Pāriet uz galveno saturu

Adenoīdu un kakla mandeļu operācija Zviedrijā

Ieskats mazā "slimošanas" vēsturē... Nodzīvojām Zviedrijā divus gadus un pie ģimenes ārsta tā arī savus bērnus nebiju vedusi, ja nu bija kaut kas ļoti akūts, tad vedu uz poliklīniku un tur pieņēma dežūrējošais ārsts.

Kāpēc tad tā? 

Visu laiku gaidīju uzaicinājumu no ārsta. Var jau likties tā mazliet muļķīgi, kāpēc lai ārsts pats mani meklētu? Bet tā kā uzaicinājums bērniem apmeklēt zobārstu mūsu pastkastītē parādījās pirmā mēneša laikā pēc pārcelšanās uz dzīvi Zviedrijā, jo viņiem ir datorizēta un vienota sistēma, tad es visu šo laiku domāju, ka ar ģimenes ārstiem ir tieši tas pats. He... kā maldījos.
Izrādījās, ka poliklīniku izvēlas paši, tur jāpieraksta savi bērni un tikai pēc tam viņi sūta uzaicinājumus uz mājām ar pasta starpniecību. Tad nu pēc Rūdolfa piedzimšanas, kad mūsmājās viesojās medmāsiņa, mēs pieteicām arī Reini un Martu pie viņas. Pirmajā Reiņa vizītē pie medmāsas,  viņa pamanīja, ka Reinis elpo pārsvarā caur muti un nosūtīja mūs tālāk vizītē pie LOR.

Vizītē pie LOR daktere secināja, ka viņam ir palielinātas kakla un aizdeguna mandeles. Izrakstīja viņam spēcīgas hormonu zāles, kas mums bija jālieto veseli 2 mēneši. Ja būs uzlabojumi, tad viss ok, bet ja nē, tad mūsu dēlu sagaidīs operācija. Tad nu pūtām degunā zāles, vienas 1 x dienā, bet otras 3 x dienā, viss jau būtu labi, ja tikai mēs ik pa laikam tās neaizmirstu iepūst un tāpēc lietojām ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem... tāda bija skarbā ikdiena, ka piemirsās...

Godīgi sakot es biju ļoti nobijusies no šīs gaidāmās operācijas, iespējams arī neziņas vadīta, jo uz vizītēm pie LOR kopā ar Reini gāja tētis, tā nu pārnākot mājās man bija tik daudz jautājumi uz kuriem viņš nemācēja atbildēt un manī, tas radīja bažas un nemieru. Sāku internetā meklēt visu pieejamo informāciju un mani tā nepiepriecināja... garās rindas uz operācijas gaidīšanu, operācijas dienā nīkšana pirms operācijas, ārstu attieksme u.tml. Te nu viens pozitīvs piemērs. Pēc tam pie sevis es sāku lūgt šādu lūgšanu: "Dievs, ja tas ir iespējams, lai šī operācija iet Reinim garām, bet, ja nē, lai Tavs prāts notiek viņa dzīvē!" Ar laiku es nomierinājos un sapratu, ka man bija ļoti grūti pieņemt, ka kādam no maniem bērniem ir nepieciešama operācija, lai gan šī nav viena no sarežģītākajām ķirurģiskajām iejaukšanām, jo visu veic caur muti, vai degunu, tomēr tā ir un paliek operācija ar pilnu narkozi un visām tam izrietojošām sekām. Sapratu, ka Dievs mani māca paļauties uz Viņu un māca man ļaut Viņam darboties pie Reiņa arī caur ārstiem un gaidāmo operāciju. Grūti nācās to pieņemt...

Pēc zāļu lietošanas atkal apciemojām ārsti un viņa secināja, ka Reinim ir gaidāma operācija, jo zāles nav palīdzējušas jeb devušas gaidāmo efektu, bet tā kā šai operācijai ir sava rindas kārtība, tad mēs varam tai pieteikties un to īstenos visticamāk, ka tikai rudenī. Tā nu mēs aizpildījām pieteikumu un vēl nopriecājāmies, ka pa vidu būsim Latvijā un varēsim arī pakonsultēties pie Latvijas LOR par operācijas nepieciešamību u.tml. Mums vēl piedāvāja pieteikties ātrākā rindā, t.i., ja kāds pēkšņi zvana un atsaka, jo bērniņš ir saslimis, tad var arī ātrāk tikt uz operāciju, bet mēs šādu iespēju noraidījām, likās, rudenī - tas būs tieši laikā.

Pagāja pāris mēneši un mēs beidzot nodevām Reiņa asins analīzes priekš operācijas, kur pārbaudīja arī asins grupu un viņiem vien zināmās lietas.

Pēkšņi mums uz mājām atnāca paziņojums, ka Reinim operācija būs 30. jūnijā plkst. 8:15 no rīta. Ok, nu neko darīt, ja jau ir tāds datums un laiks mums piešķirts, tad vien izmantosim šādu iespēju.

Apmēram pēc vienas nedēļās mēs saņēmām atkārtotu vēstuli no Burosas (Borås) slimnīcas, ka Reiņa operācijai ir izmainīts laiks uz plkst. 7:30 no rīta, tikai pārlasot to atkārtoti es pamanīju, ka arī datums ir izmainīts uz 6. jūliju.

Laiks gāja un mēs vienkārši dzīvojām tālāk, galīgi aizmirstot par ārstes iedoto aploksni ar uzrakstu "Operācija". Svētdienā, vienu dienu pirms operācijas, mēs saviem draudzes locekļiem īsumā pastāstījām par Reiņa gaidāmo nākamās dienas operāciju, ar lūgumu paturēt viņu savos aizlūgumos.

Kad pārrunājām mūsu pēdējā laika aktivitātes ar Šerstinu (Kerstin), tad viņa sāka ar mums runāt, kā īsta MEDMĀSA. Jo, mēs bijām aizmirsuši vienu ļoti svarīgu lietu -  RUNĀT AR PAŠU BĒRNU, PAR VIŅAM GAIDĀMO OPERĀCIJU! Ups.... Saņēmām arī no viņas  "mutiskus rājienus", bet viņa tik tiešām bija noraizējusies, kā tas viss notiks, jo viņai ir pieredze šajā jomā, kas notiek ar bērniņu, kurš nesaprot, kāpēc viņam apkārt ir tik daudz cilvēku un kas tagad notiek. Tad nu viņa mūs patiešām iedrošināja par to noteikti runāt un visu izstāstīt. Tajā brīdī gan man pašai īsti vēl nebija skaidrs kas un kā notiks, ko lai es stāstu savam bērnam, ja pati neko nezinu. Viņa īsumā izstāstīja svarīgākos punktus un atgādināja par aizmirsto "operācijas aploksni".

Pēc dievkalpojuma devāmies mājās, lai uzēstu pusdienas un gatavotos Pētera vārda dienas svinībām, pa vidu vēl iesākām šo līdz šim esošo TABU tēmu - Reiņa operācija. Reinis to uztvēra diezgan mierīgi, visu noklausījās, mēs atradām un beidzot arī atvērām "Operācijas aploksni". Tajā bija krāsains bukletiņš, kur viss izstāstīts ļoti smalki un bērniem draudzīgā veidā ar fotogrāfijām, kas notiks ar viņu operācijas dienā. Parādījām vēl arī internetā pieejamās video filmiņas, kur ārsti sagatavo bērnu operācijai, kā tas izskatās u.tml. Pēc tam Reinis ar tēti aizgāja uz veikalu nopirkt sev kādu saldumiņu, lai prāts mierīgāks.
Kad Pēterim ieradās ciemiņi un svinības ritēja pilnā sparā, pēkšņi Reinim it kā pieleca, ka viņam rīt būs operācija un viņš to sāka pārdzīvot un raudāt. Mēs centāmies viņu nomierināt un visu paskaidrot. Kad ciemiņi aizgāja, mēs turpinājām pārrunāt šo aktuālo tēmu un Reinis man jautāja: "Mammu, kāpēc man vajag operāciju? Kāpēc Jēzus nevar mani dziedināt?" Tad nu stāstīju dēlam par to, ka Dievs jau arī caur ārstiem darbojas un dziedina.

Vakarā pirms operācijas vēl nomazgājām dēlu un iedevām viņam vēl padzerties, jo dzert varēja līdz plkst. 24:00, pēc tam nekā ēdama un dzerama līdz pat operācijas beigām! Jo mēs tikām brīdināti, ka iespējams būs dzīvā rinda uz operāciju, pirmie tiks jaunākie pacienti un pēc tam tie, kas pēc 24:00 nav ne ēduši, ne dzēruši. Tā kā negribējām nīkst slimnīcā visu dienu, tad viņš arī iztika bez ūdens.

06.07.2015. plkst. 5:00 tika pamodināts Reinis, lai viņam uz abām rociņām uzliktu plāksterus, kas "nomērdē ādiņu", kurā pēc tam bez sāpēm varētu ielikt "putniņu". Tas bija jāveic 2 h pirms operācijas.

06.07.2015. plkst. 7:30 viņi, Reinis ar tēti, ieradās Burosas (Borås) slimnīcas reģistratūrā, lai pieteiktu savu ierašanos. Pēc tam viņiem tika norādīts virziens uz kurieni jādodas. Viņi mazliet uzkavējās bērnu spēļu stūrīti, tad satika ārstu, kas pārbaudīja Reiņa veselības stāvokli, pēc tam atkal mazs brītiņš spēļu stūrīti. Tālāk Reini nosvēra, tad viņam un tētim uzvilka slimnīcas drēbes un pēc tam ABI KOPĀ devās uz operācijas zāli. Kamēr Reinis sēdēja tētim klēpī, medmāsa viņam mēģināja ielikt vienā no rociņām "putniņu", pa kuru varētu iepilināt narkozi un citas zāles. Diemžēl tas izdevās tikai ar otro piegājienu, kā rezultātā Reinis mazliet satraucās. Reinim ielaida miega zāles un viņš aizmiga tētim rokās, pēc tam viņu pārcēla uz operācijas galdu un tētis atstāja operācijas zāli. Bērniem ļoti draudzīgs veids, kā iemidzināt ;)

Pēc operācijas Reinis vēl miegazāļu iedarbībā tika aizvest uz palātu, un tā kā viņš jau diezgan ātri sāka mosties, tad uzreiz tika pasaukts tētis. Tā tad, kad Reinis pamodās, tētis viņam jau bija līdzās. Ko viņi darīja tālāk? Ēda medmāsas atnesto saldējumu un skatījās animācijas filmiņas. Kopā pēc operācijas viņi vēl slimnīcā pavadīja 3 h, lai novērotu pacienta labsajūtu. Un pēc tam Reinis tika izrakstīts no slimnīcas. Projām ejot viņš vēl tika pie savas "Bamse" uzlīmes un mīkstās mantiņas - lauvas ;)
Reinis mājās pēc operācijas, saguris, bet laimīgs un priecīgs!
Ja ārsti rezultātu solīja pēc viena mēneša, tad mēs to pamanījām jau pēc pirmās nedēļas, ka viņš vairs nekrāc pa naktīm, ka viņš var mierīgi un brīvi ieelpot un izelpot caur degunu. Šī bija viena svētīga operācija.

Rezultātā, viņam izņēma visas aizdeguna mandeles jeb adenoīdus un mazliet samazināja kakla mandeles. Par laimi, nebija arī nekādas nīkšanas vai dzīvās rindas uz operāciju, kā viņi iegāja slimnīcā, tā viss ļoti raiti un bez aizķeršanās, par ko tikai liels prieks un pateicība Dievam!

Vai mēs darījām pareizi, ka iepriekš ar viņu nerunājām par gaidāmo operāciju? Mums gribas atbildēt, ka - Jā! Jo bērni ir dažādi un viņi informāciju arī dažādi uztver un reaģē, ja man būtu divi vecākie dēli jāinformē par viņu gaidāmo operāciju, iespējams, es to darītu ļoti laicīgi un citādāk, bet šajā situācijā, mēs tikai priecājamies, ka viss izgāja tik gludi un svētīgi!

Paldies, arī Jums par lūgšanām! Tas ir tas svarīgākais un pats vērtīgākais, ko Jūs mums varat dot!

Komentāri

  1. Čau, Guntiņa! Man Norai arī bija šitā operācija 4,5 gados un pēc apraksta līdzīgi kā jums (aizmidzina vecākie klēpī, pēc tam atved uz istabiņu, kur jāgaida, kad pamodīsies un tad var uzēst saldējumu), viņa visu to uztvēra kā lielu piedzīvojumu. Es arī uzskatu, ka tā ir laba lieta, jo laikus neizlabojot, var deformēties žoklis (mums dēļ tās mutes elpošanas kaut kāds tas process jau bija sācies). Normāli nekrācot gulēja jau pirmajā naktī, kas man likās neparasti, jo likās, ka bērnu vairs nedzirdu. :) Tā kā prieks, ka jums viss ok!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ak, Lieņuk! Redz, kā ir vēl kāda lieta, kas mūs vieno ;) Jā, par to, ka bērns vairs nekrāc naktīs bija visgrūtāk pierast, jo vairs nedzirdēju Reini un likās tā jocīgi, bez maz vai jāiet naktī skatīties vai vēl elpo, jo tik klusi ;)

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts