Pāriet uz galveno saturu

Pēdējais mēnesis

06.11.2016.

Vakar devos uz Burosas (Borås) slimnīcu pēc savas "dzemdību kastes" jeb šoreiz man tika dzemdību maiss. Tik foršs personāls un attieksme! Man ir tāds prieks jau otro reizi piedzīvot to, kā tas ir kad slimnīca sadarbojas ar mājdzemdībām! Šī ir viena no lietām, ko es no sirds varu ieteikt Latvijas medicīnas personālam. Kā man paskaidroja "poliklīnikas" vecmāte, ka es esmu viens pacients viņiem visiem gan uzskaitē esot, gan mājās dzemdējot, tāpēc viņi visi vēl man tikai to labāko! :) Tā arī jūtos. Šoreiz arī bija ļoti īsas un pozitīvas pārrunas ar slimnīcas ginekoloģi, kas bija pilnībā iepazinusies ar manu lietu, tāpēc, lūdza, man pastāstīt, kāpēc, pēc manām domām, mājdzemdības ir tas viss labākais mūsu ģimenei! Jauki, ka kāds no sirds ir ieinteresēts un vēlas zināt mūsu pieredzi ;) Formāli parakstījos arī par to, ka esmu brīdināta par pastāvošajiem riskiem sakarā ar mājdzemdībām, un ja man ko vajag, lai droši kontaktējos ar viņiem ;)


Lai gan pēdējie mēneši man ir bijuši grūtāki... jo visu laiku nevarēju sagaidīt, kad tad nu sāksies tas pēdējais mēnesis. Likās tik nereāli: vēl tik velkas, tik tiešāmmmmmmm veeeeeeelkas oktobris un novembra sākums. Ka uzdevu sev regulāru jautājumu: Kā es "izturēšu" vēl divus mēnešus? Jā, šajās gaidībās es sajutos kā "grūtā niecība".

Lūzuma punkts, laikam bija viena otrdiena, kad likās... visss man noriebies un pieriebies... Ne man patīk, kā es izskatos, ne es normāli jūtos. Tā diena bija drausmīga. Likās ka bērns ir tik zemu starp kājām, piedodiet, par atklātību, ka normāli paiet nevarēju, nemaz nerunājot par kāju salikšanu krustām... Tad vēl piecelties no grīdas bija mocības, kaut kā caur četrrāpus (par to gan Klaudīja Hēla varētu priecāties, jo es to darīju, kā īsts zīdainis). Un vēl emocionālie hormoni... viss ir labi un slikti, melns un balts, raudu un smejos - viss notiek vienlaicīgi un paralēli.

Tomēr, kad par to visu atklāti ar vīru izrunājos, izraudos un izsmejos... tad dzīve jau šķiet rožaināka un es saprotu, ka viss jau nu nemaz tik slikti nav... Un ziniet, arī pēc tam, kad emocionāli es nomierinājos, nākamajā dienā no manām fiziskajām ķibelēm nebija ne miņas. Tik daudz kas notiek mūsu prātos!!!! Ja, mēs to tik varētu saprast un izprast!

Un kopš tā brīža es esmu sākusi mazliet gatavoties mūsu mājdzemdībām. Viss iesākās ar drēbīšu atrašanu, pārmazgāšanu un salikšanu groziņos. Tad vēl atradu arī kādas Anglijas omītes dāvātās sedziņas Rūcim, kas nekad tā arī īsti netika pielietotas, bet tagad lieliski noderēs...
Dūrainīši, vienreizējās autiņbiksītes, Janas dāvātais bruņurupucīša grabulītis, Inas dāvātā knupīša ķēdīte, Ilzes šūtais auduma "plauktiņš", kam mēs atradām arī vietu un pielietojumu - glabāsim tur drēbītes, pamperīšus un kādu mantiņu - Paldies, Jums mīļās, par BabyShower pasākumu un visām dāvaniņām! Brāļa sievas adītais "kokoniņš" mūsu variācijā, kā arī Gitas aizdotā mazulīša "ligzdiņa".






Zīdainīša gultiņa glabājas zem mūsu lielās gultas, pagaidām vēl nesalikta, bet tam vēl būs laika. Rati: daļa ir tepat, bet kulbiņa/autokrēsliņš ir lejā - pieliekamajā. Kas vēl tāds? Hmmm... Nu tā kā viss +/- sagatavots! ;)

Ak, jā - jauna gultas veļa. Mums, Martiņai piedzimstot, uzsākās jauna tradīcīja, kad bērniņš piedzimst, un kamēr mēs ar viņu komunicējām, iepazīstamies u.t.t., un pirms esam visi gatavi pārcelties uz laulības gultu, vīrs steidz sagatavot to, pie reizes arī samainot jaunu gultas veļu - tā ir pavisam jauna un svaiga! Tik kolosāla sajūta. Jauns sākums ;) Tad nu turpināsim šo mūsu mazo tradīciju.
Tagad vēl Adventa laiks tuvojos un vīrs skatoties uz mani saka, ka man ir izteikts - ligzdas vīšanas sindroms piemeties... i māju paspēju jau daļēji izdekorēt, i grāmatu plauktos ieviest atkal kārtību, i visu steidzu piekārtot un uzlabot.



Foto: Marta Rišķe
Man gan tā nelikās, jeb nebiju par to tā īsti aizdomājusies, bet no malas jau reizēm ir labāk redzams un būs vien viņam jāpiekrīt. Un tā kā mūsu meitiņa jau otro nedēļu dzīvojas pa mājām, jo bija apslimusi, tad es varu izbaudīt to, kā tas ir - kad nekur nav jāiet un var tik daudz izdarīt!

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts