Pāriet uz galveno saturu

Rūdolfa dzemdību stāsts

Dzemdību vieta: mājas Zviedrijā 
Paredzētais datums: 12.11.2014 pēc mēnešreizēm, 24.11.2014 pēc USG
Reālais datums: 02.12.2014
Vecmātes: Nataša van Rieta (Natascha van Riet), Eva-Marija Vassberga (Eva-Maria Wassberg).

Jau no paša sākuma, kad es uzzināju par mūsu 5. bērniņa pieteikšanos, man bija sirdī tas, ka es dzemdēšu decembrī. Man tā nebija tikai kaut kāda sajūta, bet gan reāla pārliecība, kas arī piepildījās. Kaut gan pēc mēnešreizēm, tas bija galīgi neiespējams, jo tad es būtu pārstaigājusi laiku un neviens man te to neļautu darīt.
Ja, kāds man prasīja datumus es teicu - novembris, bet ja prasīja, kā man liekas, tad es teicu – decembris. Gaidību 19. nedēļā man bija pirmā USG vizīte, kurā man vecmāte paziņoja, ka plānotais dzemdību datums nobīdās uz novembra beigām – 24. Tas nu jau bija reālāk manām izjūtām, ka es varu dzemdēt arī decembrī. 

Pirms pašām dzemdībām, es visiem teicu, ka pēc 2. decembra es varu dzemdēt jebkurā brīdī, bet līdz tam vēl drusku jāuzgaida... Jo:
  • Vecākajiem bērniem bija ļoti daudz aktivitātes skolā;
  • 01.12.2014. vakarā atgriezās mana vecmāte Nataša no Austrijas;
  • 02.12.2014. vakarā bija vēl pēdējā Alfa kursa nodarbība pirms Ziemassvētkiem, un likās, ka būtu tā ļoti jauki to apmeklēt un pēc tās arī varētu dzemdēt. Lai visi “punkti uz i salikti”;
  • 08.12.2014. mums palīgos plānoja ierasties vīramāte Pārsla jeb Anglijas omīte, līdz ar to bērniņš būtu jau piedzimis un mazliet apvēlies ;)
Šīs dzemdības sākas atkal pavisam citādi. 
25. novembrī plkst. 2:07 no rīta es pamodos no spēcīgām kontrakcijām, kas neļāva man vairs gulēt. Un es secināju, ka es neesmu gatava dzemdēt naktī, jo man nāk miegs!!!! ES gribu gulēt! Tas lika pārdomāt, ka ideālā variantā dzemdības tomēr varētu sākties vakarā un turpināties pa nakti, bet tad jau redzēs, kas un kā būs. Tad nu sazvanīju savu māsu un viņa bija gatava braukt pie manis, lai piedalītos manās dzemdībās. Es pēc 1 h regulārām kontrakcijām ar intervālu 8-10 min. devos lejā, lai pagatavotu mūsu bērniņam pirmo dzimšanas dienas kūku – Tiramisū. Bet līdz ar to visas kontrakcijas pazuda, kā nebijušas. Plkst. 3:50 kūka gatava un es līdu atpakaļ gultā gulēt. Sazvanīju vēl manu māsu un vienojāmies, ka, ja kas zvanu, bet visticamāk, ka šorīt nekā vairs nebūs. Un te nu manas piezīmes tajā brīdī. Plkst. 3:59 “Tikko noliku klausuli sarunā ar Intu un atsākas kontrakcijas. Cik jocīgi ar prātu es gribētu pilnu māju ar dūlu, vecmātēm, fotogrāfu, bet mans ķermenis saka – NĒ!!! Tas ir kaut kas tik intīms un skaists – dzemdēt! Kaut kas tik ļoti personisks, ka lieki cilvēki “sit man ārā korķus ;)”. 04:05 Eju gulēt! Līdz nākamai reizei mazulīt!”
30.11.2014 man bija diezgan emocionāli grūta diena, kas tikai liecināja par to, ka dzemdības tuvojās, jo visi un viss man visapkārt kaitināja un tracināja, ka nevarēju izturēt… 

01.12.2014. es sazvanījos ar savu mammu un uzzināju, ka viņa nākamajā dienā nevarēs pieskatīt mūsu bērnus, lai mēs tiktu uz pēdējo Alfas kursa nodarbību. Mazliet saskumu, bet kā ir, tā ir, neko darīt. Tik nosecināju pie sevis, ka Alfas kurss vairs nav jāsagaida un dzemdēt varu jau šovakar. Pēc tam vēl sazvanījos un ļoti forši izrunājos ar Inesi – mana brāļa jauno sievu un vēl nosacīju viņai: “Vakar bija emocionāli grūta diena, šodien es tev izkratu savu sirdi, rīt uz Alfas kursu tāpat netieku, šovakar atgriežas arī vecmāte no Austrijas, tad jau vakarā varu dzemdēt.”

Visu dienu vairāk vai mazāk man bija spēcīgākas un vājākas kontrakcijas. Bet tām īpašu uzmanību nepievērsu, jo vīrs bija skolā, bērni pa mājām, es tagad nedzemdēšu. Kad pienāks vakars, tad jau redzēs. Kamēr vīrs aizveda vecākos dēlus uz peldēšanas skolu (18:30-19:00), jaunākie skatījās animācijas filmiņu un, es nolēmu pagatavot otro mazuļa kūku – Tiramisū. Ar domu, ja nu noder, jo pirmo mēs apēdām ceturtdienas Bībeles studijā, kas notika pie mums. Kā nekā ledusskapī tā var stāvēt arī 4 dienas, labāk sasūksies, un būs tikai garšīgāka. 

Vakars turpinājās ierastā gaitā, naksniņas pēc peldes, vakara zobu tīrīšana, kopējās lūgšanas, un lasījumi no Bībeles. Kad bērni jau aizmiga, mēs ar vīru vēl noskatījāmies filmu un gājām gulēt. Ik pa laikam man bija kontrakcijas, bet kamēr nebija nekā nopietnāka, es tām uzmanību nolēmu nepievērst.

02.12.2014. plkst. 3:40 es pamodos no kontrakcijām, un devos lejā uz pagrabu. Vīrs nonesa augsto krēslu, citas drēbes, ko pārvilkt pēc dušas un manu dzemdību kasti. Visus dzemdībām nepieciešamos medikamentus te piešķir slimnīca, ieskaitot, vienreizējos cimdus, paladziņus, šprices un zāles, jau gaidību 36. nedēļā. Tā nu tas viss glabājās pie manis mājās. 
Es tikmēr aizdedzināju sveces – noskaņai, pastaigājos un pareizi elpoju… Kontrakcijas spēcīgas un regulāras, pēc pusstundas regulārām ik pēc 4-6 min kontrakcijām, mēs nolēmām sazvanīt vecmāti Evu-Mariju, jo viņa no mums dzīvo tālāk (1 h attālumā, braucot ar mašīnu). Plkst. 4:20 sazvanījām Natašu, kas dzīvo no mums tikai 20 min braucienā, un viņas abas trauca pie mums. Diemžēl savu māsu Intu man tā arī neizdevās sazvanīt un tā kā grafikā man nekas nebija ierakstīts, tad nospriedām, ka viņa droši vien strādā. 


Plkst. 4:45 ieradās Nataša. Iespējams, ka viņas ierašanās, drusku “izsita” mani no manas pasaules jeb meža būdiņas… bet to noteikti, es neizjutu tik stipri, kā Martas dzemdībās, kad ieradās vecmāte Dina. Bija mums maza saruna ar Natašu, kurā mēs viņai paskaidrojām, ka man ir svarīgs miers un pilnīgs klusums, lai es varu koncentrēties un ieiet “savā dzemdību pasaulītē”.
Mana dzemdību būdiņa.


Vecmāte Nataša.
Viss turpinājās ar 4 – 6 min intervālu, kontrakcijas spēcīgas, bet manā izpratnē retas. Plkst. 5:00 pirmo reizi pārbaudīja mazulīša sirds tonīšus (~ 120) ar koka stetoskopu, guļot man uz dīvāna. Bērna galviņa ir ļoti zemu. Reizēm man pat pavīdēja doma, ka varbūt nekā šodien nebūs, jāsūta tik visi mājās… un tā kā man nebija, ko darīt, tad nosaku vēl vecmātei Natašai: “Booorrring, es eju dušā!”. Nevis, lai mazinātu kontrakcijas, bet, lai nomazgātos, justos tīra un svaiga. Vīrs ar vecmāti palika ārā un es mazgāju matus, noberzos ar skrubīti un pārvilku citas drēbes.
Kad iznācu no dušas, secināju, ka kamēr es pa dušu, tikmēr bija ieradusies otra vecmāte Eva-Marija, plkst. ~ 5:20. Bet viņas abas nebija man līdzās, prasīju vīram, kas un kā, un viņš tik man nosaka, ka viņas ir augšā, runājas un ada, kad tev vajadzēs, tad nonāks lejā. Man tik tāda jocīga sajūta, ka vecmāte ir ieradusies, bet mēs vēl neesam sasveicinājušās… Es pie sevis vēl nopriecājos par to, ka šīs tik gudras un negrib mani traucēt, bet to, ka vīrs viņas nelaida lejā, es uzzināju tikai pāris dienas pēc dzemdībām. Teica, lai paliek augša, kad vajadzēs, Gunta pasauks. Wow!! Viņš tik tiešām bija ļoti labi izjutis mani un atpazīst jau to, kā es dzemdēju!!!!!!! Tas bija tik vārdos neizsakāmi liels atbalsts un spēks! 

Vīrs ar fēna palīdzību izžāvēja man matus un turpinājās, manā izpratnē, retās un lēnās, bet stiprās kontrakcijas, bērna sirds tonīšu pārbaudes ik pēc 15-20 minūtēm un regulārie tualetes apmeklējumi. Plkst. 5:52 ir kārtējā sirds toņu pārbaude – 128 sitienus uzrāda koka stetoskops un pēc tam arī elektriskais, guļu dīvānā uz muguras, kur arī sagaidu divas kontrakcijas. Pirmo reizi parādās arī sāpes krustos, bet spiežot muguru pret dīvānu, tās saņem pretspiedienu un pazūd. Plkst. 6:31 uzreiz pēc kontrakcijas elektriskais stetoskops uzrāda bērnu sirds toņu kritumu uz 80, bet pēc ~ 10 sekundēm tas atkal paceļas līdz 130 sitieniem. Kā rezultātā Nataša lūdz nākamajā reizē otrai vecmātei Evai- Marijai pārbaudīt bērna sirds tonīšus, plkst. 6:44 – 128 sitieni. Pirmo reizi šajā agrajā rīta arī sasveicinos ar otru vecmāti un priecājos, ka viņa ir mums līdzās. 

Es turpinu dzīvoties pa vannas istabu, koridori un tualeti. Līdz vienā reizē (plkst. 7:04) es priecīgi izsaucos uz ko vīrs atbildēja ar jautājumu: ”Gļotu korķis izdalās?” 
Es: “Jā, bet kā tu to zini?” 
”Es tak tevi pazīstu un par ko tad tu varētu būt tik priecīga dzemdību laikā, esot WC?”

Jā, tā tik tiešām bija viena priecīga ziņa man, jo tik apstiprināja to, ka dzemdības bija sākušās, ka tās turpināsies un viss notiks. Paziņojām arī jaunumus vecmātēm. Tas mani tik tiešām iepriecināja, jo es steidzu vēl baudīt šo 2in1 laiku…kamēr mazulītis vēl manī, jo pavisam drīz jau būs ārā… Nataša atkal nonāca lejā un klausījās mazulīša sirds toņus – 130, pēc tam uzgāja augšā, un atstāja mūs ar vīru divatā. 

Ārā tumsa, bet jutu, ka rīts jau tuvojas, sāku mazliet par to uztraukties, jo kas notiks, ja bērni pamodīsies, bet dzemdības vēl nebūs beigušās…Es nezināju cik bija pulkstenis, jo savu biju noņēmusi no rokas un es iepriekš “aizliedzu” vīram teikt man, cik ir pulkstenis, lai man par to nebūtu jāstreso… bet es pamanīju, ka kaimiņu logā dega jau gaisma, tā tad bija jau vismaz plkst. 6 no rīta. Bet vīrs tik nosacīja, ka ap 7!! Es par to sāku mazliet uztraukties, bet tā kā kontrakciju laikā, vienojāmies, ka, ja bērni mostas, tad tik zvanīsim manai mammai, kas varētu viņus tikmēr augšā pieskatīt, un vēl to, ka jebkurā gadījumā Kristaps un Pēteris šodien uz skolu neies… tad manī ienāca miers, un es sāku runāties ar punčabērnu, ka vai nu tev jādzimst visai drīz, vai nu mums šis pasākums jāatceļ līdz vakaram! 

Plkst. ~ 7:20 mūs sazvana mana māsa Inta, kas izrādās mājās gulēja, bet tā kā telefonu bija atstājusi vannas istabā, tad galīgi nedzirdēja mūsu zvanu… Kamēr Māris ar viņu runājās pa telefonu, es sajūtu, ka bērniņš sāk spiest un drīz jau būs ārā, tāpēc liku vīram beigt sarunu ar manu māsu.

Pēc tam viss notika ļoti ātri. Plkst. 7:29 Nataša atkal klausījās bērniņa sirds toņus, bet tā kā es stāvēju kājās, tad viņa to varēja izdarīt tikai ~ 5 sek. (120 sitieni/minūtē). Viņa vēlējās tos vēlreiz pārbaudīt ar elektrisko aparātu, bet tā kā kontrakcijas bija ļoti intensīvas, tad viņai tas neizdevās, jo es īsti neļāvu. Vīrs jau atpazina, ka bērniņš tūliņ nāks ārā…deva ziņu, ka arī Evai-Marijai ir laiks mums pievienoties un Nataša aizgāja viņu pasaukt.

Vecmāte Nataša vēlējās vēlreiz klausīties bērniņa sirdspukstus, bet tas mani traucēja un es to noraidīju, jo es zināju ko tādu, ko viņas vēl pat nenojauta, ka bērniņš tūlīt jau būs. 

Divu kontrakciju laikā, plkst. 7:38 piedzima Rūdolfs. Augļu ūdeņi, manuprāt, nāca kopā ar mazuli, bet vecmātes teica, ka nogāja 1 min ātrāk – nu manā izpratnē tas ir vienlaicīgi, jo bērns jau nevar iztecēt, kā ūdeņi… Pats skaistākai bija tas, ka mazuli pieņēma nevis vecmātes, bet gan pats tētis ;) Kad Nataša to gribēja darīt, vīrs viņu mazliet pastūma malā un teica, ka viņš pats to izdarīs ;) Kā arī, kad bērniņam bija iznākusi jau galviņa, kāda no vecmātēm vēlējās to pagriezt pareizā virzienā, bet es teicu rokas nost un paldies, Dievam, ka viņas arī mazliet atkāpās un ar nākamo kontrakciju mazulis bija ārā. Tētis viņu pieņēma un lepni teica, ka mums piedzimis Rūdolfs jeb Rūdis. Īstenībā mēs nebijām līdz galam izdomājuši vārdiņu zēnam, jo mēs nezinājām, ko mēs gaidām, bet tā kā tētis viņu tā nosauca pirmajās dzīves minūtēs, tad man likās, ka tas ir labs sākums šim vārdiņam ;) 
Pēc tam Rūdolfs tika iedots man, es apsēdos uz puffa un pieliku viņu pie krūts, bet viņš gan īsti nevēlējās ēst pirms nebija sasveicinājies ar savu māsu un vecākajiem brāļiem. Kā rezultātā viņa saucienus sadzirdēja un piecēla augšā gulošos brāļus un māsu. Viņi nonāca lejā, apskatījās, priecājās un uzkāpa augšā ēst brokastis! Labs rīta iesākums ar mazuli mājās, kas mums tik tikko bija pievienojies. 
Mēs bijām visi kopā un nekur nesteidzāmies, kā arī nabassaiti pārgrieza tētis plkst. 8:15, kad tā bija beigusi pulsēt, bet placenta vēl nebija piedzimusi. Placenta gan piedzima tikai plkst. 8:23, bet tas nelikās tik svarīgi. 

BET es nezinu kā tas gadījās, kā nē, bet vienā brīdī pirms placentas piedzimšanas, es iedevu Rūdolfu tētim, jo pati piecēlos kājās, un tajā brīdī no manis iztecēja sakrājušās asinis, kas nebija ļoti daudz, bet ļoti strauji. Es pat sabijos un nodomāju, ka man sākusies pēcdzemdību asiņošana, bet nē. Viss bija kārtībā. Tomēr tieši tajā brīdī, ienāca vecmāte Eva-Marija ar Martiņu uz rokām, un viņa to redzēja… Tas bija nepatīkami, viņa ļoti sabijās un mums vēl joprojām ir daudz par to jārunā un jāstāsta. Viņa baidās. No asinīm. Viņai arī bija grūtāk tuvoties Rūdolfam. Bet es ticu, ka Dievs to var ņemt projām un dziedināt. 

Es zinu, cik cilvēku, tik viedokļi, vieni grib, lai bērni piedalās dzemdībās, citiem viņi traucē. Man ir svarīgi, ka viņi ir kopā ar mani mājās, bet ne fiziski klāt. Un arī šis starpgadījums ar manu nelielo asiņošanu un Martiņu tikai apstiprināja to, ka labi vien bija, ka viņi nepiedalījās pašās dzemdībās. Mēs esam par to iepriekš runājuši, stāstījuši un gatavojuši bērnus mājdzemdībām, un šīs bija pirmās mājdzemdības, kurās es pieļāvu domu, ka varbūt mūsu vecākie dēli tajās pat piedalīsies, bet tā kā tā bija nakts, tad mēs necēlām viņus augšā. 

Kopumā man ļoti patika šīs dzemdības, jo bija tāda pārliecība par to, ka mēs: Dievs, bērniņš, es un tētis tikām galā ar esošo situāciju jeb mājdzemdībām. Patika, ka vecmātes bija līdzās, bet ne visu laiku klāt. Atnāca, paskatījās, paklausījās un aizgāja. Šajās dzemdībās, manuprāt, man ļoti bieži pārbaudīja bērniņa sirds tonīšus, nekad agrāk man nav bijušas tik biežas kontroles mājdzemdībās, bet te jāpiemin tas, ka vecmātei Natašai šīs bija pirmās reālās mājdzemdības viņas mūžā. Viņa pati ir dzemdējusi savus bērnus mājās un savās pirmajās mājdzemdībās kā vecmātei, viņa nepaspēja ierasties laikā, jo mamma jau pati bija piedzemdējusi savu desmito bērniņu. Tāpēc bija tāda maza sajūta, ka grib pēc iespējas vairāk palīdzēt un iesaistīties, bet ne manā gadījumā. Man vajag, lai viņas ir līdzās un pasēž maliņā, pats svarīgākais ir, lai vecmāte būtu uz pēcapkopi, kad apskatīja mani un pārbaudīja vai viss ir kārtībā ar placentu, dzemdi u.t.t. Man bija tikai viens minimāls plīsums, ko nolēmām nešūt. 

Man tik tiešām likās, ka šīs dzemdības notika tādā kā palēninājumā…it kā kādu video filmu skatītos atpakaļ tinot un vēl pie tam palēninājumā. Pat bērniņa “izstumšana jeb manā gadījumā iznākšana”, man likās tik lēna, ne ilga, bet lēna… kaut gan īstenībā bija salīdzinoši ātra. Viss process tika izbaudīts un atpazīts pa sekundēm… Ķermenis visu laiku it kā zināja, kas sekos un tas bija gan pozitīvi, gan negatīvi vienlaicīgi…jo pastāvēja tāda neizskaidrojama pārliecība, ka viss notiek, ka tūliņ būs gaidību beigas un jaunas dzīves sākums, bet tajā pašā laikā mazs uztraukums un bailes par to, kā tas būs.

Kad bija pagājušas 2h, es uzgāju augšā uz savu gultiņu. Vīrs atnesa Rūdolfu, viņš drusku iestiprinājās un aizmiga. Tikmēr vecmātes ar bērniem lejā baudīja Rūdolfa Tiramisū. Es arī tiku pie brokastīm gultā un mazu kūkas gabaliņu. Pēc kāda laika tika nosvērts un nomērīts mūsu dēliņš 3.845 kg un 53 cm, galva 35 cm. Vecmātes vēl pārbaudīja manu vēderu jeb to, kā dzemde saraujas un devās mājās. Pēc tam es sēdēju, gulēju, gulšņāju = atpūtos viņam blakus un priecājos par skaisti padarīto darbiņu!






Tikai ap 18:00 vakarā Rūdolfs pamodās, lai atkal uzēstu, un mēs viņu apģērbtu, kā arī mazliet apkoptu. Viņš bija jau paspējis gan sačurāties, gan atbrīvoties no mekonija. 






Pirmā nakts pagāja diezgan mierīgi, jo viņš nogulēja no 19:00 – 3:00 rītā, pēc tam gan 2 h bija augšā, un ap 5:00 atkal aizmiga. Otrā nakts bija līdzīga… Bet sākot ar trešo un ceturto nakti, viņš visu nakti noguļ man līdzās, ik pa laikam uzēdot, bet pēc tam atkal mierīgi guļot tālāk. 

Otrajā dienā mēs devāmies uz Boras slimnīcu, lai viņam būtu pirmā bērnu ārsta apskate… Tad nu viņu apskatīja, izklaušināja, nosvēra 3,5 kg un ārstei likās, ka iespējams par daudz nokrities svarā, tāpēc norīkoja mums atkal pēc divām dienām ierasties slimnīcā un atkārtotu pārbaudi – svēršanos. Pārbaudīja arī dzirdi – ieskaitīts, kā arī nodevām asins analīzes, gan rēzus jeb asinsgrupas noteikšanai, gan arī bilirubīna līmenim, gan arī kaut kādas tur retās slimības.

Braukšanu uz slimnīcu mums galīgi negāja kopā ar mājdzemdībām, jo mēs jau tāpēc arī dzemdējam mājās, lai saņemtu pakalpojumus uz vietas, nevis kaut kur vēl brauktu, bet savā ziņā arī tas bija labi – izkustēšanās no mājas. Attieksme slimnīcā pret mums bija kolosāla. Visi nāk pretī un apsveic ar bērniņu. Nevienas negācijas, nevieni lieki komentāri vai piezīmes. Sajūta tāda, ka slimnīca un mājdzemdības savā starpā sadarbojas. Mājdzemības ir retas un neierastas šeit, bet cilvēki ir vairāk izbrīnīti un ieinteresēti…

Trešajā dienā es arī tiku pie antirēzus imunoglobulīna jeb antivielu potes, bet Nataša to izdarīja tik profesionāli pie mums mājās, ka es tik tiešām neko nejutu… Viņa ir īstajā vietā – savā profesijā. 

Ceturtajā dienā pēc piedzimšanas Rūdolfam atdalījās jeb nokrita nabas saites “atlieka”. Ātri. Un es nesmērēju ne ar zaļonku, ne arī likopodiju. Ļāvu procesam notikt visdabiskāk. Kā arī atkal braucām uz Boras slimnīcu, Rūdolfs bija pieņēmies svarā par 50 g un svēra 3.55 kg. Miers. Vairs nekur nebija jābrauc, jo nākamā bija medmāsas vizīte pie mums mājās pēc divām dienām.
Medmāsas dāvana Rūdolfam no poliklīnikas. 
Te nu manas piezīmes par maniem apmēriem:
“Ceturtajā dienā pēc dzemdībām esmu nokritusies jeb zaudējusi jau 10 kg, jo kopumā pieņēmos par 18 kg (dzemdējot es svēru 72 kg), bet tagad 62 kg, iepriekš biju 54 kg. Vēl gan paliek 8 kg, bet par to es pilnībā neuztraucos, jo vajag man rezerves, lai būtu no kā paņemt ;) ja esmu tik sīka un smalciņa ;)”
Pēcdzemdību vizītes un aprūpe mazliet "pieklibo", jo nebija praktiski nekāda. Jā, zvanīja katru dienu un apvaicājās, kā mums sokas, ierastos arī, ja mums vajadzētu pat visas 10 dienas, bet mazliet pietrūka iniciatīves no viņu puses. Tikāmies pēc deviņām dienām, kur atkal visu pārrunājām, un samaksājām iekrāto naudiņu. Man par lielu pārsteigumu tiku pie vecmātes Natašas atstāstu jeb manu dzemdību stāstu - viņas  skatījumā zviedru valodā. Ļoti jauki un mīļi, jo tur figurēja daudz ciparu un precīzu pulksteņu laiku, ar ko es varēju papildināt savu dzemdību stāstu, jo man dzemdībās nebija laika izjūtas, bet tagad ir tik interesanti uz to paskatīties it kā no malas. Kā arī biedrība Födelsehuset. För en mänskligare förlossningsvård. (Dzemdību māja. Par humānāku dzemdību aprūpi) bija sagatavojusi mums mazu, bet īpaši mīļu dāvaniņu ar zeķītēm, cepurīti, izsmeļošiem bukletiem un auduma maisiņu. 


Varbūt Tu vēlies arī izlasīt manus pārējos dzemdību stāstus?

Komentāri

  1. Lovely, so happy to finally read the whole story and for how peaceful it all was! Thanks for sharing!

    AtbildētDzēst
  2. Tik iedvesmojošs un detalizēts stāsts! Es jau kādu laiku gaidīju, kad varēšu izlasīt :) Paldies par lielo darbu, šo visu aprakstot, un ar to daloties. Man, protams, uzreiz arī radās jautājumi tev kā pieredzes bagātai daudzbērnu mammai :) Varbūt kādā no nākamajiem ierakstiem vari padalīties ar savu pieredzi zīdaiņa un mammas blakus gulēšanas jautājumā - kā tas tiek darīts praktiski, vai var labāk izgulēties, vai nav bail, ka uzvelsies virsū u. tml.? Un kā jūs gatavojiet vecākos bērnus ģimenes pieaugumam - īpaši to, kas tajā brīdī ir jaunākais? Vēl ir daudz citu jautājumu, bet skaidrs, ka tavs laiks šobrīd droši vien ir pa sekundēm skaitāms :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, Sandriņ ;) Jā, šis stāsts tapa lēni. Bija pusgatavs, bet visu laiku nevarēju pabeigt... tad nu beidzot pieķeros klāt un prieks par pabeigtu darbiņu.
      Es labprāt dalīšos savā pieredzē, atbildot uz Taviem jautājumiem. Bet es nesolīšu konkrētu laiku ;) ok ? Centīšos pēc iespējas ātrāk, savu iespēju robežās :)

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts