Pāriet uz galveno saturu

Viena pati Latvijā... jeb mans "mazais atvaļinājums"

Pirmo reizi iepeldot gan fiziski ar prāmi, gan arī emocionāli (es "peldēju" šajā laikā, kas bija mans mazais atvaļinājums, ar punčabēbi divatā), es pamanīju kā tika pievests pie kuģa locis. Tas bija vēl kaut kas neredzēts, jo kā pareizi teica Jana: "Ka tev jau parasti nav laika tādas lietas pamanīt, jo ir kāds cits deguns jāuzmana." Tiesa, kas tiesa. Bet izkāpšana no prāmja ar kājām ir "čābīgāka", kā vienkārša izbraukšana ar mašīnu. Viss pārbāzts, visi grūstās kaut kur steidzas... Uh... 

Pirmā kļūda, ko es pieļāvu bija tāda, ka es neiekāpu vietēja autobusā, kas mani un smagās somas aizvestu līdz Rīgas centram, bet "es taču pati varu, kam tērēt lieki naudu" - ar kājām devos uz Rīgas Centrālo staciju. Viss jau būtu ok, ja man nebūtu diezgan smaga soma. Pusceļā pat apsvēru domu - ņemt taksi, pēc tam nosolījos, ka tiklīdz atgriezīšos Zviedrijā pirmais mans pirkums būs ceļojuma soma uz ritentiņiem, bet izrādās, ka velti, jo manām māsām Intai un Gitai tādas ir vairākas. Tā kā vajadzēja tikai pajautāt. Bet ko lai dara, ja mācos tikai no savām kļūdām. Protams, ka es par to nedomāju, jo līdz šim ir bijis pilnīgi vienalga, cik smagu somu es piekrāmēju, parasti tā tiek ielikt mašīnas bagāžniekā un "aidā", bet, ja ceļo, ar "tupeļmotoru" jeb kājām un sabiedrisko transportu, tad ir jāsāk pārdomāt, ko vest un ko nevest. Bija man tāds mazs izturības, pacietības un spēku pārbaudījums. Tā nu arī ir viena privilēģija, ja ir daudz mazu bērnu un mašīna, jo tad šādas problēmas ceļošanai atkrīt. Savā ziņā ir ērtāk un ātrāk ceļot ar mašīnu. Bet priecājos par atkārtotu iespēju turpināt lasīt manis jau iepriekš pieminēto grāmatu pārbraucienā ar vilcienu Rīga - Ogre. 


Paldies, viesmīlīgajai Grīnbergu ģimenei par gardajām pusdienām un manis aizvešanu līdz centram, kā arī iespēju paciemoties Elizabetes darba vietā! Tas bija ļoti jauki un man patiešām bija liels prieks Tevi un Daniēlu satikt! 

Paldies, Smilškalnu ģimenei par manis uzņemšanu un izguldīšanu! Un garajām nakts sarunām. Tās bija superīgas, man ļoti patika! Paldies, Tev, mīļā! Kā arī viņi mani cienāja ar Cūku pupu krēmzupu, kas manās acīs ir īsta delikatese! Ņamma! Un Pupiņu-šokolādes kēksiņiem! Gardi gan! Ziniet, kad bēru dienā, visi kaut ko teica par mūsu mīļo omīti, tad manas pirmās asociācijas ir vārītas cūku pupas, kefīrs, pašu lasīto gaileņu mērcīte un daudz, daudz zemenes. Tāda bija mūsu bērnība! Tā pagāja vasaras dzīvojoties pa Gauju, šūpojoties šūpuļtīklā, braucot peldēties, sēņojot, lasot mellenes un zemenes, kā arī mācoties braukt ar divriteni! Kolosālas vasaras brīvdienas svaigā dabā! 

Paldies, Ina, ka tev pat nezinot, Dievs man palīdzēja sagatavoties atvadām ar mūsu mīļo Gaujas omu, jo tas jau arī bija mans galvenais "mazā atvaļinājuma" iemesls. Tas ir tas, kas paliek pēdējais manā atmiņā - mūžīgās cūku pupas un vasaras Gaujā! 
Benita-Anna Veide jeb Gaujas oma (22.09.1930. - 24.04.2014.) 
Kā es Latvijā, tā viens no "pirmajiem", kam es zvanu ir Rudīte Tensone sakarā ar farmācijas jautājumiem! Paldies par padomu un nomierinošiem vārdiem, ieguvu apstiprinājumu, ka man vējbakas, kā māmiņai gaidībās, nav bīstamas, ja es ar tām esmu jau iepriekš slimojusi. It kā jau zināju to, bet papildus sirdsmiers vienmēr noder! Jo bija kāds, kas tomēr ļoti vēlējās izjaukt manu nakšņošanu pie Inas. Tāpēc es cenšos parasti sev uzdot divus jautājumus, ja manā sirdī ir nemiers:
  1. Vai Dievs mani par kaut ko grib brīdināt?
  2. Vai arī sātans ļoti nevēlas, lai es kaut ko daru?
Šajā gadījumā pareizā atbilde man bija nr. 2, ko sapratu sēžot higiēnista kabinetā. Jā, biju arī pie higiēnista. Fū...Viss iztīrīts tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc es nelidoju kopā ar savām māsām, bet devos ātrāk, jo tā bija pēdējā darba diena pirms garajām maija brīvdienām. Jāsaka gan, ka biju mazliet pārsteigta, ka viņa man teica, ka nav nemaz tik traki ar manu mutes higiēnu, jo biju gaidījusi, ka būs "ai, ai, ai". Man parasti zobu higiēnu gadā veica divas reizes, bet sakarā ar to, ka Zviedrijā tas 40 EUR vietā maksā ap 60 EUR, es izmantoju katru ciemošanos Latvijā, lai šos pakalpojumus saņemtu lētāk. Bet iespējams, ka par labu nāk zviedru krānu ūdens, kas ir ļoti labs un gards. 

Jā, un tā ir arī lieta par ko es vēlējos dalīties tālāk. Man ļoti, ļoti pietrūka dzeramais ūdens Latvijā, jo no krāna es tā kā neatļaujos dzert. Tas nozīmē, ka jāpērk, bet tas ir apgrūtinoši. Nestiepšu es līdzi tak vienu lielu 3 l ūdens bunduli ;) Tad nu praktiski ūdeni šajās 6 dienās Latvijā nedzēru. Kā man tas pietrūka, bet to es sapratu tikai vēlāk, ne uzreiz. Jo Zviedrijā atkal ir otra dilemma, ka parasto ūdeni - negāzēto, praktiski nav iespējams nopirkt (ir ļoti maza izvēle veikalos), jo to var un visi dzer no krāna. Tad nu atliek paņemt līdzi tikai savu daudzreiz lietojamo pudelīti un visur to var uzpildīt, pat benzīntanka tualetēs. Bet es stiepu līdzi uz Latviju un nēsāju visur tukšu pudeli. Gadās arī tā! 

Paldies, Elizabetei, ka tu mani nogādāji Rīgā. Redz, kā arī Dievs sakārtoja šīs lietas, jo nekas tāds nebija ieplānots, tas viss atklājas mūsu sarunas laikā pie viņas pusdienojot. Jo tieši tajā dienā ielidoja Elizabetes vecāki, tā tad viņa brauca viņiem pakaļ uz lidostu un pie reizes paķēra arī mani! Vēl mēs piestājām Rīgas Centrāltirgū! Ak, mīļie, kāda tā ir vērtība!!!! Un, ja es parasti teikti, ka, lai nu, kas, bet zivis tur gan nelabi ož, tad šoreiz tajā ieejot - man tās smaržoja. Kāda tur ir zivju izvēle. Ak... Nekur Zviedrijā es neko tādu neesmu redzējusi (lai gan ļoti daudz vietās neesmu bijusi). Jā, tā ir lieta, kas man pietrūkst - Rīgas Centrāltirgus ar svaigiem mencu ikriem un reņģēm! Cik fantastiski smaržo Dārzeņu paviljons pēc mazsālītiem gurķīšiem, kā arī biezpiena saldais sieriņš ar rozīnēm un kur nu vēl Rubeņu žāvētās vistiņas! Ak, šie Latvijas gardumi! Ar nepacietību gaidu jūnija beigas, kad mēs atkal būsim, bet šoreiz visi, Latvijā! 

Pirmo reizi savā mūžā es devos uz Bolderāju. Ziniet pēc mazā brauciena, es jutos kā totāls "topogrāfiskais Latvijas idiots", jo es tik tiešām visu laiku bija pārliecināta, ka Bolderāja ir nu te pat aiz Ķīpsalas, pāris metrus uz priekšu. Bet tas tak ir vesels dzīvojamais rajons! Jā, liels bija mans pārsteigums, kad es ar 3. autobusu, tik braucu un braucu un braucu... Redz kādi man atklājumi savos 30! Paldies Evija, par vērtīgām un atklātām sarunām. Man tās nozīmēja ļoti daudz! 

Pēc tam ar vienu autobusu es nokļuvu no Bolderājas līdz Āgenskalnam. Tas arī bija kas īpašs, jo man nācās "šķērsot" Zolitūdi, kas tomēr bija man bērnības vieta, kur nodzīvojām 13 gadus. Tādas nostalģiskas atmiņas, ieraugot savu "veco māju jeb dzīvokļa logus", veikalus, jaunceltnes, arī Maximas traģēdiju. Būs kādu reizi jāaizbrauc, viss jāizstaigā un bērniem jāparāda, kā nekā mana vēsture. 

Paldies, Krūmiņu ģimenei par gardajām vakariņām, siltajām naktsmājām un jaukajām sarunām! Bija tik jocīgi atrasties ģimenē, kur aug tikai meitiņas. Trīs burvīgas peciņas! Tas priekš manis ir kaut kas īpašs! Nākamajā rītā mūs piecēla mana māsa Inta, kas bija ieradusies tieši no sava lidojuma uz brokastīm ;) Tā interesanti, lai brokastotu ar savu māsu, mums ir abām jānokļūst Latvijā un jāciemojas pie Janas! Feini, vai ne? :) 

Bēres, kā jau bēres. Daudz par to nerakstīšu. Bija patiess prieks satikt daudzus savus radiņus. Kā arī iepazīties ar mana tēva brālēnu Jāni un sievu, ko līdz šim nebiju satikusi. Tā jau dzīvē bieži gadās, ka visus radiņus satiek bērēs, nevis kāzās. 

Vakarā pēc bērēm bija dažādas domas, varbūt apciemot manu krustmāti, vai mūsu vedējus, bet, paldies, Dievam, ka paliku viena Jaunās omas dzīvoklī, lai vienkārši būtu mierā un klusumā. Tik daudz, kas piedzīvots par šīm dienām, pārdzīvots, izjusts un pārrunāts, ka ir vajadzīgs arī laiks, lai to visu pārstrādātu un apstrādātu. Tad nu vienkārši gulēju, lasīju grāmatu un gaidīju Gitu. It kā jau gultās ielīdām laicīgi, bet "runāt par tēmu" jeb pļāpāt mēs laikam beidzām tikai ap pus 3 naktī. Jā, tā ir māsu "štelle". Tik sen nebijām ar Gitu tā no sirds runājušas, jo ikdienā jau katrai ir sava ģimene, bērni un vīrs. Tādas atkal nostalģiskas atmiņas no bērnības, kad Jaunā oma liek iet gulēt, bet mēs tik pļāpājam un smejamies! Jauki!

Sestdien biju ieplānojusi doties uz Ģimenes Šūpulis talku, bet tā kā manai mammai vajadzēja palīdzību ar omas dzīvokļa izkrāmēšanu, tad tomēr mana izvēle par labu nāca ģimenei. Es tik tiešām ļoti gribēju piedalīties Pavasara talkā, bet es arī sapratu, cik ļoti es esmu vajadzīga savai ģimenei šajā laikā. 
Vakarā devos uz Salaspili, lai apciemotu Baltruku ģimeni. Viņi gan abi kā viens, vīrs un sieva, man solīja, ka šajās mājās es tikšu laicīgi gulēt, bet mūsu sarunas tomēr arī ievilkās. Paldies par gardām vakariņām, par jūsu puikām, kas ir tik brīnišķīgi, kā arī par tik tiešām jauko uzņemšanu. 

Ziniet it kā tas bija mans "mazais atvaļinājums" no bērniem un vīra, bet es tik vai tā piekusu un noguru! Tāpēc jau īstenībā, es varu tikai priecāties, ka ikdienā es varu nogurt no saviem bērniem, no savas ģimenes un vīra, kas tomēr arī nes tik daudz prieka un gandarījuma, nevis no vienatnes vai pašai sevis!

Pēdējā diena Latvijā arī paskrēja ļoti ātri. No rīta tikāmies ar Elīnu, paldies par sarunām!!! Bija jauki atkal tikties divatā un parunāt netraucēti! Pēc tam man bija tā iespēja piedalīties Ģimeņu dievkalpojumā Ogres ev. lut. baznīcā. Slavēšana latviešu valodā ir vēl viena lieta, kas man ļoti pietrūkst, jo neviens CD to tomēr nevar aizstāt. Bija arī liels prieks kaut uz mazu brīdi, bet satikt baznīcā gan Vilnīšu ģimeni, gan Laimas tanti! Kā arī liels paldies Tolpežņikovu ģimenei, kas mani paglāba no negaidīta lietus gāziena un aizveda līdz Ogres autoostai. 

Šoreiz es biju gudrāka un vairs negāju ar kājām Rīgas Autoosta - Rīgas Pasažieru osta, bet gan braucu ar tramvaju līdz Ausekļu ielai, kur mani jau gaidīja - mani vecāki, lai tālāk - mājupceļu uz Zviedriju mēs mērotu kopā! 

Priecāsimies par to, kas mums ir dots un dzīvosim šodien, šajā mirklī un brīdī!

P.S. Kā tad šajā laikā gāja manam vīram ar bērniem pa mājām... Vien vārd sakot, viņš ir noteikti, tas cilvēks, kam es varu pilnībā uzticēt mūsu bērnu, kā nekā viņš tak ir tētis, un kam tad vēl vairāk uzticēties, ja ne viņam. Bet tajā dienā, ja nemaldos, tā bijā kāda otrā, kopš es biju prom no mājām, es saņēmu no viņa zvanu ar jautājumu: "Ar kuru mikro šķiedras lupatiņu var mazgāt podu un kur stāv līdzeklis?" Tad es vēlreiz pārliecinājos par to, ka viņš lieliski tiek galā ar situāciju un man vispār nav ne par ko jāuztraucas, ja jau viņam ir pat laiks un vēlme māju tīrīt! Slava Dievam, par manu brīnišķīgo vīru!

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts