūtnē, bet ir arī iespēja uzzināt ko jaunu gan vecākam, gan skolotājam. Jo individuālā attieksme rada pareizo noskaņu, lai dalītos un atklātos. Piemēram, bērns līdz šim nebija kaut ko izstāstījis skolotājai, tad nu tagad ir īstais mirklis teikt to, kas uz sirdi. Kā nekā vecāki ir līdzās un vieglāk saņemt drosmi. Ļoti interesanti ir arī izpētīt bērna rakstāmgaldu, apskatīt viņa darba burtnīcas, stāstus, zīmējumus un skolā veiktos darbiņus.

Un lai to padarītu vēl īpašāku pēc katrām bērna individuālajām sarunām, mēs iebraucām vietējā mini veikalā, kur bērns varēja izvēlēties SEV saldējumu! Vēl viens mirklis, kad noķert nedalītas uzmanības iespēju un piepildīt bērna mīlestības krātuvīti. Kā arī braukšana ar mašīnu uz skolu divatā, sešu bērnu ģimenei jau ir luksus un ekstra!

Cik zīmīgi, ka dodoties ar otro bērnu pēc saldējuma, es satiku vietējās draudzes diakoni, kas arī ir sešu bērnu mamma, tik viņas bērni jau pieauguši, un viņa dalījās savā pieredzē. Arī viņu ģimenē katru reizi pēc bērna individuālajām attīstības sarunām, viņi devās uz veikalu, lai kaut ko nopirktu, piemēram, džinsus! Dievs deva tik foršu apstiprinājumu, ka mēs ejam pareizā virzienā, ka vēl kāds tā ir darījis, ka tas ir to vērts, ka tas pēc laika nesīs augļus! Paldies, Dievam!

Ja, puišiem tika ekstra saldējumus, tad Martiņai bija papildus bonuss - ātra un vējaina ezera apskate. Tieši pāris dienas pirms viņas individuālajām sarunām, viņa izteicās, ka mēs sen neesam bijuši ezerā, tad nu visu apvienojām vienā dienā, un pie reizes salasījām atkritumus ;), jo NAV JAU GRŪTI!

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts