Pāriet uz galveno saturu

Brauciet lēnāk pār tiltu draugi...

Reizēm arī man iznāk vest bērnus no rīta uz staciju, lai viņi paspētu uz skolu, kad vīram ir studijas un omīte - strādā. Un vilciens jau nu negaidīs, tāpēc pāris sekundes vai minūtes izšķirs visu, vai nu viņi paspēs uz vilcienu, t.i. skolu, vai arī man pašai būs viņi jāved uz skolu, ~ 30 km.

Nogādāt vienus pašus vecākos dēlus stacijā nav problēmas, bet, ja jādabū uz strīpas visi pieci bērni tā, lai mēs plkst. 7:40 vēlākais varam izbraukt no mājām... tas nu ir daudz grūtāk un reizē arī jautrāk! ;)

Lai arī cikos es celtos, mēs vēl mācāmies tikt ar visu galā, jo patlaban diezgan daudz kas ir atkarīgs tieši no Rūdolfa. Viņš var būt paēdis, saģērbts, nokārtojies un ar sausu "dibenu", pilnīgā gatavībā braukt, kad atkal jāmaina autiņbiksītes, un tas nevar pagaidīt, tā nu plāni atkal tiek mainīti ;) Ir labi - es tik tiešām nesūdzos, bet pāri šādiem stresainiem rītiem, es esmu piefiksējusi un iemācījusies vienu lietu...


Te nu es atgriežos pie sava šī bloga ieraksta virsraksta: "Brauciet lēnāk pār tiltu draugi..."

Lai viss noritētu mierā un bez stresa, mūsu ģimenei ir jābūt gatavībā izbraukt vienu stundu iepriekš, jo tā stunda paiet tieši šādos, pēkšņos, neparedzamos darbiņos, bet no rītiem tas nav iespējams. Tāpēc lielākoties, kad es vedu puišus uz skolu, tas notiek tā, ka mēs reāli no mājām izbraucam pēdējā brīdī!!!

Tad gribas spiest pedāli grīdā un traukties uz staciju, bet kā par nelaimi vai tieši laimi (stāsts Laime vs nelaime un manu liecību var izlasīt šajā linkā), tajās dienās un situācijās pa priekšu kāds "velkas" un traucē man steigties... Un tā kā ceļš no mājām līdz stacijai, ~ 11 km, ir ļoti līkumains un šaurs - apdzīšanas iespējas praktiski nepastāv. Tajās reizēs gribās pateikt visu, ko es domāju par priekšā "braucošās" automašīnas vadītāju, kas atļautā 70 km/h ātruma vietā "dudina" uz 50 km/h, bet bērni ir pilna mašīna, un tas noteikti nav labākais, ko varētu šādā situācijā darīt...

Pirmais, ko mēs darām, uzsākot rīta braucienu, nezinot, vai kāds pa priekšu "vilksies" vai nē, ir lūdzam. Lūdzam, lai Dievs sargā mūs šajā ceļā, lai svētī šo dienu, un, lai mēs paspējam uz vilcienu. Šajos rītos, katru reizi es tik ļoti piedzīvoju un izbaudu to, ka nekas, pilnīgi nekas nav atkarīgs no manis, bet gan no Dieva žēlastības.

Tā vienu reizi mierīgi braucot aiz priekšā esošās mašīnas, man radās doma par to, ka iespējams, tā priekšā braucošā mašīna, kas parasti ievēro ceļa satiksmes noteikumus, ir mums Dieva sūtītais eņģelis, kas pasargā mūs no kādas nelaimes vai avārijas, jo neļauj man braukt tā kā es vēlos, bet liek man braukt tā kā vajag... Un ziniet, mana attieksme ir pamainījusies pret priekšā lēni braucošajām mašīnām... kad atkal gadās kādu "noķert", es atceros to, ka, iespējams, šī mašīna ir mans eņģelis... jo, ja arī ceļš ir brīvs un es traucos uz staciju, tad pēkšņi uz ceļa kāds izlien, kas man liek aizdomāties. Un ticiet, vai nē, bet arī šādi, lēni braucot aiz kādas mašīnas, mēs vienmēr esam paspējuši ierasties stacijā tieši laikā, kaut arī pēdējā brīdi, bet paspējām. Viss ir Dieva rokās - arī laiks!

Tad nu šo visu pārdomājot, man prātā nāca latviešu dziesma:
"Brauciet lēnāk pār tiltu draugi...
Brauciet lēnāk pār tiltu draugi...
Un neiekrītiet, un neiekrītiet, 
Brauciet lēnāk pār tiltu draugi. "

P.S. Iekrist var ne tikai grāvī, bet arī policijas rokās ;) 

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts