1. adventē, kamēr lielie brāļi un māsa skatījās animācijas filmiņas, un es pabeidzu cept mūsu piparkūkas, Rūcis pienāca pie galda un gribēja sākt darboties ar mīklu. Viņš tā uzmanīgi paskatījās uz mani, tad uz to piparkūku mīklu, kas stāvēja uz galda, palikusi pāri, tad atkal uz mani un kratot ar galvu, vaicājot man prasīja: "Ja?"... kas nozīmēja - vai drīkst? Bieži vien - jā, ļoti bieži es būtu automātiski atcirtusi - Nē... bet šajā momentā biju kaut kādā neomā un man likās, lai jau viņam tiek. Atbildēju: "Jā :)" Viņš uzreiz pasmaidīja un sāka darboties! Tā nu es sēdēju viņam līdzās un vēroju... Vēroju, cik ļoti viņš bija ieinteresēts tā sēdēt un griezt, mīcīt un spiest... Viņam vairs neko nevajadzēja. Cik, labi, ka es šoreiz nepateicu - nē. Par to man prieks.Bērni spēj paši sevi tik labi nodarbināt, ja vien viņi tiek paši vai arī viņiem tiek piedāvātas vecumam atbilstošas aktivitātes.
Ļaujiet bērniem darboties!
P.S. Pēc tam vīrs pie manis pienāca un teica: "Paldies, ka tu ar viņu padarbojies ;)"
Īstenībā, es jau neko... es tikai nepateicu - nē! Un viņš pats izvēlējās un atrada savu nodarbi.

Komentāri
Ierakstīt komentāru